Viņš klausījās dziļā naktī, katru minūti cerēdams sadzirdēt zirga aulēkšus vai ziņneša steidzīgos soļus.
Nosita pusvienpadsmit. Nekā. Karaliene bija izjokojusi Šarnī. Viņa bija piekāpusies pirmā pārsteiguma radītajam satraukumam. Sakaunējusies, viņa bija solījusi to, ko nespēja izpildīt; un šausmas iedomāties, viņa varējusi dot vārdu, zinādama, ka solījumu nepildīs.
Šarnī, būdams aizdomu pilns, kā visi, stipri iemīlējušies, jau pārmeta sev lētticību.
— Kā es varēju, — viņš iesaucās, pats visu redzējis, ticēt meliem un upurēt pārliecību un noteiktību, pakļauties muļķīgai cerībai?
Ar niknumu viņš bēra uz galvas pārmetumus vēl un vēlreiz, kad cita loga rūtīs iemesto smilšu troksnis pievērsa viņa uzmanību un lika skriet uz parka pusi.
Tur, lejā, zem parka vīksnām, platā melnā mētelī, viņš ieraudzīja sievietes stāvu, kas vērsa pret viņu bālo un uztraukto seju.
Viņš nespēja aizturēt prieka un reizē nožēlu pilnu kliedzienu. Sieviete, kas viņu gaidīja un kas viņu sauca, bija karaliene.
Vienā lēcienā viņš atradās blakus Marijai Antuanctci.
— Ai! arī jūs te, monsieur? Cik laimīgi? — klusā balsī teica karaliene. — Kāpēc jūs kavējāties?
— Jūs! madamcl.. jūs! Vai tas ir iespējams? — palocīdamies atbildēja Šarnī.
— Vai tā jūs mani gaidījāt?
— Es gaidīju no ielas puses, madamc.
— Kāpēc gan vajadzētu iet pa ielu, kad daudz vieglāk ir šķērsot parku?
— Es neuzdrīkstējos cerēt jūs ieraudzīt, madamc, — tcica Šarnī ar kaislīgu pateicību balsī.
Viņa to pārtrauca.
— Nestāvēsim šeit, — vina teica, — te ir gaišs. Vai jums ir zobens?
— Jā.
— Labi!., pa kurieni, jūs sakāt, ienāca ļaudis, kurus jūs redzējāt?
— Pa šiem vārtiņiem.
— Un kurā stundā?
— Pusnaktī, katru reizi.
— Nav nekāda iemesla, lai viņi šonakt nenāktu atkal. Jūs neesat teicis nevienam?
— It nevienam.
— Ieiesim birzē un gaidīsim!
— O, jūsu augstība…
Karaliene gāja pa priekšu, un diezgan ašiem soļiem dziļāk parkā.
— Jūs taču saprotat, — viņa pēkšņi tcica, it kā lai aizsteigtos Šarnī domām priekšā, — ka neesmu sev sagādājusi gandarījumu, stāstīdama par šo lietu policijas priekšniekam. Tiklīdz es sūdzējos, monsieur Kronām vajadzēja jau palīdzēt pirmajā reizē. Ja radība, kas piesavinājusies līdzību, piesavinās manu vārdu un vēl nav apcietināta, ja šis noslēpums vēl nav noskaidrots, tad jūs saprotat, ka tam ir divi iemesli: vai monsieur Krona nespējība, — tā tas arī ir, — vai arī viņš saudzē manus ienaidniekus. Jo grūti noticēt, ka pie manis, manā parkā atļautos necienīgo komēdiju, kuru jūs man aprakstījāt, nebūdami droši par tiešu atbalstu vai klusu līdzdalību. Lūk, kāpēc vainīgie man liekas diezgan bīstami un cs pati uzņemos to atmaskošanas pūliņus. Ko jūs domājat?
— Es izlūdzu Jūsu Majestātei atļauju neteikt nc vārda. Es esmu izmisis; man nav nekādu aizdomu pret jums, bet bailes ir saglabājušās.
— Jūs vismaz esat godīgs, — tcica karaliene, — jūs protat pateikt atklāti to, ko domājat; tas ir nopelns, kas dažreiz var ievainot nevainīgo, ja jūs savās domās par viņiem kļūdāties: bet tāds ievainojums aizdzīst.
— O, madamc, jau pulkstens vienpadsmit; cs trīcu.
— Pārliecinieties, vai šeit kāds nav, — tcica karaliene, lai uz īsu brīdi attālinātu savu pavadoni.
Šarnī paklausīja. Viņš izskrēja krūmus līdz pat sētai.
— Neviena, — atgriezdamies viņš tcica.
— Kur notika scēna, par kuru jūs stāstījāt?
— Madamc, šai pašā mirklī, kad atgriezos no parka pārmeklēšanas, sirds man šausmīgi sažņaudzās. Es jūs pamanīju tai pašā vietā, kur redzēju pēdējās naktīs… Francijas viltus karalieni.
— Šeit — iesaucās karaliene, ar riebumu aiziedama no vietas, kur bija stāvējusi.
— Zem šī kastaņkoka, jā, madamel
— Tad nepaliksim šeit. Ja viņi te nākuši, viņi šurp arī atgriezīsies.
Šarnī sekoja karalienei uz citu aleju. Viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka
viņš baidījās nesadzirdēt vārtu troksni.
Klusa un lepna viņa gaidīja, kad parādīsies viņas nevainīguma dzīvais pierādījums.
Nosita pusnakti. Vārti neatvērās.
Pagāja pusstunda. Pa šo laiku Marija Antuancte vairāk kā desmit reizes jautāja Šarnī, vai krāpnieki uz katru satikšanos ir bijuši noteikti vienā un tai pašā laikā.
Versaļas Svētā Ludviķa baznīcā nosita trīs ceturkšņus pēc pusnakts.
Karaliene nepacietībā piesita ar kāju.
— Jūs redzēsit, ka šodien viņi nenāks, — viņa tcica, jo, tādas nelaimes notiek tikai ar mani.
Un pēc šiem vārdiem viņa uzlūkoja Šarnī, it kā lai meklētu ķildu, ja pamanītu viņa acīs kaut mazāko uzvaras vai izsmiekla pazīmi.
Bet, nobālēdams, jo atgriezās viņa aizdomas, viņš kļuva aizvien nopietnāks un grūtsirdīgāks, un viņa seja šai brīdī katrā ziņā atspoguļoja gaišo mocekļa un eņģeļa pacietību.
Karaliene paņēma viņu zem rokas un aizveda līdz kastaņkokam, zem kura viņi bija apstājušies pirmoreiz.
— Jūs sakāt, — viņa čukstēja, — ka redzējāt šai vietā.
— Šeit, madamc.
— Šeit sieviete sniedza rozi vīrietim.
— Jā, jūsu augstība.
Un karaliene bija tik vāja, tik nogurusi no ilgās uzturēšanās miklajā parkā, ka atslējās pret koka stumbru un nolaida galvu uz krūtīm.
Viņas kājas nemanāmi ļodzījās; Šarnī nepadeva viņai roku, un karaliene bezspēkā atlaidās zālē.
Viņš palika nekustīgs un drūms.
Karaliene uzlika abas rokas uz sejas, un Šarnī neredzēja nevienu asaru aizslīdam starp viņas garajiem un baltajiem pirkstiem.
Pēkšņi, galvu paceldama, viņa teica:
— Monsieur, jums taisnība: cs esmu nosodīta. Es biju apsolījusies pierādīt šodien, ka jūs mani apmelojāt: Dievs to negrib, cs padodos viņa gribas priekšā.
— Madamc… — Šarnī murmināja.
— Es darīju to, — viņa turpināja, — ko neviena sieviete nebūtu darījusis manā vietā. Nemaz nerunājot par karalienēm. O, kungs, kas ir karaliene, ja viņa nevar valdīt pār savu sirdi? Kas ir karaliene, ja viņa neiegūst pat viena godīga cilvēka cieņu? Klausieties, monsicur, palīdziet man vismaz piecelties, lai cs varētu aiziet; neniciniet mani, nepasniegdams man roku.
Kā neprātīgais Šarnī metās viņas priekšā ccļos.
— Madamc, — viņš tcica, sizdams pieri pret zemi, — ja es nebūtu nelaimīgais, kas jūs mīl, jūs man piedotu, vai nc?
— Jūs ! — iesaucās karaliene, rūgti smiedamās, — jūs mani mīlat un uzskatāt par negodīgu!..
— O… madamcl
— Jūs!., kam vajadzēja saglabāt piemiņu, jūs mani apsūdzat, ka esmu sniegusi kādam citam vīrietim puķi, skūpstu, manu mīlu… Monsicur, nemelojiet, jūs mani nemīlat!
— Madamc, tur bija iemīlējušās karalienes rēgs. Tāpat tur, kur tagad stāvu es, bija mīļākā rēgs. Izraujiet manu sirdi, jo šie divi elles tēli dzīvo manā sirdī un plosa to!