Bet pūlis, kas bija daudz ziņkārīgāks nekā gvardi, līdz pusdienai *apsēda monsicur Reto sētu, cerēdams, ka varbūt vēl atkārtosies šārīta scēna.
Aldegonde savā izmisumā zaimoja Marijas Antuanctcs vārdu, saukādama to par Austrieti, un cēla vai debesīs grāfu Kaliostro, dēvēdama to par rakstnieku aizstāvi.
Kad Šarnī un Tavernī bija izkļuvuši uz Veco Augustīņu ielas, Šarnī tcica:
— Monsicur, tagad, kur mūsu soda ekspedīcija ir beigusies, vai es drīkstu cerēt uz to prieku, jums kaut kādā veidā pakalpot?
— Tūkstošreiz paldies, monsicur, to pašu es gribēju jautāt jums.
— Pateicos, man šodien Parīzē ir sevišķas darīšanas, kas man prasīs gandrīz visu dienu.
— Man gluži tāpat, monsieur.
— Tad atļaujiet no jums atvadīties un vēlreiz pateikties par to godu un laimi, kas man gadījās, jūs sastopot.
— Atļaujiet man izteikt jums to pašu komplimentu un aizrādīt, ka mana patiesā vēlēšanās būtu, lai viss, kā dēļ jūs šodien esat Parīzē, jums uz vislabāko izdotos.
Un abi šie cilvēki, smaidot ļoti pieklājīgi, atvadījās, kaut gan itin viegli varēja redzēt, ka visi šie pieklājības vārdi nāca tikai no lūpām, nevis no sirds.
Atvadījušies, viņi pagriezās katrs uz savu pusi: Filips devās uz bulvāri, bet Šarnī — upes virzienā.
Abi viņi, divi vai trīs reizes atskatījās, kamēr beidzot pazaudēja viens otru no acīm. Tad Šarnī, kurš, kā jau mēs teicām, aizgāja uz upes pusi, nogriezās pa Borepēra ielu, no Borepēra ielas viņš iegriezās Renāra ielā, tad Lielo Kaucēju ielā, Zanrobēra ielā, Ganu ielā, Anžū ielā, Kāršu ielā, Svētās Katrīnas, Svētā Anastasija un Svētā Ludviķa ielā.
Tad viņš devās uz leju pa Svētā Ludviķa ielu un pagriezās uz Jaunās Scntžila ielas pusi.
Bet tuvojoties tai, viņš ievēroja kādu jaunu cilvēku, kurš nāca augšā pa Svētā Ludviķa ielu un kurš tam likās pazīstams. Divi vai trīs reizes viņš it kā šaubīdamies apstājās, bet drīz vien viņa šaubas izgaisa: pretimnācējs bija Filips.
Filips savukārt bija gājis pa Monkonsē ielu, Lāču ielu, Svētā Lācara, Bēniņu ielu, Grāfa Miķeļa, Veco Odrictas, Bruņotā Vīra un Rožu ielām, pagājis garām Lamonjona pilij un iznācis uz Svētā Ludviķa ielas Svētās Katrīnas Pulka ielas stūrī.
Un tagad abi jaunie cilvēki atradās Jaunās Sentžila ielas galā.
Abi apstājās un skatījās viens otrā ar tādu skatienu, no kura skaidri bija redzamas viņu domas.
Un arī šoreiz viņu domas pilnīgi sakrita: abi tic bija nākuši prasīt gandarījumu Kaliostro.
Sastopoties abiem šc, par to vairs nebija ne mazāko šaubu.
— Monsicur Šarnī, — tcica Filips, — es jums atstāju pārdevēju, jūs varētu man atkal atstāt pircēju. Es jums ļāvu pastrādāt ar spieķi, ļaujiet man pastrādāt ar zobenu.
— Monsicur, — atbildēja Šarnī, — jūs man parādījāt šo laipnību tikai tāpēc, ka es ierados pirmais, ne jau nu cita iemesla dēļ.
— Jā, bet še, — teica Tavernī, — es ierados vienā laikā ar jums, un jau no paša sākuma gribu aizrādīt, ka še jums vairs nedošu tādas priekšrocības.
— Un kas jums saka, ka cs jums tādas prasu, es aizstāvēšu savas tiesības, tas ir viss.
— Bet kādas tad, pēc jūsu domām, ir šīs tiesības, monsicur Šarnī?
— Pieprasīt, lai monsicur Kaliostro sadedzina tos tūkstoš eksemplāru, ko viņš nopirka no šā nelieša.
— Bet atceraties, monsicur, ka tas biju cs, kam pirmajam ienāca prātā sadedzināt tos Montorgeila ielā.
— Labi, jūs tos esat sadedzinājis Montorgeila ielā, bet Jaunā Sentžila ielā es tos likšu saplēst.
— Monsieur, man jums diemžēl visā nopietnībā jāatgādina, ka cs vēlos pirmais nokārtot savu lietu ar grāfu Kaliostro.
— Viss, ko cs, monsicur, jūsu labā varu darīt, ir uzticēt šo lietu pašam liktenim. Es pasviedīšu gaisā luidoru un, kurš no mums vinnēs, būs pirmais.
— Pateicos, monsicur, bet man vispār ir maz laimes un varbūt arī šoreiz man būs tā nelaime zaudēt.
Un Filips paspēra soli uz priekšu.
Šarnī to aizturēja.
— Tik vienu vārdu, monsicur, — viņš teica, — un es ceru, ka mēs sapratīsimies.
Filips strauji pagriezās. Šarnī balsī bija kaut kas draudīgs un tas viņam patika.
— Ak, — viņš teica. — Nu, lai būtu tā.
— Ja mēs, lai izšķirtu jautājumu, pie grāfa Kaliostro, vispirms dosimies uz Buloņas mežu, tas vilksies ļoti ilgi, cs to it labi zinu. Bet man liekas, ka tikai šādā veidā var izšķirt mūsu domstarpības. Viens no mums, jādomā, paliks ccļā, bet tam, kurš atgriezīsies, nebūs vairs nc ar vienu jārēķinās.
— Patiesi, monsieur, jūs nolasāt manas domas, — atbildēja Filips, — tas izšķirs visu. Vai jūs man gribētu norādīt, kur mēs satiksimies?
— Ja jums, monsicur, mana sabiedrība nav pārāk nepanesama, tad…
— Atvainojiet?
— Tad mēs varētu nemaz ncšķirtics. Es liku manai karietei gaidīt mani Karaļa laukumā un tas, kā zināt, ir tikai dažus soļus no šejienes.
— Un jūs man tanī dotu vietu?
— Un kā vēl, ar lielāko prieku!
Abi jaunie cilvēki, kas pēc pirmā acu uzmetiena nojauta viens otrā sāncensi un pie pirmās izdevības sanāca naidā, lieliem soļiem devās uz Karaļa laukumu. Padelamila ielas stūrī viņi ieraudzīja Šarnī karieti.
Ncpapūlēdamics aiziet līdz tai, viņš pamāja sulainim. Kariete piebrauca. Šarnī palūdza Filipu iekāpt un kariete aizbrauca Elizejas lauku virzienā.
Pirms iekāpšanas karietē, Šarnī uzrakstīja mazu zīmīti un lika savam sulainim to aiznest uz viņa dzīvokli.
Šarnī zirgi bija labi rikšotāji un nebija vēl pagājusi pusstunda, kad viņi jau bija sasnieguši Buloņas mežu.
Kad Šarnī bija pamanījis piemērotu vietu, viņš lika kučierim apturēt.
Laiks bija jauks, gaiss mazliet dzestrs, bet saule jau izvilināja gaisā pirmo vijolīšu un mežmalā plaukstošo pliederu smaržas.
Cauri pērnā gada kritušajām lapām spraucās zāle, un smilgas šūpoja savas bārķstainās galotnes, bet pāri mūru drupām dzeltenās lefkojas lieca savas smaržīgās galviņas.
— Kā jums liekas, monsicur Tavernī, vai nav skaists laiks pastaigai? — jautāja Šarnī.
— Patiesi skaists laiks, monsicur!
Un abi izkāpa.
— Dofēn, brauc projām! — tcica Šarnī savam kučierim.
— Monsicur, — ieminējās Tavernī, — varbūt nebija īsti pareizi, ka jūs aizsūtiet projām savu karieti: vienam no mums tā varētu noderēt atgriežoties.
— Vispirms, monsicur, — teica Šarnī, — diskrēciju, pilnīgu diskrēciju par visu šo lietu. Tiklīdz to atklāsim kādam sulainim, tad rīt jau tā būs galvenais sarunu temats visā Parīzē.
— Kā jums tīk, monsicur, bet šis lāga vīrs, kas mūs atveda šurp, droši vien jau ir nopratis, ap ko lieta grozās. Šie ļaudis pārāk labi pazīst muižnieku paražas, lai nešaubītos, ka tādos gadījumos, kad tie liek sevi vest uz Buloņas vai Vensēnas, vai Satorī mežu, tas nav tikai vienkārši pastaigas dēļ. Tāpēc cs atkārtoju: jūsu kučieris tik un tā zina, ap ko lieta grozās. Pieņemsim, ka viņš pašreiz vēl nekā nezina. Tomēr viņš redzēs vai nu mani, vai jūs ievainotu, varbūt pat nodurtu un, kaut arī mazliet vēlāk, sapratīs, kas ir noticis. Tāpēc, vai nebūtu labāk viņu aizturēt, lai aizvestu to no mums, kas pats nevarēs aiziet, nekā palikt jums, vai atstāt mani še bez palīga mežā?