Šarnī bija labi ielāgojis karalienes satikšanās stundu. Nosita pusnakti.
Šarnī sirds krūtīs tik tikko nesalūza. Viņš piespieda krūtis pie loga margām, lai apslāpētu pukstus, kas kļuva pārāk spēcīgi un skaļi. Tūliņ, viņš sev tcica, atvērsies vārtiņi, nočirkstēs aizbīdņi.
Taču nekas netraucēja parka mieru.
Tad Šarnī brīnījās, kāpēc viņš pirmoreiz iedomājies, ka tie paši notikumi risināsies divas dienas pēc kārtas. Šai mīlai, ja tā tiešām bija mīlestība, nevar būt nekādu priekšrakstu, un ja mīlētāji neizturēs bez tikšanās pat divas dienas, tad tāda uzstājība no viņu puses būs neprāts.
„Kad noslēpums ir līdzās saprātam," Šarnī domāja, „tad draud briesmas. Jā, diezin vai karaliene uzdrošināsies vēlreiz pieļaut tādu neuzmanību."
Pēkšņi iečīkstējās aizbīdņi un vārtiņi atvērās.
Nāves bālums pārņēma Olivjē vaigus, kad viņš pamanīja abas sievietes iepriekšējās nakts apģērbā.
— Vai tiešām viņa būs iemīlējusies! — viņš čukstēja.
Abas sievietes gāja to pašu ceļu kā vakar, un pagāja steidzīgā gaitā garām Šarnī logiem.
Tāpat kā vakar viņš nolēca lejā, kad viņas bija pietiekami tālu, lai nedzirdētu; un slēpdamies aiz katra lielāka koka, zvērēja būt prātīgs, stiprs, bezkaislīgs; neaizmirst, ka viņš ir apakšnieks, bet viņa — karaliene; ka viņš ir vīrietis, tas ir, ar pienākumu izrādīt cieņu; ka viņa ir sieviete, tas ir, ar tiesībām prasīt ievērot cieņu.
Un tā kā viņš neuzticējās savam ugunīgajam eksplozīvajam raksturam, tad savu zobenu iesvieda malvas krūmos, kas auga apkārt kastaņkokam.
Pa to laiku abas dāmas bija nonākušas tai pašā vietā, kur vakar.
Tāpat kā vakar Šarnī pazina karalieni, un viņa atkal ietina galvu kapucē, kamēr pakalpīgā draudzene aizgāja uzmeklēt paslēptuvē nepazīstamo, ko uzrunāja ar monsicur.
Kur bija šī paslēptuve? Lūk, to sev jautāja Šarnī. Virzienā, kurā devās sirdsdraudzene, bija gan Apollona peldētavas zāle, aizsegta augstām vīksnām un marmora kolonnu ēnām, bet kā tur varēja paslēpties svešais? Pa kurieni viņš tur iekļuva?
Šarnī atcerējās, ka tai parka pusē bija mazi vārtiņi, līdzīgi tiem, kurus atvēra dāmas, iedamas uz satikšanos. Nepazīstamajam katrā ziņā bija šo vārtiņu atslēga. Pa tiem viņš ieslīdēja līdz Apollona peldētavas pajumtei, un tur gaidīja, kamēr viņu nāca meklēt.
Tāda bija noruna; tad, pēc tikšanās ar karalieni, monsicur devās projām pa tiem pašiem vārtiņiem.
Pēc dažām minūtēm Šarnī pamanīja mēteli un cepuri, ko bija ievērojis vakar.
Šoreiz nepazīstamais negāja pie karalienes ar to pašu godbijīgo atturību: neuzdrīkstēdamies skriet, viņš gāja lieliem soļiem; bet, soļodams ātrāk, viņš skrietu.
Atbalstījusies pie resnā koka, karaliene apsēdās uz mēteļa, ko jaunais Relī izplēta viņai, kamēr modrā draudzene sargāja, kā vakar, iemīlējies augstmanis, nomezdamies ceļos, sāka runāt kaislīgi un strauji.
Melanholijas pārņemta, karaliene nolaida galvu. Šarnī nedzirdēja kavaliera vārdus, bet vārdu tonis bija poēzijas un mīlas caurstrāvots Katru uzrunu varēja iztulkot kā svelmainu atzīšanos mīlestībā.
Karaliene nekā neatbildēja. Tomēr nepazīstamais turpināja runāt ar divkāršu kaismi, un reizēm bēdu sagrauztajam Šarnī likās, ka kāds vārds, ko ietver citi daiļskanīgie vārdi, atskanēs skaidri, un tad viņš nomirs no niknuma un greizsirdības. Bet nekā, vārdus nevarēja atšķirt. Brīdī, kad balss sāka skanēt skaidrāk, sirdsdraudzenes zīmīga kustība piespieda kaislīgo runātāju pazemināt savu elēģiju toni.
Karaliene ietiepīgi klusēja.
Viņas sarunas biedrs, izdvesdams lūgšanu pēc lūgšanas, ko Šarnī uzminēja pēc viņa trīsošās balss un tās modulācijām, atbildes vietā saņēma tikai klusu, maigu līdzjūtību, ar ko diezin vai varēja samierināties tas, kas tik vētraini dod vaļu kaislei.
Pēkšņi karaliene ļāva pasprukt dažiem vārdiem. Tā vismaz šķita Šarnī. Viņa pateica ļoti apslāpētus, ļoti neskaidrus vārdus, jo vienīgi nepazīstamais varēja tos dzirdēt; bet tiklīdz viņš bija tos dzirdējis, tā lielā saviļņojumā iesaucās tā, ka kļuva dzirdams:
— Pateicos, o, pateicos, mana mīļā Majestāte! Tātad līdz rītdienai.
Karaliene vēl vairāk apslēpa jau tā labi noslēpto seju.
Šarnī juta, kā ledaini sviedri, nāves sviedri, ar smagām lāsēm lēnām plūda pār deniņiem.
Nepazīstamais ieraudzīja karalienes abas rokas, kas pastiepās pret viņu. Viņš tās satvēra savējās, uzspiezdams tik ilgu un maigu skūpstu, ka Šarnī, kamēr tas ilga, izbaudīja visas mokošās ciešanas.
Pēc tam karaliene aši piecēlās un satvēra biedrenes roku.
Abas strauji devās projām, paiedamas Šarnī tuvu garām, tāpat kā vakar.
Nepazīstamais aizgāja uz otru pusi, un Šarnī, kas nespēja atstāt vietu, kur viņu bija pieķēdējis neizsakāmo sāpju nespēks, Šarnī neskaidri saklausīja divu vienlaikus aiztaisītu vārtu troksni.
Mēs nemēģināsim attēlot stāvokli, kādā nokļuva Šarnī pēc šausmīgā atklājuma.
Nakts pagāja niknā skraidīšanā pa parku, pa alejām, kuriem viņš izmisumā pārmeta noziedzīgo līdzdalību.
Dažas stundas būdams gluži traks, Šarnī atguva saprātu tikai akli uzgrūzdamics zobenam, ko bija aizmetis, lai nerastos kārdinājums to likt lietā.
Zobens traucēja viņam pārvietoties, un tas uzreiz atsauca spēka un cienības sajūtu. Cilvēks, kas jūt zobenu rokā, ja viņš vēl ir traks, var ar šo zobenu tikai nodurt sevi vai apvainotāju; viņam vairs nav tiesību būt vājam vai baidīties.
Šarnī atgriezās tas, kas viņam bija vienmēr — veselais saprāts un fiziskais spēks. Viņš pārtrauca neprātīgo skraidīšanu, pārtrauca skriet virsū kokiem, un klusi soļoja pa aleju, uz kuras vēl bija samanāmas abu sieviešu un nepazīstamā atstātās pēdas.
Viņš tuvojās vietai, kur bija sēdējusi karaliene. Samīdītās sūnas atklāja Šarnī viņa nelaimi un cita laimi! Tai vietā, lai vaidētu, lai par jaunu liktu sirdī kvēlot naidam, Olivjē sāka pārdomāt par šīs apslēptās mīlas būtību un tā cilvēka īpašībām, kas to iedvesa.
Viņš ar vēsu uzmanību izpētīja augstmaņa pēdas, it kā pārbaudītu plēsīga zvērus soļus. Viņš pazina vārtus aiz Apollona peldētavas. Uzkāpdams uz mūra viņš redzēja zirga pēdas un izmīdītu zāli.
— Viņš ienāca caur šejieni! Viņš atnāca nevis no Versaļas, bet gan no Parīzes, — domāja Olivjē. — Viņš atnāca viens, un rīt viņš atgriezīsies, jo viņš tcica: „Līdz rītdienai." Līdz rītdienai norišu klusēdams asaras, kas plūst no acīm, nē — asinis, kas straumēm plūst no sirds. Rīt būs manas dzīves pēdējā diena, vai arī cs esmu gļēvulis un nekad neesmu mīlējis.
— Diezgan, diezgan, — viņš tcica, viegli dauzīdams pie sirds, kā jātnieks pa sava rikšotāja kaklu, — diezgan, mieru un izturību, jo pārbaudījums vēl nav galā.
To teicis, viņš uzmeta pēdējo skatienu sev apkārt, un novērsa acis no pils, kur baidījās ieraudzīt neuzticīgās karalienes apgaismotos logus; jo tas atkal nozīmētu melus, kauna traipu vairāk.
Tiešām, vai apgaismotais logs neapzīmē neapdzīvoto istabu? Un kāpēc gan melot, kad ir tiesības uz negodu un neķītrību, kad palicis tik neliels atstatums starp slepeno kaunu un publisko skandālu?
Karalienes logs bija apgaismots.
— Viņa grib, lai visi ticētu, ka ir mājās, kad pati skraida pa parku mīļākā pavadībā! — Tiešām, viņai vairs nav ne kauna, ne goda, — teica Šarnī, ar rūgtu ironiju. — Karaliene mums parāda godu tā izlikdamās. Tiesa, varbūt viņa baidās sakaitināt vīru.