Tiklīdz viņš pamanīja Mariju Antuaneti, drebēšana, ko ievēroja Šarnī, tikai pastiprinājās. Nepazīstamais norāva cepuri un, tā sakot, slaucīja zemi ar to. Viņš turpināja virzīties uz priekšu. Šarnī redzēja viņu ieejam koku ēnā; viņš sveicināja, dziļi palocīdamies vairākas reizes.
Tomēr Šarnī izbrīns pārvērtās dziļā pārsteigumā, drīz pārgāja citā un citādi sāpīgā saviļņojumā. Ko karaliene gribēja darīt parkā tik vēlā stundā? Ko gribēja darīt šis vīrietis? Kāpēc šis cilvēks bija gaidījis, slēpies? Kāpēc karaliene aizsūtīja pēc viņa savu draudzeni un pie viņa negāja pati?
Šarnī tik tikko nezaudēja prātu. Tomēr viņš atcerējās, ka karaliene paslepus nodarbojas ar politiku, ka viņa bieži mezglo intrigas, kuros piedalās vācu galmi, pret kuriem karalis bija naidīgs un bargi noliedza tiem ierasties galmā.
Šis noslēpumainais kavalieris varbūt bija kurjers no Šēnbrunnas vai Berlīnes, kaut kāds muižnieks, slepenas ziņas atnesējs, tas vācu tēls, kādus Ludviķis XVI negribēja redzēt Versaļā, kopš imperators Jozefs II bija apsolījies ierasties Francijā, lai pasniegtu savam svainim, Visu Kristīgo karalim, filozofijas un politikas mācību.
Šī doma, gluži kā ledus komprese, ko ārsts uzliek drudža sakarsētai pierei, atvēsināja nabaga Olivjē, atgrieza viņam saprātu un nomierināja pirmā ārprāta dusmas. Karaliene, starp citu, izturējās pieklājīgi un pat ar cienību.
Draudzene, apstājusies triju soļu atstatumā, būdama nemierīga, uzmanīga sargātāja kā Vato gleznu biedrenes, ar savu līdzjūtīgo bažīgumu iztraucēja monsicur Šarnī gluži nevainīgās domas. Ir tikpat bīstami būt pārsteigtai kādas politiskas satikšanās reizē, cik apkaunojoši būt pārsteigtam mīlētāju salikšanās vietā. Un nekas tik ļoti neatgādina iemīlējušos vīrieti, kā sazvērnieks. Abi ir ietinušies mētelī, abiem tāda pat piesardzība, tāda pat nedrošība kājās.
Šarnī nebija pietiekami laika, lai padziļinātai šīs pārdomas; favorīte satrūkās un pārtrauca sarunu. Kavalieris sakustējās, it kā lai nokristu pie kājām. Bez šaubām, bija skaidrs, ka audience beidzas.
Šarnī pazuda aiz resnā koka. Katrā ziņā, šķirdamies, kāds no viņiem ies tam garām. Nu vajadzēja aizturēt elpu, lūgt debess un zemes rūķus vai silfus noklusināt visas skaņas uz zemes un debesīs.
Šai brīdī viņam likās, ka gar karalienes mēteli noslīdēja gaišs priekšmets; muižnieks aši noliecās, tad ar cienīgi godbijīgu kustību piecēlās un aizbēga, jo būtu neiespējami citādi apzīmēt viņa žiglo aiziešanu.
Bet karalienes draudzene viņu apturēja ar klusu kliedzienu, un, kad viņš bija apstājies, pusbalsī izmeta vārdu:
— Uzgaidiet!
Tas bija ļoti paklausīgs kavalieris, jo viņš apstājās tai pašā acumirklī un gaidīja.
Tad Šarnī redzēja abas sievietes roku rokā paejam garām divu soļu atstatumā no viņa paslēptuves; karalienes kleitas sakustinātais gaiss lika viļņoties mauriņa stiebriem gandrīz vai zem Šarnī kājām. Viņš juta smaržas, kuras dievināja pie karalienes: dzelzszāles maisījums ar rezēdu; tas bija divkāršs apskurbums viņa jutekļiem un atmiņai.
Sievietes pagāja garām un pazuda.
Tad, dažas minūtes vēlāk, nāca nepazīstamais, par kuru jaunais cilvēks nebija domājis, kamēr karaliene nogāja ceļu līdz vārtiņiem. Tas kaislā ārprātā skūpstīja svaigo, iesmaržoto rozi, kas droši vien bija tā pati, kuras skaistumu ievēroja Šarnī, kad karaliene iegāja parkā, un ko nupat viņš bija redzējis izkrītam karalienei no rokām.
Roze, skūpsts uz rozes! Vai te varēja būt runa sūtni un valsts noslēpumiem?!
Šarnī tik tikko nezaudēja prātu. Viņš gatavojās mesties virsū šim vīrietim un izraut ziedu, kad parādījās karalienes pavadone un sauca:
— Nāciet, monsicur!
Šarnī saprata, ka tas ir kāds asins princis, un atbalstījās pret koku, lai nenokristu zemē bez samaņas.
Nepazīstamais metās uz to pusi, no kurienes nāca balss, un pazuda kopā ar dāmu.
XXVII
KARALIENES ROKA
Kad, briesmīgā sitiena gluži satriekts, Šarnī atgriezās mājās, viņam nebija spēka pretoties jaunai nelaimei, kas viņu piemeklēja.
Tā Dieva prāts bija atvedis viņu uz Versaļu un devis viņam izmeklētu paslēptuvi, vienīgi tādēļ, lai pakalpotu viņa greizsirdībai un uzvestu uz pēdām noziegumam, kuru izdarīja karaliene par spīti laulības pienākumam, karaliskai cienībai un mīlas uzticībai.
Tur nebija šaubu — parkā pieņemtais vīrietis bija jauns mīļākais.
Šarnī velti pūlējās kārtējā nakts drudža laikā un izmisuma ārprātā pārliecināt sevi, ka vīrietis, kas saņēma rozi, bija kāds sūtnis, un roze — tikai slepenas vienošanās ķīla, kurai jāatvieto pārāk kompromitējošā vēstule.
Nekas nepalīdzēja pārvarēt aizdomas. Nelaimīgajam Olivjē atlika tikai aizdomāties par savu uzvešanos un prasīt, kāpēc tādā nelaimē viņš bija palicis pilnīgi bezpalīdzīgs.
Nekas nebija vieglāk, kā, mazliet pārdomājot, saprast instinktu, kurš bija radījis šo pasivitāti.
Grūtākajos dzīves krīzes brīžos cilvēks nevilšus cenšas darboties: saprātīgi domājošam cilvēkam instinktīvie centieni ir pieraduma un apdomātas rīcības savienojums, kas rodas ļoti ātri un īstajā laikā.
Ja Šarnī neko nedarīja, tad tāpēc, ka valdnieces darīšanas neattiecās uz viņu; tāpēc, ka, izrādīdams ziņkāri, Šarnī nodotu pats viņu. Bet ja mēs gribam kādu pieķert nodevībā, tad nav cilvēka cienīgi tāpat atbildēt ar nodevību.
Ja viņš nekā nedarīja, tad tāpēc, ka, uzbrukdams ar karalisko uzticību pagodinātam cilvēkam, viņš riskētu iekulties riebīgā, nepieklājīgā ķildā; sava veida lamatās, ko karaliene nekad nepiedotu.
Beidzot, vārds „monsicur", ko beigās izmeta līdzjūtīgā draudzene, bija it kā glābējs brīdinājums, lai gan drusku nokavēts, kas izglābtu Šarnī, atvērdams acis vislielākā niknuma brīdī. Kas būtu noticis, ja, pacēlis zobenu pret šo cilvēku, viņš sadzirdētu to saucam par monsicurl Un kādu svarīgumu iegūtu pārkāpums, kas izdarīts pret tik augstu personu?
Tādas bija domas, kuras pārņēma Šarnī visu nakti un nākamās dienas pirmo pusi. Tiklīdz pulkstenis nosita pusdienu, viss iepriekš notikušais viņam vairs nebija nekas. Atlika tikai drudžaini gaidīt nakti, kad varbūt parādīsies citi atmaskojumi.
Ar kādu nemieru Šarnī novietojās pie loga, kas kļuva par viņa dzīves vienīgo mitekli, un kas iezīmēja viņa dzīves nepārvarāmās robežas. Paslēpies zem vīnkoku zariem, aiz slēģos izurbtiem caurumiem, jo viņš baidījās ļaut manīt, ka māja ir apdzīvota, viņš sastinga ozolu un zaļumu rāmī, atgādinot kādu no vecvecām portrejām, kas vecajās pilīs, paslēpušās aiz drapērijām, ar labvēlīgām rūpēm vaibstos seko savu pēcnācēju dzīvei.
Pienāca vakars, atnesdams mūsu dedzīgajam sargātājam drūmas vēlēšanās un ārprātīgas domas.
Parastiem trokšņiem, likās, bija jauna jēga. Tālumā viņš pamanīja karalieni, kas pārgāja pāri norai ar dažām lāpām, kuras nesa viņai pa priekšu. Karalienes gaita viņam likās lēnīga, nedroša, it kā to ietekmētu nakts satraukumi,
Pamazām nodzisa visas dienesta ugunis; klusais parks piepildījās ar klusumu un svaigumu. Vai nevar iedomāties, ka puķes un koki, kas nogurst, plaukdami pa dienu, lai patiktu acīm un glāstītu garāmgājējus, pa nakti, kad neviens tos neredz un aizskar, strādā, lai atgūtu svaigumu, smaržas un lokanību? Jo tiešām koki un stādi pa nakti guļ — tāpat kā mēs.