— Esat bez rūpēm, — atbildēja Šarnī, — drusku pagaidīsim, šis nelga nekā nezaudēs.
— Jā, — nomurmināja Filips, — bet es arī gaidu savu kārtu.
Šarnī nekā neatbildēja, bet vērsās pie nelaimīgā Reto.
— Etcnautna, tas ir apgriezts Antuancte… O, nemaz neliedzaties, monsieur… Tā būtu tik taustāma blēdība, ka tai vietā, lai jūs nopērtu vai nogalinātu uz vietas, cs jums tūdaļ norautu ādu pār acīm. Atbildiet skaidri un gaiši, ko cs jums prasu! Vai jūs esat vienīgais šā pamfleta autors?
— Es nevienu neizdodu, — atbildēja Reto saslicdamics.
— Labi, tas liecina, ka jums ir līdzzinātājs. Un tas katrā ziņā būs tas pats, kas paņēma šā smērējuma tūkstoš eksemplārus, šis, kā jūs nupat vēl to nosaucāt, grāfs Kaliostro. Labi. Kad jūs būsit samaksājis par sevi, pienāks reize ari grāfam samaksāt.
— Monsicur, ak monsicur! es viņu nevainoju, — gaudoja Reto, bīdamies nokļūt starp šo abu cilvēku dusmām, neskaitot Filipu, kas bāls aiz niknuma stāvēja pie vārtiem.
— Bet, — turpināja Šarnī, — tā kā jūs cs sagrābu pirmo, tad jūs arī pirmais maksāsit.
Un viņš pacēla spieķi.
— Ak, monsicur, — brēca Reto, — ja man būtu zobens!
Šarnī nolaida spieķi.
— Monsicur Filip, — viņš tcica, — cs jūs lūdzu, aizdodiet šim blēdim jūsu zobenu.
— O, nē, šim nelietim cs negribu dot savu godīgo zobenu. Ja jums nepietiek ar jūsu spieķi, tad še būs vēl manējais. Diemžēl citādi cs nc jums, ne viņam nevaru izpalīdzēt.
— Tikai ne spieķi! Sasodīts! — iesaucās Reto izmisis, — ziniet, monsicur, ka es esmu muižnieks.
— Tad aizdodiet jūsu zobenu man, — tcica Šarnī Filipam, bet savējo nometa pie kājām nobālušajam avīžniekam. — Es ccru, ka man tam vairs nebūs jāpieskaras.
Šoreiz Filipam nebija ko iebilst. Viņš izvilka savu zobenu un pa vārtu spraugu pasniedza Šarnī.
Šarnī palocījies to saņēma.
— Ak, tu esi muižnieks, — teica viņš, vērsdamies pie Reto, — tu esi muižnieks un tu raksti par Francijas karalieni tādas nelietības!.. Labi, paccl zobenu un pierādi, ka tu esi muižnieks!
Bet Reto nekustējās: varēja domāt, ka viņam ir tikpat bail no zobena, kas gulēja pie kājām, kā no spieķa, kas nupat bija pacēlies pār viņa galvu.
— Velns un elle! — iesaucās Filips, izvests no pacietības, — atveriet man vārtus!
— Piedošanu, monsicur, — atbildēja Šarnī, — mums ir norunāts, ka šis cilvēks vispirms būs manā rīcībā.
— Tad pasteidzieties drīzāk beigt, jo cs gribu drīzāk sākt!
— Es esmu izmantojis visus līdzekļus, pirms nonācu pie šā pēdējā,— teica Šarnī, — jo pēc manām domām izdalīt spieķa sitienus ir gandrīz tikpat nepatīkami, kā tos saņemt. Bet tā kā monsicur vairāk ciena spieķa sitienus nekā zobena dūrienus, tad es tam pakalpošu pēc viņa vēlēšanās.
Tiklīdz viņš to bija izteicis, kāds skaļš Reto kliedziens pavēstīja, ka Šarnī no vārdiem pārgājis pie darbiem. Pirmajam sitienam sekoja vēl vairāki spēcīgi cirtieni un pēc katra sekoja Reto bļāvieni, kuru stiprums atbilda pāridarījumam.
Uz šiem kliedzieniem atskrēja vccā Aldegonde, bet viņas vaimanām Šarnī piegrieza tikpat maz vērības, kā viņas kunga brēkai.
Beidzot Šarnī, piekusis no pēršanas, apstājās un Reto, piekusis no pēriena, novēlās gar zemi.
— Nu, monsieur, — teica Filips, — vai jūs pabeidzāt?
— Jā, — atbildēja Šarnī.
— Tad atdodiet, lūdzu, manu zobenu, kas jums tik un tā nebija vajadzīgs, un atveriet man vārtus.
— Monsicurl monsicur! — lūdzās Reto, tagad uzskatīdams par savu aizstāvi to, kurš nupat bija ar viņu izrēķinājies.
— Jūs taču saprotat, ka cs nevaru atstāt šo kungu aiz vārtiem, — tcica Šarnī, — man viņam ir jāatver.
— Ak, tā ir slepkavība! — iesaucās Reto. — Klausieties, nogaliniet mani ar jūsu zobena cirtienu, lai drīzāk visam ir beigas!
— O, tagad jūs varat būt drošs, — atbildēja Šarnī, — esmu pārliecināts, ka monsicur jūs pat neaiztiks.
— Un jums ir taisnība, — ar augstprātīgi nicinošu skatienu noteica Filips, ienākdams pa vārtiem. — Man nav nekādas patikas. Jūs esat dabūjis pērienu un ar to līdz „Non bis in idem", kā saka juridiskā formula, pagaidām pietiks. Bet vēl atliek pārējie laikraksta numuri un tie ir noteikti jāiznīcina.
— Pilnīgi pareizi! — iesaucās Šarnī, — jūs redzat, ka labāk ir būt diviem nekā vienam. Es to nudien būtu aizmirsis, bet kā tas nācās, monsicur Tavernī, ka jūs gadījāties pie šiem vārtiem?
— Lūk, kā, — atteica Filips. — Es iecirknī apjautājos par šā nelieša paņēmieniem. Man izdevās uzzināt, ka viņš laižoties lapās, tiklīdz kāds ķeroties tam pie krāgas. Tad cs painteresējos, kādā veidā šī aizbēgšana notiek, un nodomāju, ka, nenākot pa ielas, bet pa šiem sētas vārtiņiem un tos aizslēdzot, cs notveršu lapsu viņa alā. Tā pati ideja ir ienākusi arī jums prātā, bet tā kā jūs bijāt veiklāks, jūs neesat paguvis saņemt informāciju tik labi kā es. Jūs ienācāt pa galvenajām durvīm, un viņš jums būtu izsprucis, ja laimīgā kārtā cs jau nebūtu bijis priekšā.
— Es par to esmu ļoti priecīgs! Nāciet, monsicur Tavernī… Šim nelgām mūs jāaizved uz viņa spiestuvi.
— Mana spiestuve nav še, — tcica Reto.
— Meli! — draudoši iesaucās Šarnī.
— Nē, nē, — iesaucās Filips, — jūs redzat, viņam ir taisnība, salikums jau ir izjaukts. Tagad atliek tikai izdevums un tam vajaga būt visam, atskaitot grāfam Kaliostro pārdotos eksemplārus.
— Nu, tad viņš šo izdevumu lai saplēš mūsu acu priekšā.
— Lai viņš to sadedzina, tā būs drošāk.
Un Filips, pieņēmis šo gandarījumu, sagrāba Reto aiz pleca un stūma uz veikaliņa pusi.
XXXI
KĀ DIVI DRAUGI TOP IENAIDNIEKI
Aldegonde, izdzirdusi sava kunga kliedzienus un atrazdama vārtus noslēgtus, bija devusies pie gvardiem.
Bet kamēr viņa vēl nebija atgriezusies, Filips un Šarnī bija paguvuši ar pirmajiem laikraksta numuriem aizkurt uguni un svieda tanī visus pārējos eksemplārus, kas gaiši uzliesmoja.
Abi atriebēji jau ķērās pie pēdējiem eksemplāriem, kad pie pagalma vārtiem parādījās Aldegonde līdz ar gvardiem, kurus pavadīja vesels bars ziņkārīgu pļāpu un slaistu.
Kad uz priekšistabas grīdas nodārdēja pirmie musketu klaudzieni, pēdējais eksemplārs bija sadedzis.
Par laimi Filips un Šarnī zināja ceļu, ko tiem savā neuzmanībā bija parādījis Reto; viņi izmantoja slepeno eju, aizslēdza durvis, izgāja pa mazajiem vārtiņiem uz Veco Augustīņu ielu, ar dubultapgriezienu noslēdza vārtiņus, bet atslēgu iemeta pirmajā notekā, kas gadījās ceļā.
Pa to laiku Reto, kļuvis brīvs, kliedza:
— Palīgā! laupītāji! slepkavas! Bet Aldegonde, pamanījusi logā kurošās krāsns atspulgu, sauca, ka degot.
Gvardi ienāca istabā. Bet tā kā jaunie cilvēki bija aizgājuši un uguns izdzisusi, viņi neturēja par vajadzīgu turpināt meklēšanu un, atstājuši Reto, kas lika uz muguras degvīna un kampara kompreses, viņi atgriezās savās sardzes telpās.