Un Šarnī iecirzdams nagus delnās, stingriem soļiem devās mājās.
— Viņi tcica: „Līdz rītdienai!" — viņš piebilda, pārkāpis pāri balkonam. — Jā, līdz rītdienai!., visiem, jo rit uz satikšanos mēs būsim četri, madamcl
XXVIII
SIEVIETE UN KARALIENE
Otrā diena atnesa tos pašus satraucošos notikumus. Vārti atvērās tieši pusnaktī. Parādījās abas sievietes.
Tā bija kā arābu pasaka, kur centīgie gari noteiktās stundās paklausīja talismanam.
Šarnī bija izšķīries: šovakar viņš gribēja uzzināt, kas ir tā laimīgā persona, ķurai tiek veltīta karalienes uzmanība.
Uzticīgs savām paražām, lai gan tās nebija iesakņojušās, viņš soļoja, slēpdamies aiz krūmiem. Bet nonācis tai vielā, kur jau divas dienas notika mīļāko satikšanās, viņš nevienu neatrada.
Karalienes draudzene veda Viņas Majestāti uz Apollona peldētavu.
Gluži jaunas ciešanas satrieca Šarnī. Savā nevainīgajā godprātībā, viņš nebija iedomājies, ka noziegums varēja aiziet tik tālu.
Smaidīdama un sačukstēdamās ar draudzeni, karaliene soļoja uz tumšo patversmi, kur uz sliekšņa atplestām rokām viņu gaidīja nepazīstamais muižnieks.
Viņa iegāja, tāpat pastiepdama rokas. Dzelzs restes aizvērās aiz viņiem.
Līdzzinātāja palika ārpusē. Viņa balstījās uz pussabrukušu kolonnu, kuru apvija lapas.
Šarnī bija slikti aprēķinājis savus spēkus. Tie nevarēja izturēt tādu triecienu. Tai brīdī, kad niknumā viņš gribēja mesties karalienes uzticības personai virsū, lai to atmaskotu, pazītu, apvainotu un varbūt pat nožņaugtu, asins straume pieplūda deniņos, kaklā un viņš dusmās gandrīz vai noslāpa.
Viņš nokrita zālē izdvesdams klusu nopūtu, kura uz mirkli satrauca savedēju, kas bija palikusi pie Apollona peldētavas durvīm.
Iekšējais asinsizplūdums, ko radīja ievainojuma atvēršanās, viņu slāpēja.
Šarnī pamodināja aukstumā rasa, zemes mitrums un paša sāpju asā sajūta.
Streipuļodams viņš piecēlās, pazina apkārtni, savu stāvokli, atcerējās un meklēja.
Favorīte bija pazudusi, nebija dzirdams nekāds troksnis. Pulkstenis, kas Versaļā nosita divi, viņam paziņoja, ka ģībonis bijis diezgan ilgs.
Nebija šaubu, briesmīgā parādība bija pazudusi: karalienei, mīļākajam, apkalpotājai pietika laika aizbēgt.
Šarnī par to varēja pārliecināties pāri mūrim aplūkodams svaigās jātnieka pēdas.
Šīs pēdas un daži nolauzti zari Apollona peldētavas apkārtnē, bija vienīgie pierādījumi, kurus ieguva nabaga Šarnī.
Visu nakti viņš murgoja. No rīta viņš nebija nomierinājies.
Bāls kā nāve, novecojies par desmit gadiem, viņš pasauca kambarsulaini, lika sevi apģērbt tumšā samtā, kā tērpjas bagātie pilsoņi.
Drūms, mēms, apspiezdams visas sāpes, viņš devās uz Trianonas pili tai brīdī, kad tika mainīta sardze, tas ir, ap pulkstens desmitiem.
Karaliene izgāja no kapličas, kur bija noklausījusies mesi.
Viņai garāmejot, godbijīgi noliecās galvas un zobeni.
Šarnī manīja dažas dusmās nosarkušas sievietes, redzot karalieni tik skaistu.
Tiešām — karaliene bija ļoti glīta, ar skaistiem, uz deniņiem sasukātiem matiem. Smalkiem sejas vaibstiem, smaidošu muti, nogurušām, bet maigā gaismā mirdzošām acīm.
Pēkšņi viņa galā pamanīja Šarnī. Viņa nosarka un pārsteigumā klusi iekliedzās.
Šarnī nenolieca galvu. Viņš turpināja aplūkot karalieni, kas viņa skatienā saskatīja jaunu nelaimi.
Viņa pienāca tam klāt.
— Es domāju, ka jūs esat savā muižā, — viņa skarbi tcica, — monsicur Šarnī.
— Esmu atgriezies, madamc, — viņš tcica ašā un gandrīz vai nelaipnā tonī.
Pārsteigta Marija Antuancte apstājās: viņai nekad nepagāja garām neviena nianse.
Pēc vārdu un skatienu gandrīz vai naidīgās apmaiņas, viņa pagriezās uz sieviešu pusi.
— Labdien, grāfien, — draudzīgi viņa teica Lamota kundzei.
Un familiāri pamirkšķināja tai ar aci.
Šarnī nodrebēja. Viņš ieskatījās uzmanīgāk.
Žanna, šā ciešā skatiena uztraukta, pagrieza galvu. Šarnī viņu vēroja ar neprātīga cilvēka neatlaidību, kamēr viņa vēlreiz parādīja seju. Pēc tam Šarnī apgāja viņai apkārt, pētīdams viņas gaitu.
Sveicinādama pa kreisi un labi, karaliene tomēr vēroja abu izdarības.
„Vai tiešām viņš būtu zaudējis galvu? " viņa domāja. „Nabaga zēns!"
Un viņa atgriezās pie Šarnī.
— Kā jūs jūtaties, monsieur Šarnī? — glāsmainā balsī viņa teica.
— Paldies Dievam, ļoti labi, madame, bet ne tik labi kā Jūsu Majestāte…
Un viņš palocījās, karalieni sabaidīdams vairāk nekā pārsteigdams.
— Tur ir kaut kas, — nodomāja uzmanīgā Žanna, kas no abiem nenolaida acis.
— Kur jus dzīvojat pašreiz? — karaliene atsāka.
— Versaļā, madamc, — teica Olivjē.
— Cik ilgi?
— Trīs naktis, — jaunais cilvēks atbildēja, šos vārdus uzsvērdams ar skatienu, žestu un balsi.
Uz karalieni tas neatstāja nekādu iespaidu; Zanna nodrebēja.
— Vai jums nav kaut kas man sakāms? — karaliene jautāja Šarnī ar eņģeļa maigumu.
— O! madamc, — tas atbildēja, — man būtu daudz kas sakāms Jūsu Majestātei.
— Nāciet! — pēkšņi viņa teica.
— "Uzmanīsim," — domāja Žanna.
Lieliem soļiem karaliene devās uz savu dzīvokli. Ikviens viņai sekoja tikpat veikli kā viņa. Lamota kundzei sevišķi zīmīgs likās tas, ka Marija Antuanete, lai izbēgtu no aizdomām, ka grib palikt vienatnē ar savu sarunas biedru, lika iet līdzi dažiem galminiekiem.
Šo personu vidū ieslīdēja arī Žanna.
Karaliene ienāca dzīvoklī, atlaida Mizerī kundzi un visus apkalpotājus.
Bija maigs, apmācies laiks, saule nespiedās caur mākoņiem, bet izstrāvoja siltumu un gaismu caur baltzilo plīvuru, kas aizklāja debesis.
Karaliene atvēra logu, kas izgāja uz mazo terasi; viņa nosēdās pie vēstulēm apkrautā sekretera. Viņa gaidīja.
Personas, kas bija tai sekojušas, saprata viņas vēlēšanos palikt vienai, un pamazām aizgāja.
Dusmu plosīts Sārnī nepacietībā burzīja rokās cepuri.
— Runājiet! runājiet! — karaliene teica, — monsicur, jūs izskatāties ļoti satraukts.
— Kā lai es iesāku? — tcica Šarnī, domādams skaļi, — kā cs uzdrīkstēšos apsūdzēt godu, apsūdzēt ticību, apsūdzēt augstību?
— Ko jūs teicāt? — iesaucās Marija Antuanete, aši pagriezdamās un ar acīm nozibsnīdama.
— Un tomēr cs teikšu tikai par to, ko esmu redzējis! — turpināja Šarnī.
Karaliene piecēlās.
— Monsicur, — viņa dzedri teica, — ir ļoti agrs, lai es domātu, ka esat iereibis; un tomēr jūs izturaties kā nepieklājas muižniekam, ja viņš ir skaidrā prātā.
Viņa gaidīja, ka šis nievīgais izteikums Šarnī iznīcinās, taču viņš pat nepaķustējās un teica:
— Tiešām, kas ir karaliene? Sieviete. Un kas esmu cs? Ne tikai pavalstnieks, bet arī vīrietis.
— Monsicurl
— Madame, nedusmojieties par to, ko jums teikšu, citādi tas mūs abus novedīs līdz ārprātam. Tad izvēlaties: kādu no abām, karalieni vai sievieti, šis dievinātājs, lai apsūdz negodīgumā un neuzticībā!?