— Vai jūs nācāt to paziņot viņas uzdevumā? — drebēdams teica kardināls.
— Šo triecienu cs centos mīkstināt jau pusstundu.
— Viņa negrib mani redzēt?
— Nekad, un cs esmu viņai to ieteikusi.
— Kundze, — tcica prelāts pārmetošā balsī, — jūs esat nežēlīga: jūs labi zināt, man jūtīga ir sirds, kurā ietriecat dunci.
— Ļaut pazust divām neprātīgām radībām bez padoma būtu vēl ļaunāk, monsicur. Es tikai dodu padomu, to izmantos tas, kas gribēs.
— Grāfien, grāfien, labāk jau mirt.
— Tā ir jūsu darīšana, un tas nav grūti izdarāms.
— Ja mirt, tad mirt, — drūmā balsī tcica kardināls. — Man labāk patīk ļaundara gals. Lai svētīta ir elle, ja cs tur satikšu manu līdzzinātāju!
— Svētais prclāt, jūs zaimojat! — grāfiene tcica. — Pavalstnick, jūs gāžat no troņa karalieni! vīrieti, jūs pazudināt sievieti!
Kardināls satvēra grāfienes roku, un runādams kā pa murgiem, iesaucās:
— Atzīstatics, ka viņa tā neteica, ka viņa mani ncatgrūdīs!
— Es runāju viņas vārdā.
— Viņa prasa tikšanās laiku pārtraukt?
— Domājiet kā gribat, bet ievērojiet viņas pavēli.
— Parks nav vienīgā vieta, kur var redzēties; — ir tūkstošiem drošāku vietu. Galu galā karaliene ir braukusi arī pie jums!
— Monsicur, ne vārda vairāk; cs nesu sevī jūsu noslēpuma nāvīgo smagumu. Es nejūtos stipra nest šo nastu ilgāk. Ko neizdarīs jūsu nepieklājība, nejaušība, ienaidnieka nelabvēlība, to izdarīs sirdsapziņas pārmetumi. Redziet, man liekas, viņa ir spējīga izmisuma brīdī atzīties karalim.
— Labais Dievs! vai tas maz iespējams! — iesaucās monsicur Roāns, — Vai viņa to izdarīs?
— Ja jūs viņu tagad ieraudzītu, jums kļūtu viņas žēl.
Kardināls strauji piecēlās.
— Kas jādara? — viņš tcica.
— Nomieriniet viņu ar klusuciešanu.
— Viņa domās, ka esmu viņu aizmirsis.
Žanna paraustīja plecus.
— Viņa apvainos mani par gļēvuli.
— Par gļēvuli, ka glābjat viņu? Nekad!
— Vai sieviete piedod, tam, kas pats atteicies no laimes viņu redzēt?
— Nespriediet par viņu tā, kā par mani!
— Es zinu viņas spēku un gara lielumu. Es viņu mīlu viņas drosmīguma un cēlās sirds dēļ. Viņa taču var paļauties uz mani tāpat, kā es paļaujos uz viņu. Vēl pēdējoreiz man viņa jāredz; viņai ir jāuzzina visas manas domas, un ko viņa nolems, mani uzklausījusi, es izpildīšu kā svētu solījumu.
Žanna piecēlās.
— Kā vēlaties, — viņa tcica. — Ejiet! tikai jūs iesit viens! Šodien atgriezdamās, parka atslēgu iemetu Sēnā. Tātad iekļūstiet Versaļā kā
protat, kamēr cs ai/braukšu uz Šveici vai Holandi. Jo tālāk, jo drošāk, ka mani neskars bumbas sprādziens.
— Grāfien, jūs mani atstāsit, jūs pametīsit mani! Ak, Dievs, bet ar ko cs runāšu par viņu?
Šeit Zanna atminējās Moljēra lugas skatus: nekad neprātīgais Valēns nedeva piemērotākas atbildes viltīgajai Dorīnai.
— Vai jums nav parka un atbalss tajā, — tcica Zanna, — jūs tiem varat atkārtot viņas vārdu.
— Grāfien, apžēlojieties! Es esmu izmisis, — prelāts tcica ar neviltotu dedzību.
— Nu, labi! — atbildēja Zanna ar ķirurga brutālo enerģiju, kas nolēmis noņemt kādu locekli. — Ja jūs esat izmisis, monsicur Roān, izmetiet no galvas bērnišķīgos murgus, kas ir bīstamāki kā pulveris, mēris vai nāve! Ja šai sievietei jūsu dzīvē tik liela nozīme,.saudzējiet viņu, nevis pazudiniet, un ja jūsos vēl mīt labestība un pateicība, neraujiet postā tos, kas jums draudzības vārdā pakalpoja. Es nemēdzu rotaļāties ar uguni. Vai jūs zvērat, ka nespersit nevienu soli, lai redzētu karalieni? Saprotiet, vienīgi redzēt, par sarunāšanos neieminēsimies vismaz divas nedēļas no šīs dienas? Vai jūs zvērat? Tad cs palieku un vēl varēšu jums pakalpot. Vai esat nolēmis spītēt visam, lai pārkāptu manu un viņas aizliegumu? Ja es par to uzzināšu, pēc desmit minūtēm manis šeit nebūs. Un jūs glābieties, kā vien varat!
— Tas ir briesmīgi, — kardināls murmināja, — kritiens ir iznīcinošs; nokrist pēc tādas laimes! O, es nomiršu!
— Diezgan taču, — Žanna noņurdēja viņam pie auss, — tātad jūs mīlat tikai patmīlības dēļ.
— Šodien cs mīlu, tāpēc ka mīlu, — kardināls atbildēja.
— Tad nāksies ciest, — teica Zanna, — tur neko nevar darīt. Klausieties, monsicur, izlemiet: vai man paliki?! Vai arī dodos ccļā uz Lozannu?
— Palieciet, grāfien, bet sameklējiet sāpju mierinātāju. Brūce ir pārāk sāpīga.
— Vai jūs zvērat man klausīt?
— Roāna vārds!
— Labi, man jau ir mierinātājs. Es noliedzu jums satikšanos, bet neaizliedzu vēstules.
— Tiešām! — Šīs cerības uzmundrināts, nelaimīgais iesaucās. — Es varēšu viņai rakstīt?
— Mēģiniet.
— Un… viņa man atbildēs?
— Es mēģināšu.
Kardināls kāriem skūpstiem noklāja Zannas roku. Un sauca viņu par sargeņģeli.
Un jādomā, ka šai mirklī dēmons smējās Zannas sirdī.
XXX
NAKTS
Bija pulkstens četri vakarā, kad tai pašā dienā pie parka robežas aiz Apollona peldētavas apstājās kāds jātnieks.
Tas jāja soļos izpriecas pastaigā; viņš bija domīgs un skaists kā Ipollts, viņa roka ļāva pavadai brīvi gulēt uz rikšotāja kakla.
Viņš piestāja vietā, kur trīs naktis pēc kārtas savu zirgu bija atstājis monsieur Roāns.
Tur zeme bija pakaviem izmīdīta, un apgrauzti krūmi apkārt ozolam, pie kura stumbra tika piesiets zirgs.
Jātnieks nokāpa zemē.
— Lūk, izpostītā vieta, — viņš tcica.
Tad viņš pienāca pie mūra.
— Lūk, sturmēšanas pēdas; lūk, nesen atvērti vārti. Tā jau cs domāju. Tas kas ir karojis ar indiāņiem prērijās, gan jau tiks galā ar cilvēku un zirgu un pēdu atpazīšanu. Tātad Šarnī kungs ir atgriezies jau pirms divām nedēļām; Šie ir tie vārti, kurus izvēlējās Šarnī kungs, lai ieietu Versaļā.
Un teikdams šos vārdus, jātnieks nopūtās tik smagi, it kā ar šo nopūtu izrautos viņa dvēsele.
— Atstāsim laimi tam, kas nāk mūsu vietā, — tas murmināja, aplūkodams citu pēc citas izteiksmīgās pēdas uz mauriņa un sienas. — Ko Dievs dod vieniem, to atsaka citiem. Tas nav velti, ka Dievs dala laimīgos un nelaimīgos. Lai svētīta viņa griba! Tomēr ir vajadzīgs kaut kāds pierādījums. Par kādu cenu, ar kādiem līdzekļiem to iegūt? O! nekas nav vienkāršāks. Krūmos, nakts laikā cilvēku nevar atklāt un no šīs paslēptuves viņš redzēs tos, kas nāk. Šovakar cs paslēpšos krūmos.
Jātnieks saņēma zirga pavadu, lēnām uzkāpa sedlos, un nepaātrinādams un nestcidzinādams zirga gaitu, pazuda aiz sētas stūra.
Kas attiecas uz Šarnī, tad, paklausīdams karalienes pavēlēm, viņš ieslēdzās savā istabā, gaidīdams no viņas ziņu.
Nāca nakts, nekas nerādījās. Šarnī, tai vietā, lai lūkotos pa logu, kurš izgāja uz parku, lūkojās tai pašā istabā pa logu, kurš izgāja uz ielas pusi. Karaliene bija teikusi: pie vilku dzinēja mājas durvīm; bet logs šai flīģelī bija apakšējā stāva durvis. Galvenais bija tas, ka varēja redzēt visus, kas nāca garām.