— Ai, monsicur, ja jūs atkārtojat šo vārdu, cs to uzskatīšu kā apvainojumu man.
— Galu galā!., vai viņa mani mazliet mīl?
— Bet tas ir ļoti vienkārši, monsicur, — Zanna atbildēja, rādīdama kardinālam galdu un visu, ko vajadzēja rakstīšanai. — Uzrakstiet un prasiet viņai pašai!
Kardināls sajūsmā satvēra Zannas roku:
— Jūs nodosit viņai šo vēstuli? — viņš vaicāja.
— Ja cs nenodošu, kas cits to uzņemsies?
— Un… jūs apsolāt atbildi?
— Ja nebūs atbildes, kā jūs zināsit, vai viņa mīl jūs?
— O! jauki, tagad cs mīlu jūs, grāfien!
— Vai nav tiesa, — viņa tcica ar savu viltīgo smaidu.
Viņš apsēdās, paņēma spalvu un iesāka vēstuli. Monsicur Roānam bija daiļrunīga spalva — vēstule viegli uzrakstāma; tomēr viņš saplēsa divas lapas, pirms bija apmierināts.
— Ja tā turpināsit, — tcica Zanna, — jūs nebeigsit nekad.
— Redzat, grāfien, cs baidos sava maiguma; tas plūst pret manu gribu; tas varbūt nogurdinās karalieni.
— Ak, — ironiski teica Zanna, — ja jūs uzrakstīsit kā politiķis, viņa jums atbildēs ar diplomāta vēstuli.
— Jums taisnība, un jums ir īstas sievietes sirds un prāts. Klausieties, grāfien, kāpēc lai mums būtu noslēpums pret jums, kad jūs zināt mūsējo?
Viņa pasmaidīja.
— Tiesa, — viņa tcica, — jums ir maz kas slēpjams no manis.
— Lasiet man pār plecu, lasiet tikpat ātri, kā es rakstīšu, ja iespējams: mana sirds liesmo, mana spalva sadedzinās papīru.
Viņš tiešām ķērās pie darba: uzrakstīja tik versmainu un neprātīgu vēstuli, kas pilna ar mīlas pārmetumiem un kompromitējošiem aplie- cinājumie, ka Žanna, kas sekoja viņa domai līdz parakstam, teica sev: "Viņš uzrakstīja to, ko cs neuzdrīkstētos viņam diktēt."
Kardināls pārlasīja un teica Žannai:
— Vai tā ir labi?
— Ja viņa jūs mīl, — atbildēja nodevēja, — jūs to redzēsit rīt; tagad esat mierīgs.
— Līdz rītam, jā.
— Vairāk cs neprasu, monsicur.
Viņa paņēma aizzīmogoto vēstuli, ļāva pēc monsicur vēlēšanās sevi apkampt un noskūpstīt uz abiem plakstiem, un pret vakaru atgriezās mājās.
Tur, noģērbusies un atsvaidzinājusies, viņa sāka domāt.
Stāvoklis bija tāds, kādu viņa bija iedomājusies sākumā.
Vēl divi soļi un viņa sasniegs mērķi.
Kuru no abiem derēja izvēlēties par vairogu: karalieni vai kardinālu?
Šī kardināla vēstule neļaus viņam apsūdzēt Lamota kundzi, kad viņa agri vai vēlu piespiedis viņu samaksāt par kaklarotu pienācīgu summu.
Pieņemot, ka kardināls un karaliene redzēsies, lai izskaidrotos, kā viņi uzdrošināsies pazudināt Lamota kundzi, tik apkaunojoša noslēpuma glabātāju!?
Karaliene necels troksni un noticēs kardināla naidam pret viņu; kardināls ticēs karalienes koķetēšanai; bet izskaidrošanās, ja būs, notiks aiz slēgtām durvīm, un vienīgi aizdomās turētā Lamota kundze izceļos, realizējot glītu, pusotru miljonu lielu summu.
Kardināls gluži labi zinās, ka dimantus ir paņēmusi Zanna, ari karaliene to uzminēs; bet kāpēc gan sacelt trauksmi, ja tas tik cieši saistīts ar parku un Apollona peldētavu?
Vienīgi vienas vēstules pietrūka, lai izveidotu šo aizsardzības sistēmu. Kardinālam bija laba spalva, viņš vēl uzrakstīs septiņas astoņas reizes.
Kas attiecas uz karalieni, kas var zināt, vai šai pašā brīdī viņa nekala ar monsicur Šarnī ieročus pret Žannu Lamotu.
Sliktākajā gadījumā visi šie uztraukumi un viltīgie gājieni piespiedīs grāfieni bēgt. Zanna jau laikus gatavoja atkāpšanās ceļu.
Vispirms, kad iestāsies maksājuma termiņš, zeltkaļi par to paziņos. Karaliene dosies tieši pie monsicur Roāna. Kā?
Ar Žannas starpniecību, tas bija neizbēgami. Žanna brīdinās kardinālu un lūgs samaksāt. Ja viņš noraidīs, sekos draudi publicēt vēstules; viņš maksās.
Maksājums izdarīts: briesmas garām. Publiska skandāla iespējamība saglabājas, tāpēc līdz galam vajadzēs izmantot visas intrigas iespējas. Te var iegūt, ko vien sirds vēlas. Karalienes un Baznīcas prinča gods par pusotru miljonu, tas bija pārāk lēti; Žanna domāja, ka par to varētu dabūt trīs miljonus, ja tik gribētu.
Kāpēc Žanna bija tik droša par savas intrigas laimīgu iznākumu?
Viena iemesla dēļ — kardināls bija pārliecināts, ka Versaļas birzīs trīs naktis pēc kārtas viņš ir redzējis karalieni, — un nekāda vara pasaulē kardinālam nepierādītu, ka viņš maldās. Bija tikai viens pierādījums — dzīvs, neapgāžams, taču Žanna to likvidēs.
Nonākusi pie šā pārdomu punkta, viņa piegāja pie loga un uz balkona ieraudzīja Olīvu — gluži nemierīgu un ziņkāres pārņemtu.
«Noslēpums pieder mums abām," domāja Zanna, maigi sveicinādama savu līdzzinātāju.
Grāfiene pamāja Olīvai ar norunātu zīmi, lai šovakar viņa nokāpj lejā.
Saņēmusi šo oficiālo uzaicinājusi, Olīva ļoti priecīga atgriezās istabā; Zanna atkal iegrima pārdomās.
Likvidēt rīkus, kad tie vairs nav noderīgi, tāda ir visu intrigantu paraža. Tikai lielākai daļai tas neizdodas, vai nu tāpēc, ka lauzdami rīkus, liek tiem ievaidēties, kas nodod noslēpumus, vai arī salauž nepilnīgi un tic var kalpot citiem.
Zanna domāja, ka mazā Olīva pārāk mīl dzīvi un neļaus sevi salauzt neievaidēdamās.
Bija nepieciešams viņai izdomāt divas pasaciņas — vienu, lai viņa uzdrošinātos bēgt, un otru, lai viņai pašai ļoti gribētos bēgt.
Lai gan Olīva bija ļoti sajūsmināta par savas jaunās draudzenes sabiedrību, viņas sajūsma bija tikai daļēja, tas ir, tikai caur sava cietuma rūtīm lūkodamās, viņa uzskatīja to par brīnišķīgu. Bet sirsnīgā Nikolā neslēpa savai draudzenei, ka viņa labāk mīlētu pastaigas gaišā dienas laikā, galu galā visus brīvās dzīves vilinājumus nekā nakts pastaigas ar fiktīvo karalisko varenību.
Kaut kas no dzīves bija Zanna, viņas glāsti un sirsnīgā draudzība; reālā dzīve bija nauda un Bosīrs.
Zanna, kas bija izstudējusi šo teoriju, apņēmās to likt lietā pirmajā izdevīgajā gadījumā.
īsi sakot, grāfiene nolēma, ka viņas un Nikolā sarunas mērķis — bez pēdām iznīcināt pierādījumus par noziedzīgajām blēdībām Versaļas parkā.
Uznāca nakts, Olīva nokāpa lejā. Zanna viņu gaidīja pie durvīm.
Viņas abas pa Sentkloda ielu aizgāja līdz tukšajam bulvārim un iekāpa karietē, kura ripoja lēnām, lai vieglāk būtu sarunāties, pa apļveida ceļu, kas ved uz Vcnsēnu.
Nikolā bija pārģērbusies vienkāršā kleitā un uzmetusi uz galvas platu kapuci. Zanna bija saģērbusies kā grizete, — neviens viņas nevarēja pazīt. Starp citu, lai to izdarītu, būtu jāieskatās karietē, un vienīgi policijai bija tādas tiesības. Bet policijai nebija nekādu aizdomu.
Starp citu, šī kariete nebija vienkārša, jo uz durvīm bija Valuā ģerboņi, godājamie sargi, kuriem nekāda aģenta varmācība neuzdrīkstētos uzspiest pavēles.
Olīva noklāja skūpstiem Zannu, kas viņai atlīdzināja divtik.
— O, kā es garlaikojos, — iesaucās Olīva, — cs jūs meklēju, es jūs piesaucu.
— Bija neiespējami, mana mīļā, apmeklēt jūs, jo tad mēs abas, es un jūs, nokļūtu lielās briesmās.
— Kā tā? — izbrīnījusies vaicāja Nikolā.
— Šausmīgās briesmās, mana mazā, un no tā cs vēl tagad drebu.
— O! izstāstiet par to drīzāk!