— Un kvīts, — viņa atbildēja, — rādīdama viņam papīru, ko tas nebija izlaidis no rokām.
Bēmcrs atbalstījās uz krēsla; parkets virpuļoja viņam zem kājām. Viņš strauji elpoja, un apoplcksijas purpurkrāsu nomainīja zilganais ģīboņa bālums.
— Atdodiet man kvīti, — tcica karaliene, — un ņemiet atpakaļ savu vēstuli ar Francijas Marijas Antuanctcs parakstu! Jebkurš skrīveris jums pateiks, ko tā ir vērta.
Un izrāvusi viņam no rokām kvīti, viņa svieda tam vēstuli un pagriezusies iegāja blakusistabā, atstādama nelaimīgo tādā stāvoklī, ka viņš pat nespēja domāt un, neievērodams etiķeti, atkrita krēslā.
Tomēr pēc dažām minūtēm viņš atguvās un pa galvu, pa kaklu metās ārā no dzīvokļa pie Bosāndža, izstāstīdams tam notikumu, ka tas viņu sākumā noturēja par jukušu.
Bet viņš to vairākkārt izstāstīja tik labi un tā dievojās, ka Bosāndžs sāka plēst parūku, bet Bēmcrs savus paša matus. Garāmgājējiem, kas iemeta acis karietē, tas bija reizē bēdīgs un jocīgs skats.
Tomēr pavadīt visu dienu karietē nav iespējams. Un izplēšot matus vai parūku, uzduras galvaskausam, un zem galvaskausa vajag būt smadzenēm, tad abi juvelieri nāca pie domas apvienoties, lai ielauztu karalienes durvis un iegūtu no viņas kaut ko līdzīgu paskaidrojumam.
Nožēlojamā stāvoklī viņi devās uz pili, kur sastapa kādu karalienes virsnieku, kas aicināja abus iekšā. Lai lasītājs iedomājas prieku, ar kādu viņi steidzās pakļauties.
Viņi bez vilcināšanās tika ievesti pie karalienes.
XXXV
KARALIS ES NEVARU BŪT PAR PRINCI —NEVĒLOS, ES ESMU ROĀNS
Karaliene, liekas, nepacietīgi gaidīja, tiklīdz viņa pamanīja juvelierus, tā dzīvi iesaucās:
— Ā, lūk, Bosāndža kungs! Jūs atvedāt sev pastiprinājumu, Bēmer? Jo labāk!
Bēmers nekā nerunāja, bet viņš daudz domāja. Līdzīgos gadījumos vislabākais ir pāriet uz žestiem: Bēmers metās Marijai Antuanetci pie kājām.
Žests bija izteiksmīgs.
Bosāndžs darīja tāpat kā viņa kompanjons.
— Kungi, — tcica karaliene, — tagad cs esmu mierīga, un vairs nedusmošos. Turklāt man radās doma, kura mainīja manas jūtas pret jums. Nav nekādu šaubu, ka mēs, jūs un es, esam izmuļķoti kaut kādu noslēpumainu apstākļu dēļ… kas man vairs nav noslēpums.
— Ak, madamcl — iesaucās Bēmcrs, šo karalienes vārdu iedrošināts, — jūs vairs neturat mani aizdomās… ka cs esmu… O, cik riebīgs vārds — viltotājs!..
— Un man arī ir nepatīkami dzirdēt šo vārdu, lūdzu ticēt, tāpat kā jums to izteikt, — tcica karaliene. — Nē, cs jūs vairs neturu aizdomās.
— Vai Jūsu Majestātei tomēr ir kādas aizdomas?
— Atbildiet uz maniem jautājumiem! Jūs sakāt, ka dimantu jums nav?
83 — 16 -
— Mums to nav, — reizē atbildēja abi juvelieri.
— Jums katrā ziņā nav svarīgi zināt, kam es tos nodevu. Vai jūs esat redzējuši… grāfieni Lamotu?
— Kā tad, madamc, mēs viņu redzējām…
— Un viņa nav jums aizvedusi nekā… no manis?
— Nē, madame. Grāfienes kundze mums teica tikai vienu vārdu: „Uzgaidiet!"
— Bet kas jums nodeva vēstuli?
— Vēstuli? — atbildēja Bēmcrs. — To kas bija Jūsu Majestātes rokās, mums nakts laikā atnesa kāds ziņnesis.
Un viņš parādīja uz viltoto vēstuli.
— Ak, labi, — teica karaliene. — Jūs redzat, nevar apgalvot, ka tā nākusi tieši no manis.
Viņa pazvanīja, ienāca sulainis.
— Sakiet, lai ataicina grāfieni Lamota kundzi! — mierīgi pavēlēja karaliene.
— Un, — tāpat nesatricināmi viņa turpināja, — jūs neesat redzējušies nc ar vienu, jūs neesat redzējuši monsicur Roānu?
— Kā tad, madamc, kardināls bija ieradies apjautāties…
— Ļoti labi! — atbildēja karaliene, — mums nav jāiet tālāk. No tā mirkļa, kopš šai lietā iejaukts kardināls monsicur Roāns, jums nav ko zaudēt cerības. Es sāku saprast: Lamota kundze, teikdama jums: „Uzgaidict!" gribēja… Nē, cs nesaprotu nekā un nekā negribu saprast… Dodieties tieši pie kardināla un pastāstiet viņam, ko teicāt man; pasteidzieties, un picbilstict, ka zinu visu!
Šīs cerības liesmiņas uzmundrināti, juvelieri saskatījās mazliet drošāk.
Vienīgi Bosāndžs, kas gribēja iemest savu vārdu, uzdrošinājās ļoti klusu teikt:
— Tomēr karalienes rokās bija viltota kvīts, un viltošana ir noziegums.
Marija Antuanete sarauca uzacis.
— Tiesa, — viņa teica, — ja jūs nesaņēmāt kaklarotu, šis raksts ir viltojums. Bet lai konstatētu viltojumu, nepieciešams nostādīt jūs pretī personai, kurai uzdevu aiznest jums dimantus.
— Kad to vēlēsies, Jūsu Majestāte, — iesaucās Bosāndžs, — mēs esam godīgi tirgotāji un nebaidāmies no atklātības.
— Tad meklējiet skaidrību pie monsieur kardināla, vienīgi viņš var noskaidrot šo lietu.
— Un Jūsu Majestāte atļaus atvest atbildi? — jautāja Bēmcrs.
— Es visu uzzināšu pirms jums, — tcica karaliene, — es jūs izglābšu no grūtībām. Ejiet!
Viņa tos atlaida. Kad juvelieri bija aizbraukuši, karalieni pārņēma nemiers, un viņa sūtīja vienu kurjeru pēc otra pie Lamota kundzes.
Mēs neiedziļināsimies karalienes pārdomās un aizdomās, tieši otrādi, mēs viņu atstāsim, lai kopā ar juvelieriem trauktos pretī kārotajai patiesībai.
Kardināls bija mājās un ar neaprakstāmām dusmām lasīja mazu vēstulīti, ko it kā no Versaļas bija atsūtījusi Lamota kundze. Vēstule bija barga un laupīja kardinālam visas cerības: tā pavēlēja nekā vairs nedomāt un aizliedza parādīties Versaļā, atsaukdamās uz godprātību, lai neatjaunotu attiecības, kuras kļuvušas neiespējamas.
Pārlasīdams šos vārdus, princis lēkāja kā uz oglēm; viņš burtoja vārdu pēc vārda; viņš, likās, prasīja papīram iemeslu, kas pamudināja uzrakstīt tik nežēlīgus vārdus.
— Koķeta — kaprīza un neuzticīga! — izmisumā viņš iesaucās. — O, cs atriebšos!
Viņš savāca kopā visus nožēlojamos sīkumus, kuri atvieglo mīlas sāpju mocītās sirdis, bet neizārstē mīlu.
— Lūk, viņa man uzrakstīja četras vēstules un visas netaisnīgas, citu par citu bargāku. Viņa rotaļājas ar mani! Tie ir tādi pazemojumi, kurus cs nepiedošu, ja viņa kaprīzes dēļ mani atstums vēlreiz.
Un nelaimīgais apmāna upuris ar drudžainu cerību pārlasīja visas vēstules.
Pēdējā bija cietsirdības meistardarbs, nabaga kardināla sirds bija saplosīta, un tomēr viņš mīlēja tik stipri, ka vienlaikus juta sāpes un baudu, lasīdams un pārlasīdams aukstās bezkaunības, kas atsūtītas, pēc Lamota kundzes vārdiem, no Versaļas.
Šai brīdī juvelieri ieradās viņa pilī.
Kardināls bija ļoti pārsteigts par neatlaidīgo vēlēšanos viņu redzēt. Trīs reizes viņš aizdzina kambarsulaini, kas tomēr atnāca ceturto reizi, teikdams, ka Bēmcrs un Bosāndžs ir ar mieru aiziet tikai tad, ja viņus piespiedīs ar varu.
— Ko tas nozīmē? — brīnījās kardināls. — Pasauciet viņus!
Viņi ienāca. Abu uztrauktās sejas liecināja, cik nežēlīgu cīņu viņiem bija jāiztur gan fiziski, gan garīgi. Ja viņi uzvarēja vienā kaujā, nelaimīgi tika sakauti otrā. Nekad Baznīcas prinča priekšā nebija stāvējuši uztrauktāki cilvēki.