Olīva, pēc Žannas aprēķina, gatavojās bēgt, kad Bosīrs, brīdināts ar anonīmu ziņu, Bosīrs, kas alka pēc Nikolā atgūšanas, tika atvests pie viņas un aiznesa viņu no Kaliostro, kamēr Reto Vilets velti nogaidījās Ruādorē ielas galā.
Lai atrastu laimīgos mīlētājus, kuru atklāšana bija tik svarīga monsicur Kronām, Lamota kundze, kas jutās piekrāpta, laida darbā visus aģentus.
Viņai bija labāk saglabāt pašai savu noslēpumu, nekā laist pie pārvaldīšanas citus, un labākai lietas nokārtošanai bija ncpiccicšams, lai Nikolā nebūtu atrodama.
Nav iespējams attēlot sāpes, kādas viņa izcieta, kad atgriezdamies viņas sūtņi cits pēc cita ziņoja, ka meklējumi bijuši veltīgi.
Savukārt savā paslēptuvē viņa no karalienes saņēma pavēli pēc pavēles ierasties Versaļā un atbildēt par savu rīcību kaklarotas lietā.
Naktī viņa aizplīvurojusies aizbrauca uz Barsirobu, kur viņai bija pagaidu miteklis. Iebraukusi pa apkārtceļiem un nepamanīta, viņa izmantoja laiku, apskatīdama savu stāvokli patiesā gaismā.
Tā viņa ieguva divas trīs dienas, pilnīgu vientulību. Viņa jāva sev atvilkt elpu, lai alkal uzkrātu spēku un neļautu sagraut uz viņas meliem balstīto celtni.
Šai ncizdibinājamai sievietei divas dienas elpas atvilkšanai nozīmēja cīņu, kurā viņai vajadzēja savaldīt savu garu un ķermeni, lai sird'sapziņa, šis varenais ierocis, nekad nevērstos pret noziedznieci, lai asinis paklausīgi tecētu pa dzīslām, nelikdamas nosarkt nokauninātajai vai sabiedētajai intrigantei.
Karaliene un karalis, kas viņu meklēja, uzzināja par viņas iekārtošanos Barsirobā tajā brīdī, kad viņa jau bija sagatavojusies cīņai. Viņi aizsūtīja ziņnesi, kas viņu atvestu. Grāfiene jau zināja par kardināla apcietināšanu.
Ikvienu citu šis spēcīgais uzbrukums būtu satriecis, bet Žannai nebija ko zaudēt. Kas gan bija brīvība līdzās dzīves vai nāves jautājumam, kurš uzmācās katru dienu!
Uzzinājusi par kardināla apcietināšanu un troksni, kādu sacēla Marija Antuancte, viņa ar vēsu galvu secināja:
— Karaliene ir sadedzinājusi tillu; viņai nav iespējams atgriezties pie bijušā. Atsacīdamās izlīgt ar kardinālu un maksāt juvelieriem, viņa riskē ar visu. Tas pierāda, ka viņa domā izlikt bez manis, un nenojauš, kādi spēki ir manā rīcībā.
Lūk, kādas bija bruņas, kuras apģērba Žanna, kad pēkšņi viņas priekšā parādījās kāds cilvēks un paziņoja, ka lam uzdots aizvest viņu uz galmu.
Ziņnesis, kam bija uzdots aizvest viņu uz galmu, gribēja viņu ievest tieši pie karaļa; bet Žanna ar viņai piemītošo izveicību teica:
— Monsicur, jūs mīlat karalieni, vai nc?
— Vai jūs šaubāties par to, grāfienes kundze? — atbildēja vēstnesis.
— Labi, padevīgās mīlas un godbijības vārdā, kādu jūs jūtat pret karalieni, lūdzu aizvest mani vispirms pie karalienes.
Virsnieks gribēja iebilst.
— Jūs droši vien zināt labāk par mani, par ko ir runa, — atbildēja grāfiene. — Tāpēc jūs sapratīsit, ka slepena saruna ar karalieni man ir nepieciešama.
Vēstnesis, kas svēti ticēja visām baumām, kuras maitāja Versaļas gaisu jau vairākus mēnešus, iedomājās, ka tiešām izdarīs pakalpojumu karalienei, ievezdams Lamota kundzi pie viņas, pirms uzkāpt pie karaļa.
Iedomājaties, kas bija jāizcieš karalienes godam un lepnumam, viņas jūtīgajai sirdsapziņai, kad parādījās Žanna — šis elles izdzimums, kuru viņa vēl nebija iepazinusi līdz galam, lai gan nojauta, ka viņas dzīvē šai sievietei ir bijusi viszemiskākā loma.
Vai varat iedomāties Mariju Antuancli, vēl ncnomicrinājušos mīlestības atraitni, kura neizturēja draudošā skandāla priekšā; vai varat iedomāties netaisnīga apvainojuma, kuru viņa nevarēja apgāzt, iznīcināto Mariju
Antuaneli, kad, pēc tik daudz ciešanām, viņa gatavojās uzlikt kāju uz galvas čūskai, kura viņai bija iedzēlusi?
Vislielākā nicināšana, vāji apvaldītās dusmas, sievietes naids pret sievieti, neizsakāma pārākuma apziņa — tādi bija pretnieču ieroči. Karaliene iesāka, vispirms pasaukdama-divas galmadāmas. Viņas prctiniccc ienāca ar trulu skatienu, cicši sakniebusi lūpas, sirdī auklēdama noslēpumus, prātā pārlikdama daudzus plānus un iedvesmodamās no sava izmisuma. Pamanījusi abas sievietes, Lamota kundze paziņoja:
— Ak, liccinicccs, nu tās drīz vien aizraidīs.
— Ak, beidzot jūs esat šeit, — iesaucās karaliene, — galu galā jūs atrada!
Zanna palocījās otrreiz.
— Tātad jūs slēpāties? — nepacietīgi vaicāja karaliene.
— Nē, madame, — atbildēja Žanna klusi un dobji, it kā saviļņojums, ko radīja karaliskā Majestāte, būtu ietekmējis parasto skanīgumu, — cs nemaz neslēpos, un ja es slēptos, mani nebūtu atraduši.
— Tomēr jūs bijāt aizbēgusi! Sauksim to, kā jums patīk.
— Tas ir, es biju atstājusi Parīzi, jā, madamc.
— Bez manas atļaujas?
— Es baidījos, ka Jūsu Majestāte nedos man mazu atvaļinājumu, kāds man bija vajadzīgs, lai nokārtotu darīšanas Barsirobā; tur cs biju sešas dienas, kad Jūsu Majestāte atsūtīja pēc manis. Starp citu, jāsaka, cs nedomāju, ka esmu tik nepiccicšama Jūsu Majestātei, ka man vajadzētu viņu brīdināt, lai aizbrauktu uz astoņām dienām.
— Jums taisnība, grāfien: kāpēc jums baidīties, ka saņemsit atteikumu? Kādu atvaļinājumu jūs varat man prasīt? Kādu atvaļinājumu es jums varu piešķirt? Vai jūs tc ieņemat kādu amatu?
Pēdējos vārdos bija ļoti daudz nicinājuma. Zanna bija ievainota, bet zināmu laiku to neizrādīja.
— Madamc, — viņa pazemīgi tcica, — cs nepildu amatu galmā, tas tiesa; bet Jūsu Majestāte pagodināja mani ar tik dārgu uzticību, ka aiz pateicības es sevi uzskatīju vairāk saistītu pie viņas, kā citi — pienākuma dēļ.
Zanna ilgi nevarēja attapties, un atradusi vārdu uzticība, to uzsvēra.
— Uzticību? — atkārtoja karaliene, ar vēl lielāku nicinājumu nekā pirmoreiz. — Tūliņ mēs to nokārtosim! Vai jūs redzējāt karali?
— Nē, madamc.
— Jūs redzēsit viņu.
Zanna palocījās.
— Tas būs man liels gods, — viņa tcica.
Karaliene pūlējās mazliet nomierināties, lai labāk saglabātu savu pārsvaru turpmākajā sarunā.
Žanna izmantoja šo vilcināšanos.
— Ak, Dievs! madamc, — viņa tcica, — cik bargi Jūsu Majestāte izturas pret mani. Es visa trīcu.
— Tas vēl nav viss, — asi tcica karaliene, — vai jūs zināt, ka monsicur Roāns ir Bastīlijā?
— Man to tcica.
— Jūs taču nojaušat, par ko?
Žanna cicši uzlūkoja karalieni, un pagriezdamās pret sievietēm, kuru klātbūtne, liekas, viņu traucēja, atbildēja:
— Madamc, cs nezinu.
— Jūs tomēr atceraties, ka jūs man stāstījāt par kādu kaklarotu, vai
nc?
— Par dimanta kaklarotu; jā, madamc.
— Un kardināla uzdevumā likāt priekšā līgumu, lai samaksātu par šo kaklarotu?
— Tas tiesa, madamc.
— Es piekritu vai noraidīju šo līgumu?
— Jūsu Majestāte noraidīja.
— Ak! — izdvesa patīkami pārsteigtā karaliene.
— Viņas Majestāte pat iemaksāja juvelieriem divsimtpiccdcsmit tūsktošus livru, — piebilda Žanna.