— Vislabākā kārtībā, kā viss, kas atrodas tieši monsicur Dikorno zināšanā, — atbildēja Bosīrs.
— Un tic simttūkstoši livru?
— Skaidrā, monsicur.
— Labi, apsēdieties, monsicur Du Kornu, jūs man sniegsit mazu informāciju.
— Esmu Jūsu Ekselences rīcībā, — starodams atbildēja kanclejas priekšnieks.
— Tas, ko cs jums teikšu, monsieur Dikorno, ir valsts lieta.
— O, es klausos, monsieur.
Un kancelejas priekšnieks pavirzīja tuvāk krēslu.
— Nopietna valsts lieta, kurā man ir vajadzīga jūsu informācija. Vai jūs labi pazīstat kādus daudz maz godīgākus juvelierus?
— Tadi būtu galma juvelieri Bēmers un Bosāndžs, — atbildēja Dikorno.
— Un tieši ar viņiem es negribu nākt nekādās darīšanās, — teica dons Manuels, — es viņus pat redzēt vairs negribu.
— Viņiem būs bijusi tā nelaime nokaitināt Jūsu Ekselenci.
— Ļoti, monsieur Du Kornu, ļoti.
— Ak, ja es varētu atklāti runāt, ja es uzdrošinātos…
— Sakiet vien.
— Es prasītu, kādā ziņā šie kungi, kas savā arodā ir…
— īsti žīdi, monsieur Du Kornu, un ar savu muļķīgo izturēšanos viņi pazaudē miljonu, varbūt pat divus.
— O, — kārīgi iesaucās Dikorno.
— Man bija uzdots no Viņas Ļoti Ticīgās Majestātes nopirkt dimanta kaklarotu.
— Jā, jā, šo slaveno kaklarotu, ko nelaiķa karalis bija pasūtījis savai metresci Dibarī kundzei. Es zinu, es zinu.
— O, jūs esat derīgs cilvēks, jūs zināt visu. Nu, lūk, šo kaklarotu cs gribēju pirkt, bet ja tās lietas ir tādas, tad cs viņu nepirkšu.
— Vai man būtu atļauts spert kādus soļus?
— Monsicur Du Kornu!
— Tikai diplomātiskus, monsicur, ļoti diplomātiskus soļus.
— Būtu labi, ja jūs šos ļaudis pazītu.
— Mēs ar Bosāndžu esam attālāki radi.
Dons Manucls un Bosīrs saskatījās. Abi portugāļi kaut ko pārdomāja, un iestājās klusums.
Pēkšņi viens no kalpotājiem atvēra durvis un pieteica:
— Bēmcra un Bosāndža kungi.
Dons Manucls saniknots piecēlās un uzkliedza sulainim:
— Sūtiet šos kungus projām!
Sulainis pagriezās, lai izpildītu pavēli.
— Nē, sekretāra kungs, ejiet jūs paši un aizraidiet viņus, — tcica sūtnis.
— Dieva dēļ! — iesaucās Dikorno, — ļaujiet man izpildīt monsicur rīkojumu, ja ari nevaru to novērst, es vismaz pratīšu to mīkstināt.
— Kā jums patīk, — nevērīgi noteica Manucls.
Tai bridi, kad Dikorno steidzīgi atstāja istabu, Bosīrs piegāja pie Manuela.
— Sasodīts! — iesaucās portugālis, — šī lieta draud izjukt.
— Nebūt nē, Dikorno to nokārtos.
— Šis nelaimīgais to tikai sagandēs! Pie juvelieriem mēs runājām tikai portugāliski, un jūs teicāt, ka es neprotu ne vārda franciski. Nu Dikorno visu samaitās.
— Es steidzos.
— Tas būtu aizdomīgi, ja jūs tagad rādīsities.
— Jūs redzēsit, ka nē. Ļaujiet tikai man vaļu.
— Sasodīts!
Un Bosīrs aizgāja.
Dikorno bija apakšā sastapies ar Bēmeru un Bosāndžu, kuru izturēšanās, kopš tie bija ieradušies sūtniecībā, bija kļuvusi ja ne uzticīgāka, tad katrā ziņā pieklājīgāka.
Viņi pavisam necerēja sastapt še kādu pazīstamu seju un bažīgi gaidīja apakšējās telpās.
Ieraudzījis Dikorno, Bosāndžs priecīgi pārsteigts iesaucās:
— Jūs še!
Un viņi sirsnīgi apkampās.
— Tas ir ļoti mīļi no jums, manu bagāto brālēn, ka jūs mani še apciemojat. Vai tas tāpēc, ka cs esmu sūtniecībā?
— Goda vārds, tā ir, — teica Bosāndžs. — Neņemiet ļaunā, ka tik reti esam redzējušies, un izdariet man mazu pakalpojumu.
— Tāpēc jau arī esmu še.
— Ļoti pateicos. Tātad jūs piederat pie sūtniecības personāla?
— Protams.
— Tad lūdzu mazu informāciju.
— Par ko?
— Par pašu sūtniecību.
— Es esmu še kancelejas priekšnieks.
— Tas ir lieliski. Mēs gribētu runāt ar sūtni.
— Es tieši nāku viņa uzdevumā.
— Viņa uzdevumā! lai mums pateiktu…
— Ka viņš lūdz kungus atstāt pili, un pēc iespējas drīzāk.
Abi juvelieri apjukuši saskatījās.
— Tāpēc ka, — Dikorno ar uzsvaru piebilda, — jūs, kā rādās, esat izturējušies muļķīgi un negodīgi.
— Uzklausiet taču mūs!
— Tas būtu gluži veltīgi, — pēkšņi atskanēja Bosīra balss, kurš salts un lepns stāvēja uz durvju sliekšņa. — monsicur Dikorno, Viņa Ekselence jums pavēlēja šos kungus noraidīt, dariet to!
— Sekretāra kungs…
— Dariet, kā jums pavēlēts! — Bosīrs nicīgi noteica.
Kancelejas priekšnieks saņēma savu radagabalu aiz labā un rada kompanjonu aiz kreisā pleca un stūma uz durvju pusi.
— Ak, Dievs, cik šie ārzemnieki ir klīrīgi! — nomurmināja Bēmcrs, kas bija vācietis.
— Mīļo brālēn, — teica Dikorno, — ja kāds saucas Sūza un viņam ir deviņi simti tūkstoši gada ienākumu, tad arī viņš var darīt, kas viņam patīk.
— Ak, Bēmer, — nopūlās Bosāndžs, — es jau jums teicu, ka jūs esat ļoti nemākulīgs veikala darīšanās.
— Nu, — atbildēja ietiepīgais vācietis, — ja mums nebūs viņu naudas, viņam nebūs mūsu kaklarotas.
Viņi jau tuvojās ārdurvīm.
Dikorno ar izsmieklu piebilda:
— Ak, jūs pilsoņi, vai jūs ar zināt, kas ir portugālis? Vai jūs zināt, ko nozīmē sūtnis? Nu, labi, es jums to tūdaļ pasacīšu. Kāds sūtnis, savas karalienes mīļākais, monsicur Potjomkins, ik gadus pirmajā janvārī dāvināja savai valdniecei kurvīti ķiršu, kas maksāja simttūkstoš livru, tātad tūkstoš livru viena oga. Skaisti, vai nc? Nu, lūk, monsicur Sūza nopirks Brazīlijas dimantu raktuves, lai uzmeklētu to iežos dimantu, kas būtu tik liels kā visi jūsējie kopā. Tas viņam izmaksās divdesmit gadu ienākumu, divdesmit miljonu, bet kas tas ir viņam, jo bērnu tam nav.
Viņš jau vēra durvis ciet, kad Bosāndžs iesaucās:
— Nokārtojiet šo lietu un jums būs…
— Še neviens nav uzpērkams, — atteica Dikorno.
Un viņš aizcirta durvis.
Tai pašā vakarā sūtnis saņēma šādu vēstulīti:
„Monsicur!
Kāds cilvēks, kas gaida Jūsu pavēli un vēlas izteikt Jums Jūsu kalpu dziļi padevīgo atvainošanos, stāv pie Jūsu nama durvīm. Pēc Jūsu Ekselences mājiena viņš nodos kāda Jūsu kalpotāja rokās kaklarotu, kurai bija tā laime vērst uz sevi Jūsu uzmanību.
Lūdzam pieņemt, monsieur, mūs\j dziļākās padcvības apliecinājumu etc. ctc.
Bēmcrs un Bosāndžs."
— Nu, lūk, — tcica Manucls, izlasījis vēstuli, — šī kaklarota ir mums rokā.
— Vēl nc, — atbildēja Bosīrs, — viņa būs mums rokā, kad mēs to nopirksim. Nu tad pirksim!
— Bet kā?
— Jūsu Ekselence neprot franciski, tas nu reiz ir pieņemts, bet vispirms atsvabināsimies no šā kancelejas priekšnieka.