XXIX
SIEVIETE UN DĒMONS
Žanna pamanīja Šarnī uztraukumu, karalienes uzmanīgo izturēšanos pret viņu un to neatlaidību, ar kādu abi tiecās izskaidroties.
Sievietei ar Žannas apķērību tas bija vairāk nekā pietiekami, lai uzminētu daudzas lietas; mums nav jāizskaidro tas, ko visi lasītāji jau sapratuši.
Pēc Kaliostro nokārtotās tikšanās starp Lamota kundzi un Olīvu, pēdējo triju nakšu komēdija var palikt bez izskaidrojumiem.
Atgriezusies pie karalienes, Zanna klausījās un novēroja; Marijas Antuanctcs sejā viņa gribēja atklāt to, par ko viņu turēja aizdomās.
Bet pēdējā laikā karaliene bija pieradusi neuzticēties visiem cilvēkiem. Viņa neizrādīja nekā. Žanna tātad bija spiesta apmierināties ar minējumiem.
Vienam no sulaiņiem viņa bija pavēlējusi sekot Šarnī. Sulainis atgriezās, paziņodams, ka grāfa kungs pazudis kādā mājā parka galā, pie vīksnu birzs.
Nekādu šaubu, domāja Žanna, šis cilvēks ir iemīlējies karalienē, viņš ir visu redzējis.
Viņa dzirdēja, ko Mizcrī kundzei tcica karaliene:
— Es jūtos nevesela, mana mīļā Mizcrī, un šovakar apgulšos pulkstens astoņos.
Bet kad krietnā dāma kaut ko iebilda, karaliene attrauca:
— Es nevienu nepieņemšu.
— Tas ir diezgan skaidrs, — Žanna sev tcica, — tikai muļķis to nesaprastu.
Nomocīdamās ar uztraukumu, ko viņai sagādāja tikšanās ar Šarnī, karaliene nekavējās tūliņ atlaist visu svītu.
Pirmo reizi kopš ieiešanas galmā Žanna bija ar sevi apmierināta.
— Kārtis ir sajauktas, — viņa teica, — Tagad tik prom uz Parīzi! Laiks izārdīt to, ko esmu uzcēlusi.
Un viņa tūliņ aizbrauca no Versaļas.
Aizvesta mājās, Scnkloda ielā, viņa atrada krāšņu sudraba servīzi, ko kardināls bija piesūtījis tieši šorīt.
Uzmetusi vienaldzīgu skatienu dāvanai, starp citu, ļoti dārgai, viņa palūkojās uz Olīvas logiem, kuri vēl bija aizvērti. Nogurusi, bez šaubām, Olīva gulēja: šodien bija ļoti karsts.
Žanna lika sevi aizvest pie kardināla, ko sastapa priekā un augstprātībā starojošu, uzpūtušos lepnu; apsēdies pie greznā rakstāmgalda, Būlas meistardarba, nenoguris viņš saplēsa un alkal rakstīja kādu vēstuli, kuru vienmēr vienādi aizsāka un nekad nepabeidza.
Pēc kambarsulaiņa paziņojuma, kardināls iesaucās:
— Dārgā grāfien!
Un metās tai pretī.
Žanna pieņēma skūpstus, ar kuriem prelāts apklāja viņas rokas. Viņa iekārtojās ērtāk, lai pēc iespējas labāk izturētu gaidāmo sarunu.
Monsicur iesāka ar atzinības apliecinājumiem, kuriem netrūka daiļrunīgas sirsnības.
Žanna viņu pārtrauca.
— Vai jūs zināt, — viņa tcica, — ka jūs esat smalkjūtības paraugs un ka cs jums pateicos?
— Par ko?
— Tas nav par daiļo dāvanu, kuru šorīt man likāt nodot; bet par piesardzību, ka neaizsūtījāt man to uz Versaļu. Tiešām, tas ir smalkjūtīgi. Jūsu sirdij ir svešs švītīgums, tā ir cēla.
— Ja runā par smalkjūtību, tad tikai par jūsējo, — atbildēja kardināls.
— Jūs neesat laimīgs cilvēks vien, — teica Žanna, — jūs esat gavilējošs debesu iemītnieks.
— Es to atzīstu, paša laime mani baida: tā mani mulsina; pārējo cilvēku dzīve man liekas neizturama. Es atceros pagānu pasaku par savas gaismas nenogurdināmo Jupiteru.
Žanna smaidīja.
— Jūs nākat no Versaļas? — viņš kāri tcica.
— Jā.
— Vai jūs… redzējāt viņu?
— Es atstāju viņu.
— Vai viņa neteica nekā?
— Ai! ko jūs gribētu, lai viņa sacītu?
— Piedodiet: tas nav dēļ ziņkārības, cs ar pūlēm valdos.
— Neprasiet man nekā.
— O! grāfien!
— Es jums saku — nē!
— Jūs redzot, gandrīz vai var domāt, ka atnesāt sliktas ziņas.
— Monsicur, nelieciet man runāt!
— Grāfien! grāfien!..
Un kardināls nobālēja.
— Pārāk liela laime, — viņš tcica, — kas atgādina Fortūnas ratu traukšanos augstāko punktu; tiklīdz beidzas augšuplidojums, tūdaļ sākas kritiens. Bet nesaudzējiet mani, ja ir kāda nelaime; nekā tamlīdzīga nav… vai nc?
— Tieši otrādi, monsicur, cs to sauktu par ļoti lielu laimi, — Žanna atbildēja.
— To… ko tad?., ko jūs gribat sacīt?.. Kas ir šī laime?
— Ka jūs neesat atklāts, — sausi tcica Žanna.
— OL — Un viņš sāka smaidīt. — Ar divu siržu gudrību un jūsu prātu mēs bijām piesardzīgi un visu paredzējām.
— Prāts un divas sirdis, monsicur, nekavēja kādām acīm noskatīties cauri lapotnei.
— Mūs ir redzējuši! — pārbijies iesaucās monsicur Roāns.
— Man ir iemesls tā domāt.
— Un… ja redzējuši, tad arī mūs ir pazinuši? — O! monsicur, tā nedomājiet: ja būtu pazinuši, ja noslēpums būtu kāda rokās, Žanna Valuā jau būtu pasaules galā, un jums, jums atliktu vienīgi mirt.
— Tas tiesa. Grāfien, šī visa nepateikšana līdz galam mani dedzina kā kvēlojošas ogles. Mūs redzējuši? labi! Bet redzēja, kā cilvēki pastaigājas parkā. Vai tas nav atļauts?
— Vaicājiet karalim.
— Karalis zina?
— Ja karalis zinātu, jūs būtu Bastīlijā, bet cs patversmē.
— Kas pats sargājas, to ari Dievs sargā! Es atbraucu pie jums, lai pateiktu: ncizaicinicl Dievu vēlreiz!
— Ko? — iesaucās kardināls, — ko nozīmē jūsu vārdi, dārgā grāfien?
— Vai nesaprotat?
— Man ir bail.
— Man arī būs bail, ja jūs mani nenomicrināsit.
— Kas man jādara?
— Nav vairs jāiet uz Versaļu.
Kardināls palēcās.
— Dienas laikā? — smaidīdams viņš vaicāja.
— Vispirms dienas laikā un pēc tam arī naktī!
Monsicur Roāns nodrebēja un atlaida grāfienes roku.
— Neiespējami, — viņš teica. — Tagad pienākusi mana kārta jums atklāti pajautāt, — viņa atbildēja. — Man liekas, jūs teicāt, «neiespējami". Kāpēc neiespējami?
— Tāpēc, ka manā sirdī deg tāda mīla, kas nomirs vienīgi līdz ar mani.
— Es to jūtu, — viņa ironiski pārtrauca. — Un tāpēc jūs stīvējaties, lai atgrieztos parkā, jo tas nozīmē drīzāk kaut ko sasniegt. Jā, ja jūs tur atgriežaties, jūsu mīla nomirs līdz ar jums, ar vienu cirtienu.
— Kādas šausmas jūs man mēģināt iedvest, grāfien! Jūs vakar bijāt tik droša!
— Man ir dzīvnieka drosme. Es nebaidos nekā, kamēr nedraud briesmas.
— Un man ir manas cilts senču drosme. Es jūtos laimīgs tikai briesmu tuvumā.
— Ļoti jauki! Atļaujiet jums vienīgi teikt…
— Ne vārda, grāfien, — iesaucās iemīlējies prelāts, upuri ir nesti, kauliņi — mesti; kaut arī nāve, bet cs mīlu! Es braukšu uz Versaļu.
— Gluži viens? — grāfiene jautāja.
— Jūs mani pametīsit? — pārmetošā balsī iesaucās Roāns.
— Es vispirms.
— Bet vai viņa atnāks?
— Jūs maldāties, viņa nenāks.