— Kas ir jūsu baņķieris?
— Nuņje Balboā un brāļi.
Dons Manuels pacēla galvu.
— Tie ir arī mani baņķieri, — viņš teica un pasmaidīja.
— Tic ir arī Viņa Ekselences baņķieri, — tcica un tāpat pasmaidīja Bosīrs.
Bēmers likās ļoti apmierināts un viņā vairs nebija palikusi ne šaubu ēna. Viņš palocījās, lai pateiktos un atvadītos.
Pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā.
— Kas vēl? — Bosīrs bažīgi jautāja.
— Tātad viss ir nokārtots? — tcica Bēmers.
— Nokārtots.
— Izņemot…
— Izņemot monsieur Bosāndža apstiprinājumu, kā mēs jau teicām.
— Izņemot vēl kādu citu gadījumu, — tcica Bēmers.
— Ahā!
— Tā, monsieur, ir ļoti delikāta lieta, un portugāļu muižnieka gods ir pārāk labi pazīstams, lai Viņa Eksclcncc saprastu, ko es domāju.
— Kāpēc šos aplinkus! Sakiet skaidri!
— Lieta ir šāda: vispirms kaklarota tika piedāvāta Viņas Majestātei Francijas karalienei.
— Kas no tās atteicās. Nu, tālāk!
— Mēs, monsicur, nekādā ziņā nevaram izlaist no Francijas šo rotu, iepriekš nepaziņojuši karalienei, jo godeienība un pilsoņa pienākums prasa, ka mēs Viņas Majestātei karalienei dodam priekšroku.
— Tā ir taisnība, — ar cieņu noteica dons Manucls. — Es gribētu, ka katrs portugāļu tirgotājs teiktu to pašu, ko Bēmers.
— Es esmu ļoti priecīgs un lepns, ka Viņa Ekselencei labpatīk man piekrist. Tātad divi paredzamie notikumi būtu šādi: Bosāndža piekrišana šiem noteikumiem un otrreizēja un galīga Viņas Majestātes Francijas karalienes atteikšanās no rotas. Lai to noskaidrotu, cs izlūdzos trīs dienas.
— No mūsu puses, — tcica Bosīrs, — simttūkstoš livru skaidrā un pārējais vekseļos. Rotas nodošana man vai kancelejas priekšniekam, kurš nu no mums brauks jums līdz uz Lisabonu pie Nuņjes Balboā un brāļiem. Galīgais maksāšanas termiņš pēc trim mēnešiem. Brīvs ceļš.
— Jā, monsicur, jā, monsieur, — tcica Bēmcrs palocīdamies.
— Pagaidiet! — portugāliski iesaucās dons Manuels.
— Kas vēl? — bažīgi jautāja Bēmers atgriezdamies.
— Par komisiju tūkstoš pistoļu vērtu gredzenu vai nu manam sekretāram, vai kancelejas priekšniekam, jūsu ceļa biedram, vai saprotat, monsicur juvelier.
— Pilnīgi pareizi, monsicur, — nomurmināja Bēmers, — šo izdevumu es jau biju paredzējis.
Un dons Manuels ar cienīgu augstmaņa žestu atlaida juvelieri.
Abi biedri palika divatā.
— Lūdzu paskaidrot man, — uzbudināti tcica dons Manuels, — kāda velna pēc jūs nelikāt viņam nodot dimantus tepat? Ceļot uz Portugāli! Vai jūs esat traks? Vai mēs nevarējām šiem tirgoņiem samaksāt še un paņemt viņu dimantus?
— Jūs savu sūtņa lomu ņemat pārāk nopietni. Neaizmirstiet, ka monsicur Bēmeram jūs vēl neesat monsicur Sūza.
— Ko jūs! Vai viņš būtu ielaidies darījumā, ja tam būtu bijušas kādas aizdomas?
— Tas var būt, ka viņš nebūtu ielaidies. Katrs cilvēks, kam ir simtpiecdcsmit tūkstoš livru, domā, ka viņš stāv pāri visas pasaules sūtņiem un karaļiem. Bet cilvēks, kas apmaina pusotru miljonu livru pret papīra lupatām, grib zināt, vai tas ir ko vērts.
— Un tad jūs, jūs, kas neprotat portugāliski, brauksit uz Portugāli!.. Es jau teicu — jūs esat traks.
— Nebūt nē. Jūs pats brauksit turp.
— O, nē! — iesaucās Manuels. — Man ir pietiekami svarīgi iemesli, lai to nedarītu, nē, nē!
— Bet es jums galvoju, ka Bēmcrs nekad neatdos savus dimantus pret papīriem.
— Ar Sūzas parakstu!
— Nu, ko cs teicu, viņš sevi uzskata par Sūzu! — iesaucās Bosīrs, ' rokas sasizdams.
— Sakiet labāk skaidri un gaiši, ka tā lieta ir izjukusi, — noteica dons Manucls.
— Nepavisam nc. Panācict šurp, monsicur komandor, — tcica Bosīrs kambarsulainim, kas parādījās durvīs. — Jūs taču zināt, ap ko lieta grozās?
— Jā.
— Jūs noklausījāties?
— Protams.
— Ļoti labi. Vai jūs arī domājat, ka esmu pieļāvis kādu muļķību?
— Es domāju, ka jums ir tūkstošreiz taisnība.
— Sakiet — kāpēc?
— Lūk, tāpēc: Bēmers katrā ziņā būtu licis novērot kā sūtniecību, tā arī pašu sūtni.
— Nu, un tad? — jautāja Manucls.
— Bet tad, kad viņam daļa naudas būs rokā, daļa pie sāniem blakus, viņam neradīsies nekādas aizdomas un viņš mierīgā prātā dosies uz Portugāli.
— Bet mēs tik tālu neiesim, sūtņa kungs, — teica kambarsulainis, — vai ne tā, monsicur Bosīr?
— Nu, re, kur puisis, kam ir galva, — teica Olīvas mīļākais.
— Bet nu izstāstiet jūsu plānu! — diezgan dzedri teica Manuels.
— Piecdesmit jūdzes no Parīzes šis pats asprātīgais puisis ar masku uz sejas parādīs mūsu pastniekam vienu vai divas pistoles: tad viņš nolaupīs mūsu dimantus, dos krietnu belzienu Bēmeram un tā lieta būs darīta.
— Tā es to lietu nesaprotu, — atbildēja kambarsulainis. — Es domāju, ka monsicur Bosīrs ar Bēmeru iekāps kuģī Bajonā, lai dotos uz Portugāli.
— Ļoti labi!
— Monsicur Bēmers, kā visi vācieši, ļoti mīl jūru un labprāt pastaigājas uz klāja. Kādā vētrainā dienā viņš iekrīt jūrā. Jāpieņem, ka līdz ar viņu būs iekritusi rota. Un kāpēc gan jūra, kas aprijusi spāņu sudraba floti, lai nepaņemtu arī dimantus par pusotru miljonu livru?
— Hm, jā, cs saprotu, — noņurdēja portugālis.
— Tā būtu laimīga ideja, — nomurmināja Bosīrs.
—, Tikai jāievēro, ka par dimantu izkrāpšanu mūs gaida Bastllija, bet par jūras parādīšanu juvelierim mūs gaida karātavas, — teica Manuels.
— Par dimantu nolaupīšanu tiksim saņemti ciet, bet par to, ka šis cilvēks noslīktu, mūs neviens neturētu aizdomās, — piebilda kambarsulainis.
— Nu, to mēs redzēsim, kad būsim tik tālu, — noteica Bosīrs. — Tagad turpināsim spēlēt mūsu lomu. Rīkosimies sūtniecībā kā īsti portugāļi, lai pēc par mums varētu teikt: „Ja arī tic nebija īsti sūtņi, tad viņi vismaz pēc tādiem izskatījās." Tas tomēr ir glaimojoši. Un tagad pagaidīsim trīs dienas.
XXX
AVĪŽNIEKA MĀJA
Tas notika dienu pēc tam, kad portugāļi bija nokārtojuši savas darīšanas ar Bēmeru un trīs dienas pēc Operas balles, kurā mēs redzējām piedalāmies arī dažas no šā romāna galvenajām personām.
Montorgcila ielā, kādā pagalmā, kuru ieskāva augsta sēta, atradās neliela, bet nesamērīgi gara, nabadzīga mājiņa, kas ar saviem logu slēģiem, kuru uzdevums bija mazināt ielas troksni, atgādināja provinces dzīvi.
Kad apmeklētājs bija pārvarējis abus šķēršļus — augsto sētu un bedraino pagalmu — , viņš mājas apakšstāvā varēja jau pa pusei saskatīt kaut ko līdzīgu nelielam veikaliņam.
ŠI bija kāda diezgan pazīstama žurnālista vai, kā toreiz mēdza teikt, avīžnieka māja.
Redaktors apdzīvoja pirmo stāvu, bet apakšējā bija sakrautas laikrakstu grēdas, sakārtotas pēc numuriem. Abus pārējos stāvus apdzīvoja mierīgi ļautiņi, kas maksāja lētu īri, tāpēc, ka tiem vairākas reizes gadā bija jāpacieš skandāli, ko avīžnieka dzīvoklī sacēla gan policija, gan aizskartās privātpersonas, gan darbinieki, ar kuriem apgājās kā ar vergiem.