— Jums taisnība, monsicur, — atbildēja Šarnī.
Tad pagriezies pret kučieri, viņš uzsauca:
— Dofēn, apturiet! Jūs gaidīsit uz mums šepat!
Dofēns jau bija noģidis, ka viņu sauks atpakaļ: viņš nebija mudinājis zirgus un to vēl bija iespējams sakliegt.
Dofins apturēja zirgus un, tā kā viņš, kā to jau paredzēja Filips, bija nopratis, kas še notiks, pagriezās uz sēdekļa tā, lai caur puskailo koku zariem varētu noskatīties asiņainajā spēlē, kurā viņa kungs bija viens no aktieriem.
Pamazām Filips un Šarnī iedziļinājās mežā un pēc piecām minūtēm viņus tik tikko vairs varēja saskatīt zilganajā dūmakā, kas nogula līdz apvārsnim.
Filips, kas gāja pirmais, drīz vien atrada kādu četrstūrainu laukumiņu, kur zeme bija sausa un cieta un kurš brīnišķīgi labi noderēja tam nolūkam, kādā viņi bija ieradušies.
— Nezinu, kādas ir jūsu domas, monsicur Šarnī, — teica Filips, — bet man liekas, ka šī vieta ir laba.
— Lieliska, monsieur, — atbildēja Šarnī, nomezdams svārkus.
Arī Filips nometa zemē cepuri un svārkus, un izvilka zobenu.
— Monsieur, — tcica Šarnī, kura zobens vēl atradās makstī, — kuram katram citam es teiktu: „Kavalier, sakiet tikai vienu vārdu, ja arī nc atvainošanos, tad kādu laipnību, un mēs būtu labākie draugi… bet jums, drošprātim, kas atgriežas no Amerikas, no zemes, kur tik labi prot cīnīties… jums es to nevaru…"
— Arī es, — atbildēja Filips, — kuram katram citam teiktu: „Monsicur, varbūt cs attiecībā pret jums neesmu bijis korekts". Bet jums,
drošsirdīgajam jūrniekam, kura varoņdarbu viņvakar apbrīnoja viss galms, jums, monsicur Šarnī, cs nekā cita nevaru teikt, kā tikai: „Grāfa kungs, parādiet man to godu un stājieties pozīcijā."
Grāfs palocījās un izvilka savu zobenu.
— Monsieur, — teica grāfs, — man liekas, ka mēs ne viens, ne otrs neesam īsti skaidrībā par mūsu strīda patiesajiem iemesliem.
— Es jūs nesaprotu, monsicur grāf, — atteica Filips.
— O, gluži otrādi, monsieur, jūs mani saprotat un pie tam vēl ļoti labi. Tā kā jūs nākat no zemes, kur nav parasts melot, jūs, sacīdami, ka mani nesaprotot, nosarkāt.
— Sargies! — iesaucās Filips.
Zobeni sakrustojās.
Jau pirmajā gājienā Filips juta, ka viņš ir daudz pārāks par savu pretinieku. Tomēr šī pārliecība nedivkāršoja viņa sparu, bet, likās, padarīja to pilnīgi vienaldzīgu.
Sī pārākuma apziņa ļāva Filips saglabāt visu viņa aukstasinību un drīz vien viņa spēle kļuva tik mierīga, it kā viņš būtu paukošanās zālē un zobena vietā viņam rokā būtu rapieris.
Filips pagaidām tikai aizstāvējās, un kaut gan cīņa jau ilga kādu minūti, viņš vēl nebija devis nevienu cirtienu.
— Jūs mani saudzējat, monsieur, — tcica Šarnī, — vai drīkstu zināt, kāpēc?
Un maskēdams kādu ātru māņu kustību, viņš uzbruka Filipam.
Bet viņš ar pretsitienu, kas bija vēl straujāks, atsita viņa zobenu un dūriens bija gājis secen.
Kaut gan Tavernī pretsitiens bija aiznesis Šarnī zobenu sāņus, viņš tomēr nedomāja izmantot šo mirkli uzbrukumam.
Šarnī taisīja vēl vienu izlēcienu, bet Filips to atsita ar vienkāršu parādi, un Šarnī bija spiests žigli atkāpties izejas stāvoklī.
Šarnī bija jaunāks un daudz straujāks. Viņam palika kauns, redzot pretinieka mieru un jūtot, ka pašam asinis verd, viņš gribēja salauzt šo pretinieka mieru.
— Es jau jums teicu, monsieur, ka mēs ne viens, ne otrs neesam skaidrībā par mūsu ķildas īstajiem iemesliem.
Filips klusēja.
— Es jums pateikšu īsto iemeslu: šis strīdus nāk no jums un jūs esat tā iesācējs, jūs greizsirdības dēļ meklējāt šo ķildu.
Filips neatbildēja.
Jo mierīgāks bija Tavernī, jo vairāk iekarsa Šarnī.
— Klausieties, — viņš sauca, — kādu spēli jūs spēlējat, monsieur Tavernī? Vai jūs gribat nogurdināt manu roku? Tā būtu kalkulācija, kas nav jūsu cienīga. Velns lai parauj! Nu, noduriet mani, ja varat, vai vismaz noduriet mani, kārtīgi aizstāvēdamies!
Filips papurināja galvu.
— Jā, monsicur, — viņš tcica, — jūsu pārmetums man ir pelnīts: es meklēju ķildu, es rīkojos nepareizi.
— Par to tagad, monsicur, nav vairs runa: jums ir zobens rokā. Izmantojiet to citai vajadzībai, nevien tikai aizstāvoties, vai arī, ja jūs man neuzbrūkat labāk, tad vismaz aizstāvieties sliktāk.
— Monsicur, — atkārtoja Filips, — man ir tas gods jau otru reizi jums aizrādīt, ka esmu kļūdījies un to tagad nožēloju.
Bet Šarnī bija pārāk iekaisis, lai saprastu sava pretinieka labvēlību — viņš to uzskatīja par apvainojumu.
— Ak! — teica Šarnī, — es saprotu: jūs gribat izlikties pret mani augstsirdīgs. Tas, lūk, ir tas āķis. Vai tā nav, kavalier? Un tad šovakar vai rīt jūs pastāstīsit dažai daiļai dāmai, ka esat ar mani sastapies divkaujā un uzdāvinājis man dzīvību.
— Grāfa kungs, — tcica Filips, — man liekas, ka jūs patiesi sākat zaudēt jēgu.
— Jūs gribējāt nodurt monsicur Kaliostro, lai izpatiktu karalienei, vai ne tā? Un lai vēl vairāk izpatiktu karalienei, jūs gribat nogalināt arī mani, bet tikai ar izsmieklu.
— Lūk, tas jau bija par daudz, — iesaucās Filips, saraukdams pieri,— šis vārds pierāda, ka jūsu sirds nav tik cēla, kā es to biju iedomājies.
— Nu labi, tad caurduriet šo sirdi! — teica Šarnī, atsegdamies tieši tai brīdī, kad Filips taisīja izlēcienu.
Zobens noslīdēja gar sāniem, atvērdams asiņainu vagu zem Šarnī smalkā audekla krekla.
— Beidzot cs esmu ievainots! — Šarnī priecīgi iesaucās. — Ja nu es vēl tagad jūs noduru, tad būšu nospēlējis skaistu lomu.
— Pietiek, — noteikti tcica Filips. — Jūs, monsicur, patiesi esat traks. Mani jūs nenogalināsit un jūsu loma būs pavisam vulgāra, jo jūs būsit ievainots bez jēgas, bez iemesla, un mēs paši nezināsim, kāpēc esam cīnījušies.
Te Šarnī no priekšas tik ātri dūra, ka šoreiz Filips to tikai ar mokām atvairīja, bet, atsitis Šarnī cirtienu, viņš ar nākamo vēzienu aizsvieda pretinieka zobenu desmit soļus no cīņas vietas.
Tūdaļ viņš devās turp un ar papēdi pārlauza zobenu.
— Monsicur Šarnī, — viņš tcica, — jums nemaz man nevajadzēja pierādīt, cik jūs esat vīrišķīgs. Jūs mani laikam ļoti nosodāt, ka cīnījāties pret mani ar tādu niknumu?
Šarnī neatbildēja, viņš acīmredzot kļuva bālāks.
Filips nogaidīja dažas sekundes, lai sagaidītu no tā vai nu atzīšanos, vai noliegšanu.
— Nu redziet, monsieur, — viņš teica, — liktenim ir labpaticis, ka mēs topam ienaidnieki.
Šarnī sagrīļojās. Filips piesteidzās, lai to atbalstītu, bet grāfs atstūma viņa roku.
— Pateicos, — viņš tcica, — cs ccru sasniegt manu karieti.
— Tad ņemiet vismaz šo mutautiņu, lai apturētu asinis.
— Labprāt.
Un viņš paņēma mutautiņu.
— Atspiedieties uz manu roku, monsicur. Pie pirmā akmeņa, jūs šādi grīļodamies, paklupsit un kritiens sagādās jums gluži nevajadzīgas ciešanas.