— Atļaujiet, monsicur.
Un, vairāk nekā neteicis, viņš ieslīdēja pakaļ maksātājam, ko bija sūtījis grāfs Kaliostro.
Pcļņaskārā Aldegonde, ko tā bija apbūrusi monētu skaņa, atsteidzās pie sava kunga.
— Viss iet lieliski, — viņa tcica, — lūk, picci simti livru no tūkstoš eksemplāru noņēmēja.
— Saņemsim tos ar cicņu, — teica Reto, pārfrāzēdams Larivā viņa jaunākajā darbā.
Un viņš uzvilka diezgan glītus rītasvārkus, ko tam aiz labdarības, vai pareizāk sakot, aiz bailēm bija uzdāvājusi Digazo kundze, no kuras avīžnieks, kopš viņas pēdējā skandāla ar žokeju Estli, saņēma daudz un dažādu dāvanu.
Ienāca grāfa Kaliostro cilvēks, atvēra mazu maisiņu ar sešlivru monētām un noskaitīja simtu, likdams divpadsmit mazās kaudzītēs.
Reto uzmanīgi pārskaitīja un apskatīja, vai naudas gabali ir veseli.
Pārliecinājies, ka rēķini saskan, viņš pateicās, pakvitēja un ar laipnu smaidu atvadījās no maksātāja, apjautādamies, kā klājas grāfam Kaliostro.
Naudas atnesējs pateicās kā par parastu komplimentu un aizgāja.
— Sakiet grāfam, — nosauca tam vēl pakaļ Reto, — ka esmu gatavs viņam pakalpot pie pirmās vajadzības, un sakiet vēl, lai viņš ir pilnīgi mierīgs, cs protu glabāt noslēpumu.
— Tas nebūs vajadzīgs, — svešais atbildēja, — grāfs Kaliostro ir pilnīgi neatkarīgs: viņš netic magnētismam, viņš smejas par Mesmēru, kas ar savas amforas propagandu pelna kabatas naudu.
— Labi, labi, — nomurmināja kāda balss aiz durvīm, — mēs gādāsim, lai arī uz grāfa Kaliostro rēķina var pasmieties.
Un monsicur Reto redzēja ienākam savā istabā kādu personu, kas tam likās vēl šaubīgāka nekā pirmā.
Kā mēs jau teicām, tas bija jauns, spēcīgs cilvēks. Tikai jāšaubās, vai monsicur Reto piekristu mūsu domām par viņa cienīgo izskatu.
Monsicur Reto likās, ka viss viņa skatiens un izturēšanās ir draudīga.
Un patiesi — kreiso roku viņš bija atbalstījis uz zobena, bet labo — uz spieķa roktura.
— Ar ko es varētu jums pakalpot? — jautāja Reto ar savādām trīsām, kas viņam uznāca katrā neērtā gadījumā.
Un tā kā šādi gadījumi bija diezgan bieži, tad Reto nācās bieži trīcēt.
— Vai jūs esat monsicur Reto? — jautā svešais.
— Reto Vilets.
— No Vijetas?
— Jā, monsicur.
— Avīžnieks?
— Tas pats.
— Šā raksta autors? — dzedri noprasīja svešais, izvilcis no ķešas vēl gluži svaigu šārīta numuru.
— Es neesmu šā raksta autors, bet tā publicētājs, — tcica Reto.
— Labi, tas ir gluži viens un tas pats: ja jums ari nebija dūšas to uzrakstīt, jums tomēr ir pieticis nekaunības to publicēt.
— Es saku, nekaunības, — dzedri atkārtoja svešais, — jo kā muižnieks cs turu par savu pienākumu ievērot pieklājības robežas arī šinī alā. Bet to, ko es teicu, nevajag saprast burtiski, tāpēc ka tas neizsaka manas domas. Ja es gribētu atklāt savas domas, es teiktu: tas, kurš uzrakstījis šo artiķcli, ir nelietis, un tas, kurš to publicējis, ir nožēlojams nelga.
— Monsicurl — nobālis iesaucās Reto.
— Ak, sasodīts, kas par neķītru lietu! — turpināja jaunais cilvēks, ar katru vārdu vairāk iekaisdams. — Bet nu uzklausiet, paskvilist, katrai lietai savs laiks: nupat jūs dabūjāt naudu, bet tagad dabūsit ar spieķi.
— O, to mēs vēl redzēsim! — iesaucās Reto.
— Ko mēs redzēsim? — īsi un strupi noprasīja jaunais cilvēks, kas pēc šiem vārdiem devās virsū savam pretiniekam.
Bet tam šī nebija pirmā šāda veida izskaidrošanās. Viņš zināja visus caurumus savās mājās, un viņam vajadzēja tikai apgriezties, lai iespruktu pa mazām durtiņām, aizcērtot tās iebrucēja deguna priekšā, tad sasniegt kādu blakustelpu, no kuras kādas citas durvis izgāja tieši uz pazīstamo Veco Augustīņu ielu.
Nonācis tur, viņš bija drošībā, jo tur tas atrada nelielus vārtiņus, kuros vienmēr bija iekšā atslēga un, atslēdzis tos, viņš likās projām, ko nagi nes.
Bet šī diena nabaga avīžniekam bija īstu bēdu diena, jo tai brīdī, kad viņš jau satvēra atslēgu, tas pa spraugu pamanīja kādu citu vīrieti, kas viņam uztraukumā likās milzīgs kā Hērakls un, ieņēmis nekustīgu, draudošu pozu, likās, uz viņu jau gaidīja, tāpat kā Hcsperīdu pūķis uz zelta ābolu zagļiem.
Reto gribēja mesties atpakaļ, bet jaunais cilvēks ar vienu kājas spērienu bija iztriecis durvis un steidzies tam pa pēdām un tagad, kad Reto, ieraudzīdams postenī otru vīru, kas arī bija bruņojies ar spieķi un zobenu, bija apstājies, jaunajam cilvēkam atlika tikai izstiept roku, lai viņu satvertu.
Reto atradās starp divām ugunīm, vai pareizāk sakot, starp diviem spieķiem. Viņš bija ieslēgts mazā, tumšā, klusā pagalma nostūrī, kas aiz mājas piegūla glābējiem vārtiņiem, pa kuriem viņš būtu varējis izkļūt uz Veco Augustīņu ielu un, ja ccļš būtu svabads — drošībā un brīvībā.
— Monsicur, es jūs lūdzu, palaidiet mani, — teica Reto jaunajam cilvēkam, kas apsargāja vārtiņus.
— Monsicur, — iesaucās jaunais cilvēks, kas dzinās pakaļ Reto, — aizturiet šo nelieti.
— Tas esat jūs, monsicur Tavernī! — iesaucās Šarnī, kas pirmais bija uzmeklējis Reto no Montorgeila ielas puses.
Abiem diviem, lasot no rīta laikrakstu, bija ienākusi prātā viena un tā pati ideja, jo abu sirdis mājoja vienas un tās pašas jūtas. Un, nezinādami viens par otra nodomu, abi bija ķērušies pie šīs idejas īstenošanas.
Tas ir, doties pie avīžnieka, prasīt no viņa gandarījumu un, ja viņš atsacītos, to ar spieķi krietni pārmācīt.
Bet viens otru ieraudzīdami, tie sajuta zināmu nepatiku, jo katrs redzēja otrā, kas bija vadījies no tām pašām jūtām, savu sāncensi.
Tāpēc arī picci vārdi „Tas esat jūs, monsicur Tavernī!" Šarnī mutē skanēja diezgan īgni.
— Es pats, — atbildēja Filips ar tādu pašu akcentu un paspēra dažus soļus uz avīžnieka pusi, kas lūdzoši izstiepa rokas caur vārtiem. — Tas esmu es, bet man liekas, ka esmu drusku nokavējies. Lai nu kā, ja arī jūs nebūtu tik laipns atvērt man vārtiņus, tad cs vismaz asistēšu pie šīs izrēķināšanās.
— Izrēķināšanās? — izbijies nomurmināja avīžnieks, — izrēķināšanās, ko jūs kungi runājat! Jūs taču negribēsit mani nožņaugt?
— O, — iesaucās Šarnī, — tas būtu par daudz.
— Nē, monsicur, mēs jūs nežņaugsim, mēs jūs vispirms iztaujāsim un tad jau vēlāk redzēsim. Jūs taču, monsicur Tavernī, atļausit, ka es ar šo cilvēku izrēķinos pēc sava prāta?
— Protams, monsicur, — atbildēja Filips, — jūs pirmais atnācāt un jums ir priekšroka.
— Jūs, tur, stājieties pie sienas un nekustieties! — uzsauca Šarnī avīžniekam, pamezdams pateicības žestu Filipam. — Tātad, jūs, monsicur, atzīstaties, ka esat uzrakstījuši un publicējuši pret karalieni šo, kā jūs to saucāt, humoresku, kas šorīt parādījusies jūsu laikrakstā?
— Monsicur, tā nav vērsta pret karalieni.
— Ak, tā tik vēl trūka!
— Ak, monsicur, jūs vēl esat ļoti pacietīgs, — tcica Filips, aiz sētas griezdams zobus.