Barons krēslā palēcās. Viņš atvēra mirdzošās acis, kuras, liekas, aprija ikvienu vārdu, kuru izteica Šarnī.
— Manu meitu… — viņš murmināja, — jūs bildināt Andrē?
— Jā, monsicur baron, vismaz, ja Tavernī jaunkundze nejūt riebumu pret šo savienību.
„Ak tā!" domāja sirmgalvis, „Filipa sekmes ir tik mirdzošas, ka viens no viņa sāncenšiem grib tās izmantot, apprecēdams viņa māsu? Nudien, tas nav slikti izdomāts, monsicur Šarnī."
Un balsī, viņš tcica smaidīdams:
— Jūsu piedāvājums dara tik lielu godu mūsu namam, monsieur grāf, ka no manas puses cs piekrītu ar vislielāko prieku. Bet tā kā cs gribu, lai jūs aiznestu no šejienes pilnīgu piekrišanu, cs brīdināšu meitu.
— Monsicur, — dzestri pārtrauca grāfs, — man liekas, tās būs veltas pūles. Karaliene bija tik laipna, apprasīdamās par lo Tavernī jaunkundzei, un jūsu meitas jaunkundzes atbilde bija man labvēlīga.
— Ak! — tcica barons, arvien vairāk brīnīdamies, — tad karaliene…
— Jā, monsicur, papūlējās aizbraukt uz Sentdenī abatiju.
Barons piecēlās.
— Tad man tikai atliek, monsicur grāf, — viņš teica, — iepazīstināt jūs ar Tavernī jaunkundzes stāvokli. Augšā man ir viņas mātes atstātā mantojuma dokumenti. Jūs neapprecēsit bagātu meiteni, monsicur grāf. Un, pirms pabeigt…
— Tas velti, monsicur baron, — sausi tcica Šarnī. — Es esmu bagāts par diviem, un Tavernī jaunkundze nav tā sieviete, par kuru tirgojas. Tieši otrādi, monsicur baron, cs no savas puses gribu pastāstīt par savu īpašumu stāvokli.
Tiklīdz viņš izteica šos vārdus, atvērās buduār i durvis un parādījās Filips — bāls, apjucis, vienu roku aiz vestes, otru krampjaini sažņaugtu.
Šarnī viņu svinīgi sveicināja. Filips paklanījās tikpat goddevīgi.
— Monsicur, — tcica Filips, — manam tēvam bija taisnība, piedāvājot sarunas par ģimenes rēķiniem; mums abiem ir jādod jums paskaidrojumi. Kamēr barona kungs uzkāps savā istabā pēc papīriem, par kuriem viņš runāja, man būs tas gods izskaidroties ar jums sīkāk.
Un Filips ar nelokāmu autoritāti skatienā atlaida baronu, kas, paredzēdams kaut kādus šķēršļus, nclabprātīgi izgāja.
Filips pavadīja baronu līdz mazā salona izejas durvīm, lai būtu drošs, ka šī telpa paliks tukša. Tāpat viņš ielūkojās buduārā, un pārliecinājies, ka nedzirdēs neviens, izņemot to, pie kā viņš vērsās, sakrustojis rokas uz krūtīm,tas skatījās grāfam Šarnī acīs:
— Monsicur Šarnī, kā jūs uzdrošinājāties bildināt manu māsu.
Olivjē atkāpās un nosarka.
— Vai tādēļ, lai labāk apslēptu savu mīlu ar sievieti, pēc kuras jūs dzenājaties un kura jūs mīl? Vai arī tādēļ, lai citi, redzēdami jūs precējušos, nevarētu teikt, ka jums ir mīļākā?
— Monsicur, tiešām, — tcica pazemotais Šarnī sagrīļodamies.
— Vai tāpēc, — piebilda Filips, — ka kļuvis vīrs sievietei, kura būs tuvu jūsu mīļākajai, jums būs vieglāk savu dievināmo redzēt?
— Monsicur, jūs pārkāpjat visas robežas!
— Varbūt, un tam cs vairāk ticu, — turpināja Filips, tuvodamies Šarnī. — Tāpēc, ka, kļuvis par jūsu svaini, cs neatklāšu, ko zinu par jūsu nesenajiem sakariem?
— Ko jūs zināt! — iesaucās izbiedētais Šarnī. — Uzmanieties! Uzmanieties!
— Jā, — iekaisdams tcica Filips, — jūsu noīrētā Vilku bedres māja; noslēpumainās pastaigas Versaļas parkā… naktī. Roku spiedieni. Nopūtas. Un it sevišķi maigie skatieni pie parka vārtiņiem.
— Monsicur, Dieva vārdā! Monsicur, jūs nekā nezināt. Sakiet, ka jūs nekā nezināt!
— Es nekā nezinu! — iesaucās Filips ar kodīgu ironiju. — Kā cs nezinu nekā, kad biju paslēpies krūmos aiz vārtiem pie Apollona peldētavas, kad jūs izgājāt, sniegdams roku karalienei.
Šarnī paspēra divus soļus kā nāvīgi ievainotais, kas meklē atbalstu.
Filips viņu uzlūkoja ar naidīgu klusuciešanu. Lai viņš cicš, šis sāncensis, kaut vai acumirklīgās mokās izpērk tās neaizmirstamās svētlaimes brīžus, kurus viņam nevarēja piedot Filips.
Šarnī atguvās no satricinājuma.
— Nu, labi! — viņš teica Filipam, — pat pēc tā, ko jūs man teicāt, cs lūdzu Tavernī jaunkundzes roku. Ja cs būtu tikai gļēvs aprēķinātājs, kā jūs nupat domājāt, ja cs apprecētos sevis dēļ, es būtu tik nožēlojams, ka baidītos no cilvēka, kas zina manu un karalienes noslēpumu. Bet, monsicur, ir jāglābj karaliene, tas ir nepieciešami.
— Kādas briesmas draud karalienei, — tcica Filips, — vai tamdēļ, ka Tavernī redzēja, kā viņa spieda monsicur Šarnī roku un pacēla pret debesīm no laimes miklās acis? Vai karaliene ir pazudusi tāpēc, ka cs zinu, ka viņa mīl jūs? O, tas nav iemesls, monsicur, lai cs upurētu māsu. Es nepieļaušu šo upuri.
— Monsicur, — atbildēja Olivjē, — vai jūs zināt, kāpēc karaliene būs pazudusi, ja nenotiks šīs precības? Tāpēc, ka šorīt, kad apcietināja monsicur Roānu, karalis mani pārsteidza uz ccļicm pie karalienes kājām.
— Ak, Dievs!
— Un uz greizsirdīgā karaļa jautājumu karaliene atbildēja, ka cs esmu nometies ccļos, lai izlūgtos jūsu māsas roku. Lūk, kāpēc karaliene ir pazudusi, ja cs neapprecēšu jūsu māsu. Tagad jūs saprotat?
Divkāršs troksnis pārtrauca Olivjē vārdus: kliedziens un nopūta. Viņi aizsteidzās abi: viens uz buduāru, otrs uz mazo salonu.
Olivjē steidzās uz nopūtas pusi: buduārā viņš redzēja Andrē Tavernī tērpušos baltā līgavas tērpā. Viņa bija dzirdējusi visu un tāpēc zaudējusi samaņu.
Filips steidzās uz kliedzienu mazajā salonā. Viņš ieraudzīja barona Tavernī līķi, kam atklājums par karalieni, kas mīl Šarnī, sadragāja drupās visas cerības.
Triekas ķerts viņš izlaida pēdējo dvašu.
Kaliostro pareģojums piepildījās.
Filips saprata visu, pat šīs nāves kaunu; viņš klusi atstāja līķi un atgriezās salonā pie Šarnī, kas, drebēdams un neuzdrošinādamies pieskarties, aplūkoja auksto un nejūtīgo jauno, skaisto meiteni.
Vaļējās durvis ļāva redzēt paralēli, simetriski guļošos ķermeņus, vietā, kur viņus pārsteidza necilvēcīgā vēsts.
Filips ar asarām acis un sāpošu sirdi saņēma drosmi pateikt monsicur Šarnī:
— Barons monsicur Tavernī ir miris. Pēc viņa cs esmu ģimenes galva. Ja Tavernī jaunkundze izturēs, cs ļaušu jums viņu apprecēt.
Ar šausmām Šarnī paskatījās uz barona līķi un ar izmisumu uz Andrē. Filips abām rokām plēsa matus, un raidīja pret debesīm vaimanas, kuras uz mūžīgā troņa aizkustinātu Dieva sirdi.
— Grāf Šarnī, — viņš teica, kad vētra tā krūtīs bija rimusi, — cs pieņemu šo priekšlikumu māsas vārdā, kas mani nedzird: viņa upurēs savu laimi karalienei, un cs varbūt kādu dienu būšu laimīgs upurēt viņai savu dzīvību. Sveiki, monsicur Šarnī, sveiki, mans svaini!
Un palocīdamies Olivjē, kas nezināja, kā aiziet, nepaejot garām upuriem, Filips pacēla Andrē, sildīdams viņu rokās un tā dodams ceļu grāfam, kas izgāja caur buduāru.
XLVII
PĒC PŪKA — ODZE
t
Mums ir laiks atgriezties pie tām mūsu stāsta personām, kuras nepieciešamība un intriga, kā arī vēsturiskā patiesība nolikusi otrajā plānā.