— Jūs zināt, ka tc jums ir ļoti garlaicīgi.
— Jā, diemžēl!
— Un lai izklaidētos, jūs vēlējāties aiziet.
— Un jūs tik draudzīgi palīdzējāt.
— Tāpat jūs zināt, ko es stāstīju par virsnieku, mazliet traku, bet patīkamu, kas iemīlējies karalienē, kurai jūs esat mazliet līdzīga.
— Jā, zinu.
— Es muļķīgi liku jums priekšā nevainīgu izpriecu uzjautrināties par šo nabaga zēnu, un izjokot viņu, liekot tam ticēt, it kā karaliene justu kādu vājību pret viņu.
— Diemžēl! — nopūtās Olīva.
— Es jums neatgādināšu divas pirmās pastaigas naktī, Versaļas dārzā, kuras mēs atradāmies jukuša sabiedrībā.
Olīva nopūtās vēlreiz.
— Par šīm divām naktīm, kad jūs spēlējāt savu lomu tik labi, ka mūsu mīļākais uzņēma to visu ļoti nopietni.
— Tas varbūt bija slikti, — klusu tcica Olīva, — jo tiešām mēs viņu krāpām, un viņš to nav pelnījis; tas ir ļoti burvīgs kavalieris.
— Vai nc?
— O, jā!
— Bet uzgaidiet, tā vēl nav visa musu vaina. Iedevusi viņam rozi, ļāvusi saukt sevi par majestāti, devusi skūpstam rokas, tās ir tikai nerātnības… Bet… mana mazā Olīva, izrādās, ka tas nav viss.
Olīva nosarka tik stipri, ka Žanna katrā ziņā pamanītu, ja nebūtu bijusi tumša nakts. Tas tiesa, gudra sieviete būdama, viņa aplūkoja ceļu un nevis savu draudzeni.
— Kā… — šļupstēja Nikolā. — Kāpēc… nav viss?
— Bija trešā satikšanās, — tcica Žanna.
— Jā, — vilcinādamās tcica Olīva, — jūs to zināt, jo bijāt klāt.
— Atvainojiet, mīļā draudzene, kā vienmēr, cs stāvēju atstatu novērodama vai izlikdamās, ka novēroju, lai piešķirtu vairāk patiesības jūsu spēlei. Es taču neesmu ne redzējusi, nc dzirdējusi, kas notika šai alā. Es zinu tikai to, ko jūs man stāstījāt. Atgriezdamās, jūs stāstījāt, ka esat staigājuši, tērzējuši, kā turpinājāt rozes un roku skūpstīšanas rotaļu. Es ticu, ko man saka, mazā, dārgā.
— Labi.., bet… — drebēdama tcica Olīva.
— Nu, mana mīļā, mūsu neprātis lielās un stāsta vairāk, nekā šķietamā karaliene viņam atļāvusi.
— Kā tā?
— Izrādās, ka apskurbis un, būdams neprātīgs, viņš lielījies, ka dabūjis no karalienes neapstrīdamus savstarpējās mīlas pierādījumus. Sis nelaimīgais tiešām ir muļķis.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — čukstēja Olīva.
— Viņš ir muļķis, tāpēc ka melo, vai nav tiesa? — teica Žanna.
— Kairā ziņā… — stostījās Olīva.
— Jūs taču nebūtu, mana mīļā, pakļāvusi sevi tādām briesmām, nesakot man par to nc vārda.
Olīva nodrebēja no galvas līdz kājām.
— Kā tas iespējams, — turpināja nežēlīgā draudzene, — ka jūs, mīlēdama Bosīru, būdama mana draudzene un grāfa Kaliostro apsargājamā, kura pakalpojumus tik noteikti noraidāt, kaprīzes dēļ dotu šim neprātim tiesības… lielīties? Nē, viņš ir zaudējis prātu, par to es esmu pārliecināta.
— Galu galā, — iesaucās Nikolā, — klausieties, kur tad īsti mums draud briesmas.
— Tūliņ. Mums būs darīšana ar neprāti, tas ir, ar cilvēku, kas nekā nebaidās un nevienu netaupa. Kamēr runa bija par rozi un skūpstu, — nav nekā briesmīga; karalienei ir rozes dārzā un viņai ir rokas, ar kurām var darīt, ko grib. Bet ja tas tiesa, ko runā par trešo satikšanos… Ai, Mīļais bērns, man nav miera, kopš šī doma mani nomoka.
Olīvai no bailēm sāka klabēt zobi.
— Kas tad notiks, ja tā ir taisnība, mana labā? — viņa jautāja.
— Vispirms atklāsies, ka neesat karaliene, vismaz, cik cs zinu.
— Nē, neesmu karaliene!
— Un ļaunprātīgi piesavinājusies Viņas Majestātes godu, lai izdarītu tādu… vieglprātību…
— Nu?
— To sauc par Majestātes apvainošanu. Bet tāda apsūdzība cilvēku var aizvest ļoti tālu.
Olīva ar rokām aizklāja seju.
— Bet tā kā jūs neizdarījāt to, ar ko viņš lielās, — turpināja Zanna, — tad tiksit galā, pierādīdama, ka viņš melo. Divus iepriekšējos vieglprātīgos soļus sodīs ar diviem līdz četriem gadiem cietumā un izraidīšanu.
— Cietums, izraidīšana! — izbijusies iesaucās Olīva.
— Tas nav novēršami; bet cs tomēr speršu piesardzības soļus un paslēpšos.
— Arī jūs uztraucaties par sevi?
— Un kā vēl! Vai šis neprātis par mani ziņos nekavējoties! Ai, mana nabaga Olīva, šī nerātnība mums maksās dārgi!
Olīva sāka raudāt.
— Bet cs, — viņa tcica, — nevienu mirkli es nevaru būt mierīga! O, negantais gars! O, dēmons! Redzat, cs esmu apsēsta. Pēc šīs nelaimes man nāks vēl citas.
— Nezaudējiet drosmi, pūlaties tikai izvairīties no trokšņa.
— O, es ieslēgšos pie mana labdara. Kā būtu, ja es viņam visā atzītos?
— Ko jūs iedomājaties! Atzīties cilvēkam, kas jūs rūpīgi lolo, slēpdams savu mīlu; cilvēkam, kas gaida tikai vienu vārdu, lai sāktu jūs dievināt, un viņam atzīties, ka uzvcdātics neuzmanīgi ar kādu citu. Es saku "neuzmanīgi," ievērojiet to; kas zina, ko iedomāsies viņš.
— Ak, Dievs, jums taisnība!
— Vēl vairāk: par to izplatīsies baumas, tiks ierosināta izmeklēšana tiesā, tā modinās šaubas jūsu labdarī. Un kas var galvot, ka viņš neizdos jūs, lai iegūtu labvēlību galmā?
— O!
— Pieņemsim, ka viņš gluži vienkārši jūs padzīs, ko jūs tad darīsit?
— Tad es esmu pazudusi!
— Un kas notiks ar Bosīru, ja viņš to uzzinās? — lēni teica Žanna, novērodama, kādu iespaidu atstās pēdējie vārdi.
Olīva sāka griezties uz vietas un ar vienu rāvienu izjauca savu sarežģīto matu sasukājumu.
— Viņš nositīs mani. O, nē, — viņa čukstēja, — es nogalināšu pali sevi.
Tad, pagriezusies pret Žannu, izmisusi viņa jautāja:
— Jūs mani nevarat glābt, jo jūs pati esat briesmās?
— Pikardijā man ir mazs zemes stūrītis, ferma, — Žanna atbildēja. — Ja varētu nemanīti aizsniegt šo patvērumu, kamēr nav sācies troksnis, tad varbūt paliktu kāda cerība?
— Bet šis bezprātis? Viņš pazīs jūs un atradīs visur.
— O! kad jūs aizbrauksit, paslēpsities un jūs vairs nevarēs atrast, tad cs vairs nebaidīšos no šā neprāša. Es skali viņam teikšu: „Jūs esat neprātis, ja izklāstāt tādas lietas. Pierādiet! To viņš nevarēs izdarīt. Tad klusi es viņam teikšu: jūs esat nelietis!
— Es aizbraukšu, kad un kā jūs gribat, — tcica Olīva.
— Es domāju, tas būs gudri darīts, — atbildēja Žanna.
— Vai nevajadzētu aizbraukt tūliņ?
— Nē. Uzgaidiet, kamēr cs visu sekmīgi nokārtoju. Slēpjaties un nerādāties, pat man ne. Mainiet pat savu izskatu!
— Jā, jā, paļaujieties uz mani.
— Un tagad atgriezīsimies mājās: mums nav vairs par ko runāt.
— Jā, atgriezīsimies. Cik ilgi jums vajadzēs sagatavoties?
— Es nezinu. Bet ievērojiet tikai vienu: no šodienas līdz jūsu aizbraukšanai, es vairs nerādīšos pie loga. Bet ja mani tur icraudzīsit, tad tikai tai dienā, kad dositics ceļā, un jums jābūt gatavai.