— Ak, Dievs! — iesaucās Nikolā, — kas jūs esat, ka jūs visu to zināt?
— Vēl es zinu, ka Bosīrs jūs aizveda un pārliecināja, ka jūs mīlot. Viņš pārdeva jūsu dārgakmeņus un noveda jūs postā… Es zinu, ka jūs viņu mīlat, vismaz jūs pati tā sakāt, un tā ka mīla ir visa laba avots, tad jums vajag būt vienai no laimīgākajām sievietēm pasaulē.
Olīva nolieca galvu, atbalstīja pieri rokās un caur šīs rokas pirkstiem noritēja divas lielas asaru pērles, varbūt vēl dārgākas par tām, kas bija indusa aprocē, tikai, diemžēl, šīs neviens nebūtu pircis no Bosīra.
— Un šo lepno sievieti, šo laimīgo sievieti, — viņa teica, — jūs šovakar esat ieguvis par piecdesmit luidoriem.
— O, es zinu, tas ir pārāk maz, — teica svešais ar tik smalku atturību un pieklājīgu laipnību, kas vienmēr raksturīga īstam džentlmenim, kaut arī viņš sarunātos ar viszemākās markas kurtizāni.
— Nē, tas ir pietiekami, pat par daudz, monsieur. Es jums zvēru, ka biju pārsteigta, ka tāda sieviete kā es, vēl ir piecdesmit luidoru vērta.
— O, jūs esat vēl daudz vairāk vērta un es jums to pierādīšu. Nemaz nemēģiniet man atbildēt, jo jūs tik un tā manis nesapratīsit un bez tam… — piebilda svešais, noliecies sānis.
— Un bez tam?
— Bez tam man šinī brīdī vajag koncentrēt visu savu uzmanību.
— Tad es klusēšu.
— Nē, gluži pretēji, runājiet ar mani!
— Par ko?
— Mans Dievs! par ko vien gribat. Sakiet man vislielākās muļķības, lai tikai izliktos, ka mēs sarunājamies.
— Labi. Bet jūs patiesi esat savāds cilvēks.
— Dodiet man roku un iesim!
Un viņi iejaucās starp maskām. Olīva ar savu slaido stāvu un stalto gaitu pat zem kapuces apliecināja savu eleganci ķermeņa un graciozā kakla kustībās, ko ikviens pazinējs vēroja ar alkatīgu skatienu, jo tajos galanto dēku laikos Operas ballē kungi tikpat vērīgi noskatījās dāmu gaitā, kā šodien zirgu sporta cienītāji seko rikšotāja skrējienam.
Pēc dažām minūtēm Olīva gribēja kaut ko jautāt.
— Klusu! — čukstējs svešais, — vai ari jūs varat runāt, cik gribat, tikai nespiežat mani jums atbildēt! Runājot mainiet balsi, turiet galvu taisni un paberzējiet kaklu ar vēdekli.
Viņa paklausīja.
Šai brīdi mūsu abas maskas pagāja garām kādai stipri parfimētai grupai, kuras vidū stāvēja elegants, iznesīgs vīrietis un sarunājās ar trim citiem, kas to godeienīgi uzklausīja.
— Kas gan varētu būt šis jaunais cilvēks? — jautāja Olīva. — Ak, kas par skaistu pērļupelēku domino!
— Tas ir monsicur grāfs Artuā, — atbildēja svešais, — bet, Dieva dēļ, vairāk nerunājiet!
Tai brīdī, kad Olīva, apstulbusi no augstmaņa vārda, ko minēja zilais domino, nostājās tā, lai labāk varētu redzēt, un stāvēja kaklu izstiepusi, sekodama sava partnera vairākkārtējiem aizrādījumiem, divi citi domino atdalījās no kādas trokšņainas un skaļas grupas un aizbēga turp, kur nebija solu.
Tas bija kaut kas līdzīgs nelielai saliņai, kuru retumis šķērsoja daži no centra noklīduši pārīši.
— Atspicdieties pret šo kolonnu, grāfien! — teica kāda klusa balss, kas tūdaļ vērsa uz sevi zilā domino uzmanību.
Gandrīz vai tai pašā brīdī kāds liels, oranžs domino, kura bravurīgā uzstāšanās drīzāk atgādināja kādu kārtības sargu nekā galantu galminieku, izspraucās caur pūli un iečukstēja zilajam domino:
— Tas ir viņš.
— Labi, — atbildēja zilais un ar rokas mājienu atlaida dzelteno domino.
— Klausieties, mana mīļā, mazā draudzene, sāksim mazliet papriecāties!
— Es to labprāt gribētu, jo jūs mani jau divreiz esat apbēdinājis: pirmo reizi, kad atrāvāt man Bosīru, kas mani vienmēr smīdināja, un otru reizi, kad runājāt par Zilbēru, kas mani bieži raudināja.
— Es jums būšu abi kopā — Zilbērs un Bosīrs.
— O, — nopūtās Nikolā.
— Saprotiet, es neprasu, lai jūs mani mīlat, es prasu, lai jūs saņemtu dzīvi, kādu es to jums sagādāšu, tas ir, izpildīdams visas jūsu iegribas, ar to norunu, ka laiku pa laikam jūs izpildīsit arī kādu no manējām. Un, lūk, še jau būs viena tāda.
— Kura?
— Tas melnais domino, ko jūs tur redzat, tas ir kāds vācietis, mans draugs.
— Ak!
— Kāds viltnieks, kas atteicās nākt uz balli, aizbildinādamies ar migrēnu.
— Un kuram arī jūs iestāstījāt, ka nenāksit.
— Tieši tā.
— Vai viņš ir ar kādu dāmu?
— Jā.
— Un kas viņa ir?
— Es viņu nepazīstu. Pieiesim mazliet tuvāk, vai piekrītat? Izliksimies, ka esat vāciete. Tikai neatdariet muti, lai viņš tūdaļ pēc jūsu akcenta nenoskārstu, ka jūs esat īsta parīziete!
— Skaisti. Un jūs viņu sāksit intriģēt?
— Noteikti. Tagad sāciet man ar jūsu vēdekli rādīt uz viņu.
— Vai šitā?
— Jā, ļoti labi! Un nu pačukstiet man ko ausī!
Olīva izpildīja visu ar tādu veiklību un saprātu, ka sajūsmināja savu partneri.
Melnais domino, šīs demonstrācijas objekts, bija uzgriezis zālei muguru un sarunājās ar savu dāmu. Dāma, kuras acis zibēja zem maskas, pamanīja Olīvas žestu.
— Monsieur, — viņa gluži klusu teica, — tur ir divas maskas, kas par mums interesējas.
— O, nav ko bīties, grāfien, ka mūs še kāds pazītu. Ja jau nu reiz mēs esam uz pazušanas ceļa, atļaujiet jums apgalvot, ka nekad vēl neesmu redzējis tik graciozu stāvu kā jūsējo. Ne arī tik dedzīgu skatienu, atļaujiet man jums to teikt…
— Visu to, ko saka zem maskas.
— Nē, grāfien, visu to, ko saka zem…
— Klusējiet, jūs sevi pazudināsit… Un, kas vēl lielākas briesmas, — mūsu izspiegotāji dzirdēs.
— Divi spiegi! — kardināls uztraukts iesaucās.
— Jā, lūk, tie, kas tur runājas, viņi nāk šurp.
— Ja viņi mūs uzrunās, pārmainiet, grāfien, balsi!
— Un jūs, kardināl, dariet tāpat.
Olīva un viņas zilais domino tiešām pievirzījās abiem tuvāk.
— Maska, — zilais uzrunāja kardinālu.
Un viņš pieliecās pie auss Olīvai, kas apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Ko tu gribi? — pārvērstā balsī jautāja kardināls.
— Mana dāma ir man uzdevusi griezties pie tevis ar dažiem jautājumiem.
— Nu, tad pasteidzies! — teica monsieur Roāns.
— Un lai šie jautājumi tiešām būtu indiskrēti, — smalkā balstiņā piebilda Lamota kundze.
— Tik indiskrēti, ka tu ziņkārībā tos pat nedzirdēsi, — atbildēja zilais domino.
Un viņš atkal noliecās Olīvai pie auss, kas turpināja spēlēt savu lomu.
Tad svešais nevainojamā vācu valodā uzdeva kardinālam šādu jautājumu: