— Kādā veidā?
— Gluži vienkārši: uzdosim viņam kādu svarīgu diplomātisku uzdevumu. Es to uzņemos izdarīt.
— Tas nebūs pareizi, — noteica Manuels, — viņš mums var noderēt par galvinieku.
— Bet viņš pateiks, ka jūs tikpat labi runājat franciski kā es un Bosāndžs.
— Viņš neteiks: cs viņam palūgšu.
— Labi, lai viņš paliek. Lieciet ievest cilvēku ar dimantiem. Cilvēks ienāca un tas nebija neviens cits kā pats Bēmcrs, kas nekavējās
izteikt vispazemīgāko atvainošanos un visdziļāko padevību. Pēc tam viņš atvēra kārbiņu un grasījās rādīt dimantus. Dons Manucls viņu atturēja.
— Pietiek ar šo pierādījumu, — tcica Bosīrs, — jūs esat ļoti neuzticīgs tirgotājs, jums jābūt godīgākam. Tā kā sūtņa kungs jums piedod, apsēžaties še un parunāsim.
— Ak, cik grūti ir pārdot, — nopūtās Bēmers. „Cik grūti ir nozagt," nodomāja Bosīrs.
XXIX
PIRKUMS
Tagad sūtnis bija ar mieru apskatīt kaklarotu tuvāk.
Monsicur Bēmcrs to parādīja, akmeni pēc akmeņa, uzsvērdams katra skaistumu.
— Par visa kopskatu, — tcica Bosīrs, kuram Manucls kaut ko portugāliski pateica, — sūtņa kungam nav nekā ko iebilst, rota kā tāda viņu apmierina.
Kas attiecas uz atsevišķiem dimantiem, tad jau lieta vairs nav tik gluda. Viņa Ekselence ir saskaitījis kādus desmit mazliet nespodrus, iebojātus akmeņus.
— Tiešām! — iesaucās Bēmers.
— Viņa Ekselence, — turpināja Bosīrs, — ir labāks dimantu pazinējs kā jūs: Brazīlijā portugāļu augstmaņi ar tiem spēlējas kā bērni ar stikla gabaliņiem.
Un patiesi, dons Manucls ar pirkstu citu pēc cita uzrādīja vairākus dimantus, pie kam viņa apbrīnojamais pazinēja skatiens uztvēra tādus sīkumus, ko varbūt nebūtu saskatījis pat labākais lietpratējs.
— Tāda, kāda tā pašreiz ir, — tcica Bēmcrs, pārsteigts, ka tik augsts kungs ir ari smalks juvelieris, — šī rota ir skaistākais dimantu sakopojums visā Eiropā.
— Tas taisnība, — atbildēja Manucls, un uz viņa mājienu Bosīrs teica:
— Redziet, monsicur Bēmcr, lieta ir tāda: Viņas Majestāte Portugāles karaliene ir dzirdējusi par šo kaklarotu un uzdevusi Viņa Ekselencei to apskatīt un varbūt nopirkt. Viņa Ekselence ir ar dimantiem apmierināts: sakiet, par cik jūs pārdodat šo kaklarotu?
— Par miljons sešsimt tūkstošiem livru, — atbildēja Bēmers.
Bosīrs atkārtoja minēto skaitli sūtnim.
— Tas ir simttūkstoš livru par dārgu, — tcica dons Manuels.
— Monsicur, — iejaucās runā juvelieris, — pie tik vērtīga objekta nav nemaz iespējams precīzi izkalkulēt peļņu. Lai saliktu šādu rotu, vajadzēja tik daudz ceļot un meklēt, ka, ja kāds to zinātu, kā zinu es, viņš nobītos.
— Simt tūkstoš livru par dārgu, — tiepās stūrgalvīgais portugālis.
— Ja reiz monsicur tā saka, — teica Bosīrs, — tad tā ir viņa pārliecība, jo Viņa Eksclcncc nemēdz kaulēties.
Bēmers likās mazliet apjucis: nekas tā nepārliecina neuzticīgus tirgotājus, kā pircējs, kurš kaulējas.
— Es neuzdrošinos minēt kādu cenas grozījumu, kas varētu atsaukties uz mana kompanjona zaudējumiem vai peļņu, — vilcinādamies teica juvelieris.
Dons Manucls uzklausīja šo Bosīra pārtulkoto frāzi un piecēlās.
Bosīrs atdeva kārbiņu atpakaļ Bēmeram.
— Es tomēr parunāšu ar savu kompanjonu, — tcica juvelieris. — Vai jūsu Ekselence tam piekristu?
— Ko jūs ar to gribat teikt? — jautāja Bosīrs.
— Es gribu teikt, ka sūtņa kungs, ja nemaldos, piedāvā par kaklarotu miljons piecsimt tūkstoš livru.
— Jā.
— Vai Viņa Ekselence paliek pie šīs cenas?
— Viņa Ekselence nekad neatkāpjas no tā, ko reiz ir teicis, — atbildēja Bosīrs. — Bet ar to nav sacīts, ka Viņa Ekselence šad un tad nepakaulētos.
— Vai jūs, sekretāra kungs, nepadomājāt, ka man vajadzētu parunāt ar manu kompanjonu?
— O, protams, monsicur Bēmer.
— Protams, — portugāliski atbildēja dons Manuels, kad viņam pārtulkoja Bēmera frāzi, — bet arī es vēlos dzirdēt noteiktu vārdu.
— Labi, monsicur, ja mans kompanjons piekritīs šim cenas pazeminājumam, tad cs to jau iepriekš esmu pieņēmis.
— Labi.
— Tātad cena pašreiz būtu pusotrs miljons livru?
— Tā ir.
— Tad atliek tikai dabūt Bosāndža piekrišanu… — tcica Bēmers.
— Jā, katrā ziņā.
— Tagad vienīgi vēl atliek maksāšanas noteikumi.
— O, šai ziņā jums nebūs ne mazāko neērtību, — teica Bosīrs. — Kā jūs gribētu, lai jums maksā?
— Ak, — atteica Bēmcrs smiedamies, — ja skaidrā naudā būtu iespējams?
— Ko jūs saucat par skaidru naudu? — dzedri prasīja Bosīrs.
— Ak, diemžēl, es zinu, — nopūtās juvelieris, — ka nevienam nav pusotra miljona monētās.
— Un, pirmkārt, tas jums pašam, monsicur Bēmer, būtu apgrūtinoši.
— Tomēr, sekretāra kungs, es nekad nepalaistu garām izdevību saņemt skaidru naudu.
— Tas ir pilnīgi pareizi.
Un Bosīrs pagriezās pret donu Manuelu.
— Cik Jūsu Ekselence maksās skaidrā naudā monsicur Bēmeram?
— Simttūkstoš livru, — atbildēja portugālis.
— Simttūkstoš livru, — teica Bosīrs Bēmeram, — kad parakstīsim pirkšanas līgumu.
— Un kā ar pārējo? — jautāja Bēmcrs.
— Pārējais jums jāpagaida, kamēr pārveduma vekselis nonāks Lisabonā, ja vien jums nepatiktu pagaidīt, kamēr saņemam apstiprinājumu no Lisabonas.
— O, — iesaucās Bēmcrs, — mums Lisabonā ir savs korespondents, aizrakstot viņam…
— Nu, lūk, — teica Bosīrs, ironiski pasmaidīdams, — aizrakstiet un pieprasiet, vai monsieur Sūza ir maksātspējīgs un vai Viņas Majestāte karaliene ir miljons piccsimttūkstoš livru vērta?
— Monsieurl.. — apjucis iesaucās Bēmers.
— Sakiet, vai jūs pieņemat, vai vēlaties citus noteikumus?
— Tie, kurus man uzstāda sekretārs kungs, man liekas pieņemami. Kā būs ar maksāšanas termiņiem?
— Būs trīs maksāšanas termiņi, monsicur Bēmer, ikreiz pa piecsimt tūkstošiem, un tas jums būs interesants ceļojums.
— Ceļojums uz Lisabonu?
— Kāpēc ne? Saņemt pusotru miljonu trijos mēnešos ir taču šo pūļu vērts.
— Bez šaubām, bet…
— Pirmkārt, jūs ceļosit uz sūtniecības rēķina, un es vai kancelejas priekšnieks jūs pavadīs.
— Man būs jāved dimanti?
— Protams, ja vien jūs labāk negribētu, nosūtot ratus, ļaut dimantiem pašiem ceļot uz Portugāli.
— Es nezinu… man liekas… ka labāk būtu pašam ceļot… ka…
— Tādas ir ari manas domas, — tcica Bosīrs. — Mēs sastādīsim līgumu jau še, jūs to parakstīsit un nogādāsit dimantus Viņas Majestātei.