— Augstība, juvelieri apgalvo, ka ir saņēmuši karalienes parakstītu kvīti, un kaklarotai vajag būt pie viņas.
— Ak! — iesaucās karalis cerību uzliesmojumā, — jūs redzat, Brctcil, viņa taču noliedz.
— Ak, augstība, vai cs kādreiz esmu teicis Jūsu Majestātei, ka šaubos par karalienes nevainību? Vai Jūsu Majestāte neredz, ka cs cienu un mīlu karalieni, godīgāko no sievietēm!
— Tātad jūs apsūdzat tikai monsicur Roānu…
— Augstība, to rāda pazīmes…
— Smaga apsūdzība, baron.
— Tā noskaidrosies izmeklēšanā, bet izmeklēšana ir nepieciešama. Iedomājaties pats, augstība: karaliene teic, ka viņai nav kaklarotas; juvelieri apgalvo, ka to pārdevuši karalienei, bet kaklarotas nav. Tautā ir izteikts vārds „zādzība" reizē ar Roāna un svēto karalienes vārdu.
— Tas tiesa, tas tiesa, — apjucis tcica karalis, — jums taisnība, Brctcil; šī lieta tūliņ pat ir jānoskaidro.
— Katrā ziņā, augstība.
— Ak, Dievs, kas tur iet pa galeriju? Vai tas nav monsicur Roāns, kas dodas uz kapcllu?
— Vēl ne, augstība; Roāns nevar doties uz kapellu. Vēl nav pulkstens vienpadsmit, un turklāt monsicur Roāns būs ģērbies virspriestera tērpā, jo viņš šodien noturēs dievkalpojumu. Tur neiet viņš. Jūsu Majestātes rīcībā vēl ir pusstunda.
— Ko mums darīt? Pasaukt viņu? Runāt ar viņu?
— Nē, augstība; atļaujiet dot man padomu Jūsu Majestātei. Neizpaudiet lietu, neaprunājies ar Viņas Majestāti karalieni.
— Jā, — teica karalis, — viņa teiks man taisnību.
— Bez šaubām.
— Nu, baron, apsēdieties un izstāstiet man visus faktus, ar visiem izskaidrojumiem.
— Sīks izklāsts ir šai portfelī, ar visiem pierādījumiem.
— Tad pie darba, tikai uzgaidiet, kamēr aiztaisīšu kabineta durvis; šodien man ir divas audiences, bet es tās atlikšu.
Karalis nodeva pavēles, un apsēzdamies pēdējo reizi paskatījās pa logu.
Breteils piecēlās, pienāca pie loga un aiz aizkariem pamanīja monsicur Roānu plašā kardināla un arhibīskapa tērpā. Tas devās uz istabām, kuras viņam bija paredzētas gadījumam, kad tika noturēts dievkalpojums Versaļā.
— Beidzot viņš ir ieradies! — iesaucās karalis.
— Jo labāk, — teica monsieur Breteils, — izskaidrojums būs pilnīgāks.
Un viņš sāka sniegt ziņas karalim ar tāda cilvēka centību, kas grib otru pazudināt.
Pekles māksla bija apvienojusi viņa portfelī visu, kas varēja apvainot kardinālu. Karalis redzēja gan, kā krājās cits pēc cita pierādījumi, par monsicur Roāna vainu, bet izmisa, neredzēdams nevienu pierādījumu par karalienes nevainību.
Jau stundas ceturksni viņš ncpacictīgi cieta šīs mocības, kad blakus galerijā pēkšņi atskanēja kliedzieni.
— Kas noticis? — jautāja karalis, kam nervi bija uztraukti monsieur Breteila atklājuma dēļ.
Ienāca virsnieks.
— Augstība, Viņas Majestāte karaliene lūdz Jūsu Majestāti ienākt pie viņas.
— Kaut kādas ziņas, — nobālēdams tcica karalis.
— Varbūt, — teica Breteils.
— Es aizeju pie karalienes! — iesaucās karalis. — Uzgaidiet mani šeit, monsieur Brctcil!
— Labi, mēs tuvojamies atrisinājumam, — murmināja zīmogglabātājs.
XXXVII
MUIŽNIEKS, KARDINĀLS UN
KARALIENE
Tai stundā, kad monsicur Brctcils iegāja pie karaļa, bālais un uztrauktais monsicur Šarnī atnāca izprasīt audienci karalienei.
Marija Antuancte ģērbās; pa buduāra logu, kurš izgāja uz terasi, viņa redzēja Šarnī, kas uzstāja, lai viņu ievestu pie karalienes.
Viņa pavēlēja Šarnī ielaist, pirms viņš paguva izteikt savu prasību.
Viņa piekāpās savas sirds prasībām: ar cēlu lepnumu viņa domāja, ka tādai tīrai un šķīstai mīlai, kā viņējā, ir tiesības ienākt katrā laikā pat karalieņu pilīs.
Šarnī ienāca, drebēdams pieskārās rokai, ko viņam pasniedza karaliene, un apslāpētā balsī tcica:
— Ai, madamc, kāda nelaime!
— Tiešām, kas jums kait? — viņa iesaucās, nobālēdama savukārt.
— Madamc, vai varat iedomāties, ko cs dabūju zināt? Vai jūs zināt, ko runā? Vai jūs zināt to, ko varbūt zina karalis, vai zinās jau rīt?
Viņa nodrebēja, iedomādamās šķīstās baudas nakti, kad ienaidnieka vai greizsirža acis varēja būt redzējušas viņu Versaļas parkā ar Šarnī.
— Sakiet visu, cs esmu stipra, — viņa atbildēja, uzlikdama roku uz krūtīm.
— Runā, madamc, ka jūs esat nopirkusi Bēmcra un Bosāndža kaklarotu.
— Es to atdevu viņiem, — viņa ātri tcica.
— Klausieties, stāsta, ka jūs tikai izlikālics atdodam kaklarotu; bet jūs cerējāt nomaksāt, tikai karalis jūs aizkavēja, atsacīdamies parakstīt Kalona lēsi, un tad jūs griezāties pēc naudas pie kādas personas… pie jūsu mīļākā.
— Pie jums! — iesaucās karaliene ar skaistām uzticības jūtām. — Pie jums; ai, ļaujiet viņiem runāt, ko tic vēlas. Mīļākā nosaukums viņiem ir tikpat labs vārds, kā mums ir svēts jaukais drauga nosaukums.
Spēcīgās daiļrunības apmulsināts, kādu izstaro patiesa mīla, Šarnī apklusa.
Bet brīdis līdz viņa atbildei pavairoja karalienes nemieru. Viņa iesaucās:
— Par ko jūs runājat, monsicur Šarnī? Apmelojumu valodu cs nekādi nevaru saprast. Vai jūs to saprotat?
— Madamc, papūlaties būt uzmanīgāka, jo šis apstāklis ir ļoti nopietns. Vakar cs aizgāju ar tēvoci, monsicur Sifrēnu, pie galma juvelieriem Bēmcra un Bosāndža. Mans tēvocis atveda Indijas dimantus. Viņš gribēja likt tos novērtēt. Juvelieri izstāstīja apriņķa tiesnesim šausmīgas baumas, ko izplata Jūsu Majestātes ienaidnieki. Madamc, cs esmu izmisis; sakiet, ka jūs nopirkāt kaklarotu, bet nevarējāt samaksāt. Neļaujiet man domāt, ka par jums samaksās monsicur Roāns.
— Monsicur Roāns! — iesaucās karaliene.
— Jā, monsicur Roāns, kuru uzskata par karalienes mīļāko un no kura viņa aizņemas naudu. Tas pats, ko viens nelaimīgais, vārdā monsicur~Š'dmī, redzēja Versaļas parkā smaidošu karalienei, nometušos viņas priekšā, skūpstot viņai rokas. Tas…
— Monsicur, — iesaucās Marija Antuanete, — ja jūs man neticat, stāvēdams aci pret aci, tad jūs mani nemīlat.
— O! — iebilda jaunais cilvēks, — tās ir lielas briesmas. Es nenāku prasīt jums atklātību vai drosmi, cs lūdzu pakalpojumu.
— Un vispirms, — tcica karaliene, — par kādām briesmām ir runa, lūdzu?
— Tās nepamana tikai neprātīgais. Atbildēdams un maksādams par karalieni, kardināls karalieni grūž postā. Es nerunāju par sāpēm, kādas jāizcieš monsicur Šarnī par jūsu uzticību monsicur Roānam. Nē! No tādām sāpēm mirst, bet nesūdzas.
— Jūs esat traks! — dusmīgi tcica Marija Antuanete.
— Es neesmu traks, bet jūs esat nelaimīga, jūs esat pazudusi. Es pats redzēju jūs parkā… Es neesmu vīlies. Šodien atklājās šausmīgā patiesība… Monsicur Roāns varbūt dižojas…
Karaliene satvēra Šarnī roku.
— Traks! Traks! — viņa atkārtoja neizsakāmās skumjās. — Ticiet ļaunprātībām, neiespējamām parādībām! Bet, Dieva vārdā, neticiet, ka esmu vainīga pie visa! Vainīga! Šis vārds mani dedzina, kad iedomājos par jums… Vainīga… Kad iedomājos par jums, cs lūdzu Dievu piedot man tikai šo domu vien, kura manās acīs ir noziegums. O, monsicur Šarnī, ja jūs negribat pazudināt mani šodien un nogalināt rīt, nesakiet, ka šaubāties par mani, vai arī bēdziet projām, lai nedzirdētu kritiena troksni manas nāves brīdī.