„Nu, tās nu ir pavisam raibas lietas," elpu aizturējuši domāja klātesošie „pusotru miljonu livru dārga kaklarota… sūtnis… ko gan tas viss nozīmē?"
— Dažos vārdos cs jums visu paskaidrošu, — tcica portugālis. — Juvelieri Bēmcrs un Bosāndžs ir piedāvājuši karalienei dimanta kakla rotu pusotra miljona livru vērtībā. Karaliene tomēr ir atteikusies. Juvelieri tagad nezina, ko darīt, un ir rotu paslēpuši. Šie kungi ir diezgan lielās sprukās, jo šāda vērtslieta ir pa ķešai tikai karaliskam bagātniekam. Un, lūk, cs esmu atradis karalisko personu, kas to nopirks un izņems no Bēmcra un Bosāndža šķirsta.
— Un tā būtu?.. — jautāja sabiedrotie.
— Mana augstā pavēlnicce — Portugāles karaliene.
Un viņš svarīgi piepūties apklusa.
— Bet nu mēs saprotam vēl mazāk, — ateļnās klātesošie.
„Un es nesaprotu it nekā," nodomāja Bosīrs.
— Mīļo monsicur Manucl, — viņš teičČ — izsakictics skaidrāk! Kopīgu interešu labā jāatmet visas privātās domstarpības. Es atklāti atzīstu — jūs esat šīs idejas tēvs, un cs no savas puses atsakos no visām autora tiesībām uz to, tikai Dieva dēļ, runājiet skaidri.
— Lai notiek, — noteica Manucls, iztukšodams otru kausu, — cs jums šo problēmu izskaidrošu.
— Mēs jau zinām, ka ir tāda kaklarota, kas maksā pusotra miljona livru. Tas jau ir viens svarīgs punkts, — teica bankotājs.
— Un šī kaklarota glabājas Bēmcra un Bosāndža šķirstā. Tas ir otrs punkts, — tcica Bosīrs.
— Bet, kas mūs samulsina, ir tas, ka Viņas Majestāte Portugāles karaliene, kā Manucls tcica, šo rotu pērk.
— Tur viss ir pavisam skaidrs, — tcica portugālis, — vajag tikai mani mazliet uzklausīt. Sūtniecības telpas pašreiz ir tukšas: vecais sūtnis ir aizbraucis un jaunais, monsicur Sūza, ieradīsies nc agrāk kā pēc astoņām dienām.
— Labi, — tcica Bosīrs.
— Kāpēc gan nevarētu gadīties, ka šis sūtnis, gribēdams drīzāk redzēt Parīzi, ierodas jau agrāk?
Klātesošie, mutes iepletuši, skatījās cits uz citu.
— Tad saprotiet jel, — dedzīgi iesaucās Bosīrs, — Manucls domā, ka var ierasties īsts, bet var arī ierasties neīsts sūtnis.
— Tieši tā, — apstiprināja portugālis. — Un ja šis sūtnis vēlēsies nopirkt savai karalienei kaklarotu, vai viņam nav tiesību to darīt?
— Velns lai parauj! — iesaucās klātesošie.
— Tāpēc viņš stājās sakaros ar Bēmeru un Bosāndžu. Tas ir viss.
— Bet kad ir vienojušies, tad taču arī ir jāmaksā, — piebilda bankotājs.
— Jā, kā gan citādi? — atjautāja portugālis.
— Bēmcrs un Bosāndžs neuzticēs kaklarotu arī sūtnim, ja viņiem nebūs pietiekami drošas garantijas, un kaut arī tas būtu īstais Sūza.
— O, par garantijām cs jau esmu padomājis, — atbildēja nākamais sūtnis.
— Un kādas tās būtu?
— Es jums jau laikam teicu, ka sūtniecības telpas ir tukšas?
— Jā.
— Tur ir palicis vienīgi kancelejas priekšnieks — francūzis. Šis lāga vīrs runā slikti portugāliski un ir ļoti priecīgs, ja portugāļi to uzrunā franciski.
— Nu un tad? — jautāja Bosīrs.
— Un tad mēs stādīsimies priekšā šim lāga vīram ar visiem vajadzīgajiem atribūtiem,
— Atribūti jau ir laba lieta, — teica Bosīrs, — bet dokumenti ir vēl labāki.
— Būs arī dokumenti, — lakoniski atbildēja dons Manucls.
— Kas gan še gribēs apstrīdēt, — tcica Bosīrs, — ka dons Manucls ir tiešām ko vērts.
— Kad ārējās zīmes un dokumenti būs pārliecinājuši kancelejas priekšnieku par sūtniecības identitāti, mēs apmetīsimics sūtniecības telpās.
— Oho, tas ir par daudz! — iesaucās Bosīrs.
— Mēs esam spiesti to darīt, — atbildēja dons Manucls.
— Tas ir gluži vienkārši, — apgalvoja pārējie.
— Bet kā paliek ar kancelejas priekšnieku? — neatlaidās Bosīrs.
— Mēs teicām: kad būsim pārliecinājušies.
— Un gadījumā, ja viņš kļūtu šaubīgs, mēs viņu atlaidīsim desmit minūtes agrāk, pirms tam radīsies kaut kādas aizdomas. Es domāju, ka sūtnim taču ir tiesības atlaist savu kancelejas priekšnieku?
— Es domāju gan.
— Un tā, lūk, mēs esam kungi sūtniecībā un mūsu pirmais darbs ir doties pie Bēmcra un Bosāndža.
— Nē, vēl nē, — iekrita valodā Bosīrs. — Man liekas, jūs aizmirstat kādu svarīgu apstākli, kas man ir noteikti zināms, jo es ēsmu dzīvojis galmā. Lieta tā, ka neviens sūtnis nekur kā tāds nevar uzstāties, pirms viņš nav svinīgi ticis pieņemts karaliskā audiencē, un še, lūk, lieta top bailīga. Slavenais bejs Riza, kas akreditējās kā Persijas sūtnis pie Ludviķa XIV un pasniedza Viņa Ļoti Kristīgajai Majestātei par trīssimt tūkstošiem livru tirkīzus, es saku, šis sūtnis runāja tikai persiski un visas Francijas zinātnieki nebūtu varējuši pierādīt, ka viņš nenāk no Isfahānas. Bet mūs pazīs uzreiz un teiks, mēs tikpat labi runājam portugāliski, kā portugāļi — franciski. Viss beigsies ar to, ka mūs ietupinās Bastīlijā, tādēļ labāk, lai piesargāmies.
— Jūsu fantāzija, kolēģi, jūs aizved pārāk tālu, — tcica portugālis, — mēs nemaz neskriesim tādās briesmās, bet mierīgi paliksim savā pilī.
— Tad Bēmeram mēs nebūsim diezgan portugāliski, lai viņš mums noticētu.
— Monsieur Bēmcrs sapratīs, ka mēs esam ieradušies Francijā speciāli tādēļ, lai nopirktu rotu. Kamēr mēs bijām ceļā, vecais sūtnis bija ticis atsaukts un mēs esam saņēmuši rīkojumu stāties viņa vietā. Šo rīkojumu, ja jau būs vajadzīgs, mēs uzrādīsim monsieur Bosāndžam, tāpat kā to būsim uzrādījuši sūtniecības kancelejas priekšniekam. Tikai karaļa ministriem to nebāzīsim acīs, jo tie ir pārāk ziņkārīgi kungi, turklāt vēl neuzticīgi un pieprasīs no mums visādus sīkumus.
— Jā, jā! — iesaucās sapulce, — tikai ncielaidīsimics ar ministriem!
— Bet ja Bēmcrs un Bosāndžs pieprasīs?
— Ko tad?
— Daļu samaksāt iepriekš, — atbildēja Bosīrs.
— Hm, tas to lietu padara komplicētu, — domīgi noteica portugālis.
— Ir parasts, ks sūtnim bez skaidras naudas tiek vēl atklāts kaut kur akreditīvs.
— Tas taisnība! — iesaucās citi biedri.
— Un te, lūk, lieta izjūk, — turpināja Bosīrs.
— Jūs vienmēr tikai atrodiet, — dzedri un asi piezīmēja Manucls, — kādu līdzekli, kā lietu izjaukt. Vai nevarētu atrast arī kaut ko tādu, kas tai liek izdoties.
— Tieši tāpēc, ka cs kaut ko tādu meklēju, es norādu uz visām grūtībām. Un, lūk, man ir kāda izeja.
Visi piebāza galvas tuvāk.
— Sūtniecības kancelejā ir viena kopīga kase.
— Kopīga kase un dokumenti uz kredītu.
— Nerunāsim par kredītiem, — attrauca Bosīrs, — jo neko nav tik grūti sadabūt. Lai to sagādātu, mums būtu vajadzīgi zirgi, ekipāžas, kalpotāji, iekārta, viss tas spožums, kas ir katra kredīta pamats. Tāpēc runāsim tikai par kasi. Kā jums liekas, kas ir ar jūsu sūtniecības naudas lietām?