— Monsicur Šarnī, — nobālēdama un iedama pie jaunā cilvēka, iesaucās karaliene, — ja jūs neaiziesit, cs likšu maniem sargiem jūs padzīt.
— Pirms tikšu padzīts, cs pateikšu, kāpēc jūs esat necienīga karaliene un sieviete bez goda, — niknumā apreibis iesaucās Šarnī. — Jau trīs naktis es jums sekoju parkā.
Tā vietā, lai satrūktos no briesmīgā sitiena, kā viņš cerēja, karaliene pacēla galvu un pienāca viņam klāt:
— Monsicur Šarnī, — saņemdama viņa roku, karaliene teica, — jūsu stāvoklis manī rada žēlumu; uzmanieties, jūsu acis deg, jūsu rokas dreb, vaigi ir bāli, asinis saplūst sirdī. Jūs esat slims? Vai jūs gribat, lai es pasaucu ļaudis?
— Es esmu redzējis! redzējis! — viņš dzedri atkārtoja, — redzēju, ka jūs devāt tam vīrietim rozi; redzēju, ka viņš skūpstīja jums rokas; redzēju, ka jūs iegājāt ar viņu Apollona peldētavā.
Karaliene uzlika roku uz pieres, it kā pārliecinādamās, vai ir nomodā.
— Klausieties, — viņa teica, apsēdieties, — jo jūs pakritīsit, ja es jūs nesaturēšu; apsēžaties, cs jums saku!
Šarnī tiešām atkrita krēslā, karaliene apsēdās viņam blakus uz taburetes; tad, turēdama viņa abas rokas un skatīdamās dvēseles dziļumos, viņa teica:
— Nomierinieties, — viņa teica, — nomieriniet sirdi un galvu, atkārtojiet, ko nupat teicāt.
— O! vai jūs gribat mani nogalināt! — nelaimīgais murmināja.
— Ļaujiet jums jautāt! Kad jūs atgriezāties no muižas?
— Pirms divām nedēļām.
— Kur jūs dzīvojat?
— Medību inspektora mājā, ko es noīrēju ar nolūku?
— Ai! jā, pašnāvnieka māja, parka galā?
Šarnī apstiprināja ar mājienu.
— Jūs runājat par kādu personu, ko redzējāt kopā ar mani?
— Es vispirms runāju, ka esmu redzējis jūs.
— Kur?
— Parkā.
— Kādā stundā? Kādā dienā?
— Pusnaktī, pirmoreiz — otrdien.
— Jūs redzējāt mani?
— Tāpat kā tagad redzu, un redzēju arī to, kas jūs pavadīja.
— Kādu, kas mani pavadīja? Vai jūs pazītu to personu?
— Nupat man likās, ka cs viņu redzēju šeit; bet neuzdrīkstos apgalvot. Vienīgi augums ir līdzīgs; bet kad izdara noziegumu, seju taču paslēpj.
— Labi! — mierīgi teica karaliene, — manu draudzeni jūs nepazināt, bet mani…
— O! madame, jūs esmu redzējis… Rau… vai tad es neredzu jūs?
Viņa dusmīgi piesita kāju.
— Un… šis pavadonis, — viņa tcica, — kam pasniedzu rozi… jūs taču redzējāt, ka pasniedzu viņam rozi.
— Jā, es nevarēju viņam izsekot.
— Tomēr jūs viņu pazītu?
— Viņu uzrunā par monsicur; tas ir viss, ko cs zinu.
Apvaldītā niknumā karaliene iesita pa pieri.
— Turpiniet, — viņa tcica, — otrdien pasniedzu rozi… un trešdien, vakar?..
— Vakar jūs ar šo cilvēku pusotru stundu pavadījāt Apollona alā, kur jūsu biedrene jūs atstāja vienus.
Karaliene strauji piecēlās.
— Un… jūs… esat mani redzējis? — viņa teica, stiepdama katru vārdu.
Šarnī zvērestam pacēla roku pret debesīm.
— O!.. — savukārt saniknojusies, karaliene izmeta, — viņš zvēr!
Šarnī svinīgi atkārtoja savu apsūdzošo kustību.
— Mani? mani! — sizdama pie krūtīm, karaliene tcica, — mani jūs esat redzējis?
— Jā, jūs! Otrdien jums bija zaļa kleita ar zelta muarē strīpām; trešdien — kleita ar lielām, zilām un rūsganām vītnēm. Vakar bija kleita sausu lapu krāsā, kuru bijāt apģērbusi, kad cs pirmoreiz jums skūpstīju roku! Tā bijāt jūs, noteikti jūs! Es mirstu aiz sāpēm un kauna, jums teikdams: manas dzīvības, mana goda, mana Dieva vārdā! tā bijāt jūs, madamc; tā bijāt jūs!
Karaliene lieliem soļiem sāka staigāt pa terasi, nerūpēdamās, ka savu savādo satraukumu ļauj redzēt skatītājiem, kas apakšā viņu gandrīz vai aprija ar acīm.
— Ja es zvērētu, — viņa teica, — ja es tāpat zvērētu mana dēla, mana Dieva vārdā!.. Jo mans Dievs tāpat kā jums!.. Nē, viņš man netic!.. Viņš man neticēs!
Šarnī nolaida galvu.
— Neprātīgais! — karaliene piebilda, spēcīgi kratīdama viņam roku; un viņa to ievilka no terases savā istabā. — Tā taču ir ļoti reta bauda apsūdzēt nevainīgu, neaptraipītu sievieti. Ir nu gan gandarījums — laupīt godu karalienei… Bet vai tu tici, ja es tev saku, ka tā neesmu cs, ko tu redzēji? Vai tu tici, ja cs zvēru Kristus vārdā, ka pēc pulkstens četriem pēcpusdienā neesmu izgājusi jau trīs dienas? Vai tu gribi, lai lieku pierādīt manām sievietēm un karalim, kas mani šeit redzēja, ka nevarēju būt citur? Nē… nē… viņš man netic! viņš netje!
— Es redzēju, — dzedri atkārtoja Šarnī.
— O! — pēkšņi iesaucās karaliene, — cs zinu, cs zinu! vai šī riebīgā apmelošana jau nebija man mesta sejā? Vai nav mani redzējuši operas ballē, kur es novedu neizpratnē visu galmu? Vai mani nav redzējuši pie Mesmēra ekstāzes stāvoklī, šausminot ziņkārīgos un priekameitas? Jūs, kas cīnījāties manis dēļ, jūs taču to zināt ļoti labi!
— Madamc, toreiz cs cīnījos, jo neticēju. Šodien cs cīnītos tāpēc, ka ticu.
Karaliene pacēla pret debesīm izmisumā sastingušās rokas, divas karstas asaras noritēja pār vaigiem uz krūtīm!
— Mans Dievs! — viņa tcica, — dodiet man kādu domu, kas mani glābtu. O, mans Dievs! Es negribu, ka mani nicinātu!
Šī vienkāršā un stingrā lūgšana Šarnī aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Viņš aizslēpa acis ar abām rokām.
Karaliene brīdi klusēja, tad pārdomājusi, viņa teica:
— Monsicur, jūs esat man parādā par šo apvainojumu. Lūk, ko es no jums prasu: trīs naktis pēc kārtas jūs mani redzējāt parkā kāda vīrieša sabiedrībā. Jūs tomēr zinājāt, ka līdzība jau ir ļaunprātīgi izmantota; kaut kādai sievietei, nezinu kādai, ir kaut kas kopējs sejā un gaitā ar mani, nelaimīgo karalieni. Bet tā kā jūs labāk gribat ticēt, ka tā biju es, kas skraidīja pa naktīm; tā kā jūs sakāt, ka tā esmu es, tad atgriezieties parkā tai pašā stundā kopā ar mani. Ja tā biju es, ko redzējāt vakar, katrā ziņā jūs mani nerēdzēsit vairs šodien, jo cs būšu jums blakus. Ja tā ir kāda cita, kāpēc mēs to lai nerēdzētu abi? Un ja mēs ieraugām… Ai, monsicur, vai gan jūs nožēlotu tās ciešanas, kādas man sagādājāt?
Šarnī ar abām rokām spiezdams sirdi, čukstēja:
— Jūs esat pārāk laba pret mani, madamc. Es esmu pelnījis nāvi: neiznīciniet mani ar savu labsirdību.
— O, es jūs iznīcināšu ar pierādījumiem, — teica karaliene. — Nevienam ne vārda! Šovakar, pulkstens desmitos, gaidiet viens pie vilku ķērāja mājas vārtiem to, ko būšu nolēmusi, lai jūs pārliecinātu. Ejiet, monsicur, un glabājiet noslēpumu.
Šarnī dziļi palocījās un, neteikdams ne vārda, izgāja ārā.
Kamēr viņš šķērsoja otru salonu, Žanna ne uz mirkli nenolaida no viņa acis, būdama gatava pēc pirmā aicinājuma steigties pie Viņas Majestātes kopā ar visiem galminiekiem.