Šādās reizēs īrnieki aizvēra logus uz ielu, lai labāk varētu noklausīties avīžnieka nāves baiļu kliedzienos, kad tas vajāts parasti spruka ārā pa kādu sāneju uz Vcco Augustīnu ielu, kas atradās vienā līmenī ar viņa dzīvokli.
Tad atvērās un aizvērās kādas slepenas durvis un troksnis apklusa: vainīgais bija pazudis un iebrucēji stāvēja pretī četriem franču gvardes strēlniekiem, ko vccā kalpone ar steigu bija ataicinājusi no tirgus paviljona posteņa.
Šad un tad gadījās, ka iebrucēji, neatraduši nevienu, par ko izgāzt savas dusmas, ķērās pie apakšstāva papīra blāķiem: rāva, plēsa tos un, ja par nelaimi kaut kur tuvumā bija uguns, sadedzināja labu tiesu vainīgo laikrakstu.
Bet kas gan ir papīra lupatas, ja tiek prasīta avīžnieka āda?
Un tā, lūk, šo scēnu dēļ sētas mājas miers bija kļuvis par retumu.
Monsieur Reto izgāja jau no paša rīta, apstaigāja krastmalu, ielas, laukumus un bulvārus. Viņš arvien atrada visu, kas bija smieklīgs vai nepiedienīgs, atzīmēja, ātrumā uzskicēja un šo labi apstrādāto materiālu ievietoja nākamajā numurā.
Viņa laikraksts bija nedēļas laikraksts.
Tas nozīmēja, ka četras dienas monsieur Reto vāca materiālus, nākamās trīs dienās tos iespieda, un vajadzīgā brīdī viņa numurs bija gatavs.
Lapai vajadzēja iznākt tieši tai dienā, par kuru mēs runājam, septiņdesmit divi stundas pēc Operas balles, kur Olīvai tik jauki bija kavējis laiku zilais domino.
Pamodies pulkstens astoņos, monsicur Reto saņēma no savas vecās kalpones nule iespiesto numuru, kas vēl bija mitrs un oda pēc krāsas.
Viņš pārlasīja laikrakstu ar tādu pašu rūpību, kā gādīgs tēvs lūko uzrādīt sava dēla vainas vai labās īpašības.
Beidzis lasīt, viņš teica:
— Aldegonde, šis te patiesi ir jauks numurs, vai esi jau lasījusi?
— Vēl nē, — atbildēja vecā, — vispirms pastrēbšu zupu.
— Ar šo numuru es esmu apmierināts, — tcica avīžnieks, izstiepdams no nabadzīgās guļvietas savas kalsnās rokas.
— Jā, bet vai jūs zināt, ko runāja spiestuvē? — jautāja vccā.
— Nu, ko tad?
— Ka šoreiz noteikti jums no Bastilijas vairs neizbēgt.
Reto piecēlās sēdus un mierīgi tcica:
— Aldegonde, Aldegonde, uzvāri man kārtīgu zupu un neiejaucies literatūrā!
— O, arvien vēl tas pats vecais, — norūca vccā, — nekaunīgs un pārdrošs kā zvirbulis.
— No šīsdienas numura ienākumiem cs tev nopirkšu auskarus, — teica avīžnieks, tīstīdamies savā apšaubāma baltuma palagā. — Vai daudz eksemplāru jau ir pārdoti?
— Vēl neviens un, ja tas tā turpināsies, tad mani auskari būs aizgājuši gar degunu. Vai jūs atceraties vēl to labo numuru par monsieur Brolī: vēl nebija pagājušas divas stundas, kad jau bija pārdoti simts eksemplāru.
— Un man vajadzēja trīs reizes mukt uz Veco Augustīnu ielu, — atbildēja Reto, — pēc katra skandāla cs dabūju drudzi. Šie militāristi ir brutāli ļaudis.
— No tā es nāku pie slēdziena, — turpināja vecā, — ka šīs dienas numurs nebūs to vērts, ko tas.
— Nu, lai, — teica Reto, — toties man nebūs tik daudz jābēg un cs varēšu mierīgi ēst savu zupu. Vai tu zini, Aldegonde, kāpēc?
— Nudien nezinu, monsicur.
— Tāpēc, ka tai vietā, lai uzbruktu atsevišķai personai, es uzbruku veselai šķirai, jo neuzbruku vairs kādam virsniekam, bet karalienei.
— Karalienei! Lai slavēts Dievs! — nomurmināja vccā. — Tad jums nav ko bīties. Ja jūs uzbrūkat karalienei, tad jūs sagaida triumfs, tad jūs pārdosit visus numurus un cs tikšu pie auskariem.
— Zvana! — iesaucās Reto, mezdamies atpakaļ gultā.
Vecā ieskrēja veikalā, lai saņemtu pircēju. Pēc dažām minūtēm viņa atgriezās ar priekā starojošu seju.
— Tūkstoš eksemplāru, — viņa tcica, — tūkstoš eksemplāru uzreiz. Lūk, tas ir pieprasījums!
— Uz kādu vārdu?
— Es nezinu.
— Tas jāuzzina, pasteidzieties!
— O, mums ir laika diezgan: nav nieka lieta noskaitīt, salocīt un iesaiņot tūkstoš eksemplāru.
— Es tev saku — steidzies drīzāk un paprasi kalpotājam… Vai tas ir kāds kalpotājs?
— Nē, tas ir komisionārs, pēc izrunas — kāds overnietis.
— Labi, iztaujā to un paprasi, kurp viņš šos numurus nes.
Aldegonde nekavējās: koka trepes nočīkstēja zem viņas druknajām
kājām un viņas balss skanēja cauri dēļu sienai. Komisionārs atbildēja, ka laikraksti viņam esot jānodod Jaunajā Scntžila ielā, Purvos, grāfam Kaliostro.
Avīžnieks aiz prieka palēcās tā, ka gandrīz vai ielauza gultu. Tad viņš piecēlās un devās pats palīdzēt pie iesaiņošanas. Šos darbus izpildīja vienīgs komijs, kas līdzinājās izbadējušai ēnai un bija plānāks par apdrukāto papīru. Tūkstoš eksemplārus uzlika uz overnieša nesamiem āķiem un tas, salīcis zem savas nastas, pazuda aiz vārtiem.
Reto nosēdās, lai uzrakstītu nākamajam numuram aizrādījumu par šā numura kolosālajiem panākumiem un veltītu dažas rindas augstsirdīgajam labvēlim, kas politiskā pamfleta dēļ paņēma tūkstoš eksemplāru. Monsieur Reto jau apsveica sevi ar tik laimīgu iepazīšanos, kad no jauna sētā nošķindēja zvaniņš.
— Vēl tūkstoš eksemplāru, — iesaucās Aldegonde, apreibusi no pirmajiem panākumiem. — Ak, monsicur, tas nav nekāds brīnums: ja tiek sadots austrietei, tad visa pasaule ir gatava piekrist.
— Klusāk, Aldegonde! Klusāk! Nerunā tik skaļi. Austriete ir apvainojums, kas mani varētu novest Bastīlijā, kā tu jau man pareģoji.
— Kā tad paliek, — pikti noprasīja vccā, — vai viņa ir vai nav austriete?
— Tas ir tāds vārds, ko mēs, žurnālisti, esam palaiduši pasaulē, bet to nevajag izkladzināt.
Zvans noskanēja jau otrreiz.
— Ej, paraugies, Aldegonde, cs domāju, ka tic vis nebūs laikraksta pircēji!
— Un kāpēc jūs tā domājat? — jautāja vecā aizejot.
— Es nezinu, bet man liekas, ka pie vārtiem stāv ķāds šaubīga izskata cilvēks.
Tomēr Aldegonde gāja atvērt.
Monsicur Reto to vēroja visai uzmanīgi, kas arī saprotams, ņemot vērā visu to, ko par šo kungu un viņa klientūru jau esam teikuši.
Aldegonde atvēra kādam vienkārši ģērbtam cilvēkam, kas apjautājās, vai varētu runāt ar laikraksta redaktoru.
— Kas jums būtu sakāms? — mazliet neuzticīgi jautāja Aldegonde.
Un viņa nedaudz pavēra vārtus, būdama gatava tos aizcirst mazāko
briesmu gadījumā.
Cilvēks pašķindināja ķešā naudu. Šī metāla skaņa nomierināja vecās sirdi.
— Es ierados, — viņš tcica, — samaksāt par tiem tūkstoš šīsdienas laikraksta eksemplāriem, ko paņēma grāfam Kaliostro.
— Ja tā tas ir, tad nāciet vien iekšā!
Svešais ienāca pa vārtiņiem, bet viņš vēl nebija paguvis tos aizvērt, kad kāds otrs apmeklētājs, jauns, stalts un cienīgs pēc izskata, tos pieturēja, teikdams: