— Es vienmēr esmu uzskatījis manu valdnieci, Viņas Ļoti Uzticīgo Majestāti, par lepnu karalieni un domāju, ka viņa būs visu labi nokārtojusi.
— To mēs redzēsim. Bet nu pieņemsim, ka kasē nav nc plika graša.
— Tas ir ļoti iespējams, — pasmaidīja pārējie korporācijas biedri.
— Nu, tad arī nav ko uztraukties, jo mēs, sūtņi, tūdaļ pieprasīsim Bēmeram un Bosāndžam, kas ir viņu baņķieris Lisabonā, un par vajadzīgo summu izrakstīsim un apzīmogosim vekseļus uz šā baņķiera vārda.
— Jā, tas ir prātīgi, — tcica dons Manucls, kuru šis aizrādījums bija pārliecinājis, — es vēl nebiju iedziļinājies visos sīkumos.
— Kas tomēr ir lieliski izdomāti, — teica bankotājs, aplaizīdams lūpas.
— Bet nu sāksim sadalīt lomas, — teica Bosīrs. — Es proponēju donu Manuelu par sūtni.
— Protams! protams! — visi korī iesaucās.
— Un monsicur Bosīrs būs mans sekretārs tulks, — piebilda Manucls.
— Kā to saprast? — mazliet satraukts painteresējās Bosīrs.
— Es, kas būšu monsicur Sūza, nedrīkstu prast nc vārda franciski, jo šis kungs, ko es it labi pazīstu, ja vispār kādreiz ko saka, mēdz lietot tikai savu mātes valodu. Turpretī jūs, monsieur Bosīr, kas esat daudz ceļojis, kas labi pazīstams ar Parīzes paražām un veikli runājot portugāliski…
— Slikti, — iebilda Bosīrs.
— Bet pietiekami labi, lai jūs nenoturētu par parīzieti.
— Tas taisnība… Bet…
— Un bez tam vēl, — piebilda dons Manucls, uzmetis Bosīram savu melno acu izteiksmīgo skatienu, — visnoderīgākajiem cilvēkiem būs arī lielāks atalgojums.
— Tas ir pareizi, — piekrita visa sapulce.
— Lai notiek, es būšu sekretārs tulks.
— Bet tagad izšķirsim, kā summa tiks sadalīta, — ierunājas bankotājs.
— Gluži vienkārši, — atbildēja Manucls, — mūsējo ir divpadsmit.
— Jā, divpadsmit, — atsaucās dalībnieki, pārskaitīdami savu pulku.
— Nu, tad uz divpadsmit daļām, — tieca Manucls, — tikai dažiem no mums vajadzēs saņemt pusotru daļu, piemēram, man — kā šīs idejas autoram un sūtnim; tad vēl monsieur Bosīram, tāpēc ka viņš pirmais bija šo lietu uzodis un sāka še runāt par miljoniem.
Bosīrs piekrītoši pamāja.
— Un, beidzot, — tcica portugālis, — tāpat pusotra daļa pienāksies tam, kas dimantus pārdos.
— O! — klātesošie iesaucās visi kā viens, — nekā tamlīdzīga — pusdaļu un pietiek!
— Kā jūs gan domājat? — pārsteigts jautāja Manuels, — man liekas, tas riskē visvairāk.
— Tas tiesa, — piekrita bankotājs, — bet viņam būs krietna iedzeršana, komisijas naudas, atlaides, un tas viss kopā veidos brangu žūksni.
Visi sāka smieties: šie zeļļi lieliski sapratās.
— Tas nu būtu nokārtots, — tcica Bosīrs, — sīkumus pārrunāsim rīt.
Viņš iedomājās Olīvu, kas bija palikusi ballē kopā ar zilo domino, pret
kuru, neskatoties uz viņa svaidīšanos ar luidoriem, Bosīrs nejuta lielu uzticību.
— Nē, nē, nokārtosim tūlīt, — iesaucās pārējie biedri. — Kas tie par sīkumiem?
— Vispirms jau ceļa kariete ar Sūzas ģērboņiem, — atbildēja Bosīrs.
— Tas ies ilgi, kamēr tos uzpindzelēs, un vēl ilgāk, kamēr krāsa nožūs, — teica Manuels.
— Tad darīsim citādi! — iesaucās Bosīrs. — Sūtņa kariete būs ceļā salūzusi un viņš būs spiests samierināties ar sava sekretāra kalešu.
— Jums ir sava kaleša? — jautāja portugālis.
— Pirmā, kas gadīsies pie rokas.
— Bet kā ar ģērboni?
— Pirmais, kas ienāks prātā.
— O, tad nu ir pavisam vienkārši. Virsū labu kārtu putekļu un dubļu garozas, sevišķi pakaļpusē, kur ģērboņu vieta, un aiz šīs biezās dubļu garozas kancelejas priekšnieks nekā neredzēs.
— Bet pārējais sūtniecības personāls? — jautāja bankotājs.
— Mēs atlikušie ieradīsimies vakarā, tas tā — pirmajai debijai izdevīgāk, bet jūs pārējie — otrā dienā, kad mēs jau būsim jums sagatavojuši ceļu.
— Ļoti labi.
— Katram sūtnim bez viņa sekretāra ir vajadzīgs vēl kambarsulainis, - teica Manuels, — tā ir ļoti atbildīga vieta.
— Monsieur komandor, — teica bankotājs, vērsdamies pie kāda šīs pagrīdes locekļa, — jūs būsit kambarsulainis.
Komandors palocījās.
— Bet kā ir ar izdevumu fondu? — jautāja Manuels, — es esmu tukšā.
— Man gan ir nauda, — teica Bosīrs, — bet tā pieder manai mīļākajai.
— Cik ir kasē? — jautāja biedri.
— Kungi, lūdzu, jūsu atslēgas, — teica bankotājs.
Katrs biedrs izvilka mazu atslēdziņu, kas slēdza vienu no galda divpadsmit atslēgām, tā kā šinī godīgajā sabiedrībā neviens nevarēja atslēgt galdu bez viņa vienpadsmit kolēģu piekrišanas.
Pārbaudīja ienākumus.
— Galdā ir pamatkapitāls plus simts deviņdesmit astoņi luidori, — konstatēja bankotājs, kas visu laiku tika uzraudzīts.
— Nav daudz, — noteica Manuels, — bet dodiet tos pašus mums abiem ar Bosīru!
— Dodiet mums divas trešdaļas, — tcica Bosīrs, — un atlikums lai paliek pārējiem sūtniecības locekļiem!
Šāda devība tika uzņemta ar vienbalsīgu piekrišanu.
Tādā kārtā Manucls ar Bosīru saņēma simttrisdesmitdivus luidorus un sešdesmit seši palika pārējiem.
Norunājuši rit atkal sastapties, visi šķīrās. Salocījis savu domino un pasitis to padusē, Bosīrs steidzās uz Dofina ielu, cerēdams tur sastapt Olīvu ar visām viņas vecajām, labajām īpašībām un jaunajiem luidoriem.
XXVI
SŪTNIS
Nākamajā dienā pret vakaru kāda ceļakariete, kas bija tā noputējusi un ar dubļiem apķepusi, ka nebija iespējams saskatīt tās ģērboņus, tuvojās tā sauktajiem Elles vārtiem.
Četri melņi, kas to vilka, nadzīgi kapāja ielas bruģi, un pēc visa bija redzams, ka tas ir karalisku amatpersonu pajūgs.
Kariete apstājas pie kādas diezgan lepnas pils Žistēna ielā.
Pie pils vārtiem gaidīja divi cilvēki: viens diezgan pieklājīgā ceremonijtērpā, otrs banāla izskata livrejā, kādās visos laikos ir tērpušās Parīzes kanceleju dažādās amatpersonas.
Pareizāk sakot, šis otrs līdzinājās šveicaram parādes tērpā.
Kariete iebrauca pils pagalmā un smagie vārti aizcirtās ziņkārīgo skatītāju deguna priekšā.
Cilvēks, kas bija ģērbies ceremonijtērpā, ļoti godeienīgi tuvojās karietei un drebošā balsī noturēja apsveikuma runu portugāļu valodā.
— Kas jūs tāds esat? — atskanēja no karietes kāda rupja balss, kas runāja tekošā portugāļu valodā.
— Sūtniecības kancelejas pazemīgais priekšnieks, Ekselence.
— Ļoti labi. Bet cik slikti, mīļo priekšniek, jūs runājat mūsu valodā! Bet kur tad cs lai izkāpju?
— Lūdzu šc, monsicur, lūdzu še.
— Bēdīga saņemšana, — tcica dons Manucls, cienīgi atspiezdamies uz sava sekretāra un kambarsulaiņa pleciem.