Apmulsis viņš aplūkoja aģentu, bet pēc tam viņa biedru: viņš it kā neskaidri pazina šīs sejas, un beidzot, lai nepasliktinātu apstākļus, atlaida sargu, uzņcmdamics pats atbildību par šo kungu medībām.
— Tātad jūs pazīstat viņus? — tcica sargs.
— Jā, mēs sākam pazīt cits citu, — atbildēja aģents.
Tad Bosīrs palika divu mednieku klātbūtnē, ļoti apjucis, nezinādams, kā runāt, lai sevi nckompromitētu.
Piedāvājat mums brokastis, Bosīr, pie sevis, — tcica izveicīgais aģents.
— Pie manis! Bet… iesaucās Bosīrs.
— Jūs taču nebūsit nelaipns, Bosīr.
Bosīrs bija pazaudējis galvu; viņu drīzāk aizveda, nekā viņš pats veda.
Aģenti, tiklīdz pamanīja mazo mājiņu, kā cilvēki ar gaumi, sāka slavēt tās daiļumu, stāvokli, kokus tai apkārt un ainavu. Un tiešām — Bosīrs bija izvēlējies burvīgu vietu, kur savīt savai mīlai ligzdu.
Tā bija mežaina ieleja ar upīti; māja bija uzcelta uz austrumu nogāzes. Sargbūda, kas atgādināja zvanu torni, derēja Bosīram kā novērotava, no kurienes, dzīves apnikuma dienās, kad novīta rožainie sapņi un ikvienā pār arklu nolīkušā zemniekā saskatīja policistu; viņš aplūkoja laukus.
Tikai no vienas puses šis miteklis bija redzams, no otras tas pazuda kokos un pakalnēs.
— Cik jauki slēpties tur iekšā! — ar sajūsmu tcica aģents.
Bosīrs nodrebēja no šā joka, un pirmais iegāja savā mājā, pagalma suņu riešanas pavadīts.
XLIX
BALODĪŠI TIEK IELIKTI BŪRĪ
Pa pagalma vārtiem Bosīrs iegāja ar nolūku: viņš gribēja sacelt lielāku troksni, lai brīdinātu Olīvu būt piesardzīgai. Nezinādams par kaklarotas lietu, Bosīrs zināja diezgan daudz par Operas balli un Mesmēra banketu, lai baidītos rādīt Olīvu nepazīstamajiem.
Viņš darīja prātīgi: jaunā sieviete, kas mazajā salonā uz dīvāna lasīja vieglus romānus, izdzirda suņu riešanu, paskatījās pagalmā un ieraudzīja Bosīru kaut kādu cilvēku pavadībā. Tas viņu aizkavēja skriet viņam pretī, kā parasti viņa mēdza darīt.
Par nelaimi šie balodīši bija vanagu nagos. Vajadzēja padot brokastis, un neveikls sulainis, — lauku ļaudis nav tik apķērīgi kā galvaspilsētā, divas trīs reizes uzprasīja, vai nevajagot pieteikt to kundzei.
Šis vārds lika sacelt ausis okšķeriem. Viņi laipni izzoboja Bosīru par apslēpto dāmu, kuras sabiedrība vientulim esot visas labklājības, kādu sagādā vientulība un nauda, izpušķojums. ;
Bosīrs ļāva pasmieties, bet Olīvu nerādīja.
Tika pasniegta lepna maltīte, kurai aģenti izrādīja godu. Dzēra daudz un bieži uzsauca veselības klāt neesošajai dāmai.
Pie deserta, kad galvas bija iesilušas, policijas kungi sprieda, ka būtu necilvēcīgi turpināt viesmīlīgā saimnieka mocīšanu. Viņi veikli novirzīja sarunu, cik jauki esot krietnām dvēselēm satikt vccas paziņas.
Pēc tam Bosīrs, atkorķēdams liķiera pudeli, jautāja nepazīstamajiem, kādā vietā un apstākļos viņi varēja būt satikušies.
— Mēs bijām, — atbildēja viens no viņiem, — draudzīgi ar vienu jūsu kompanjonu, tai lietiņā, ko jūs pastrādājāt ar vairāku draudziņu līdzdalību — Portugāles sūtniecības lietā.
Bosīrs nobālēja. Kad pieskaras līdzīgām lietām, vienmēr jūt auklu kakla saites vietā.
— Ak, tiešām, — viņš tcica, uztraukumā drebēdams, — un jūs icradātics apjautāties par savu draugu…
— Patiesi jauka ideja, — policijas ierēdnis tcica savam draugam, — tāds ievads ir godīgāks. Prasīt izmaksu klāt neesošam draugam, tas nav nekas netikumīgs.
— Jo vairāk, tā mums atstāj tiesības uz pārējo, — tikumīgā draugs atbildēja ar dzēlīgi saldenu smaidu, kas lika Bosīram nodrebēt no galvas līdz kājām.
— Tātad?.. — viņš atsāka.
— Tātad, dārgais monsicur Bosīr, mums būtu patīkami, ja jūs atdotu vienam no mums mūsu drauga daļu. Desmit tūkstošus livru, cs domāju.
— Vismaz, jo par procentiem runa neiet, — teica stingrais biedrs.
— Kungi, — atbildēja Bosīrs, ietiepīgās prasības nospiests, — lauku mājās netur desmit tūkstošus livru.
— Tas saprotams, monsicur, un mēs prasām tikai iespējamo. Cik jūs varat dot tūliņ?
— Man ir piecdesmit vai sešdesmit luidoru, nc vairāk.
— Nu, sākumam mēs tos paņemsim un pateiksimies par jūsu laipnību.
— Ā, — domāja Bosīrs, sajūsmināts par viņu piekāpību, „viņi ir gluži mierīgi. Pamēģināšu, vai viņi nebaidīsies no manis tāpat, kā es no viņiem."
Un viņš sāka pārdomāt, ka šiem kungiem nav izdevīgi skaļi atklāt viņa līdzzinātājus, jo viņiem provinces likumīgās varas priekšā tā būtu slikta rekomendācija. Bosīrs nolēma, ka šie cilvēki apmierināsies un saglabās absolūtu klusumu.
Savā neprātīgajā uzticībā viņš gāja tālu, un nožēloja, ka nav piedāvājis tikai trīsdesmit luidorus sešdesmit luidoru vietā; bet viņš nosolījās tūliņ pēc naudas izmaksas no viņiem atbrīvoties.
Viņš domāja, neņemdams vērā savu viesu domas; bet viņi bija tepat un baudīja svētlaimīgo apmierinātību, kādu sagādā patīkama gremošana. Pašreiz viņi bija labi, jo visu laiku būt ļauniem ir nogurdinoši.
— Cik lielisks draugs šis Bosīrs, — teica viens no viņiem. — Sešdesmit luidorus ir ļoti patīkami saņemt.
— Tūliņ cs jums tos iedošu, — iesaucās saimnieks, izbijies no savu ciemiņu piedzērušās familiaritātes.
— Nav ko steigties, — runāja abi draugi.
— Jā, jā, mana sirdsapziņa nebūs mierīga, kamēr nesamaksāšu. Cilvēki ir vai nu smalkjūtīgi vai bezkaunīgi.
Un viņš gribēja tos atstāt, lai sameklētu naudu.
Bet šiem kungiem bija slepenpolicistu paražas, iesakņojušās paražas, kuras grūti atmest, ja vienreiz tās ieņēmis. Šie kungi nekā nevarēja šķirties no laupījuma, ja tas bija reiz ticis viņu rokās. Tā krietns medību suns neizlaiž ievainoto irbi, kamēr to nenodod medniekam.
Krietns slepenpolicists ir tas, kas dabūjis ieguvumu, neizlaiž to no pirkstiem un acīm. Viņš ļoti labi zina, cik niķīgs liktenis medniekam, un cik bieži ko cicši netur, to vairs neredz nekad.
Tā arī tagad, apbrīnojami saskanīgi viņi sāka kliegt:
— Monsicur Bosīr! dārgais Bosīr!
Un saķēra viņu aiz zaļā svārka stērbelēm.
— Kas ir? — jautāja Bosīrs.
— Lūdzu, neatstājiet mūs, — viņi tcica, laipni spiezdami viņu apsēsties.
— Bet kā lai cs iedodu jums naudu, ja jūs neļaujat man aiziet?
— Mēs jūs pavadīsim, — viņi atbildēja ar nāvīgu maigumu.
— Bet tā taču… manas sievas istaba, — atbildēja Bosīrs. Viņš domāja, ka ar to šis strīds būs izsmelts, bet slepenpolicistiem tā bija tikai dzirkstele pulverī.
Viņu apslēptā neapmierinātība, — slepenpolicists vienmēr ir neapmierināts — ieguva veidu, saturu, attaisnojumu.
— Tiešām! — sauca pirmais aģents, — kāpēc jūs slēpjat savu sievu?
— Jā. Vai mēs neesam cienīgi viņai parādīties? — tcica otrais.
— Ja jūs saprastu, ko darām jūsu dēļ, jūs būtu godīgāks, — atsāka pirmais.
— Un dotu mums visu, ko mēs prasām, — pārdroši piebilda otrais.
— Bet… jūs it kā pavēlat, kungi, — tcica Bosīrs.
— Mēs gribam redzēt tavu sievu, — atbildēja slepenpolicisti.