— Zobens ir ķēris tikai miesu, — teica Šarnī. — Krūtīs cs nekā nejūtu.
— Jo labāk, monsicur.
— Es ccru drīz izveseļoties.
— Vēl jo labāk, monsicUr. Bet ja jūs gribat pasteidzināt šo izveseļošanos, lai atsāktu cīņu, tad cs brīdinu jūs, ka grūti nāksies jums uzskatīt mani par savu ienaidnieku.
Šarnī gribēja ko teikt, bet vārdi apklusa tam uz lūpām: viņš sagrīļojās un Filips tik tikko vēl paguva to uztvert savās rokās.
Tad viņš to pacēla kā bērnu un paģībušu aiznesa līdz viņa karietei.
Dofēns, kas pa koku starpu bija visu redzējis, steidzās pabraukt pretī, tā saīsinādams ceļu.
Šarnī tika novietots karietē, un viņš ar galvas mājienu pateicās Filipam.
— Brauciet soļos, kučier! — teica Filips.
— Un jūs, monsicur? — nomurmināja ievainotais.
— O, nebēdājiet par mani.
Un savukārt palocījies, viņš aizvēra durvis.
Filips noskatījās, kā kariete lēnām aizbrauca un pazuda kādas alejas līkumā, tad viņš pa taisnāko ceļu devās uz Parīzi.
Vēl pēdējo reizi atskatījies, viņš ieraudzīja, ka nu kariete neuzņēma ceļu uz Parīzi, kā viņš, bet nogriezās uz Versaļu un drīz vien pazuda aiz kokiem. Un Filipam pēc dziļas pārdomas no sirds dziļumiem izlauzās šie četri vārdi:
— Viņai tā būs žēl!
XXXII
SENTŽILA IELĀ
Pie sargu mājiņas Filips atrada kādu publisku karieti un iekāpa tajā.
— Uz Jauno Sentžila ielu, — viņš teica kučierim, — bet pasteidzieties!
Cilvēks, kas nule cirties zobeniem un izskatās kā uzvarētājs, cilvēks, kura staltais, spēcīgais stāvs norāda uz viņa dižciltību, cilvēks, kas ģērbies kā pilsonis, bet kuram ir īsta kareivja stāja, bija diezgan iespaidīga parādība, lai uzmudinātu lāga vīru, kura pātaga, ja arī nevarēja sacensties
83-9- ar Neptūna trijžuburi, šo pasaules scepteri, tomēr Filipa acīs bija diezgan svarīgs amata rīks.
Par divdesmit četriem sū kučieris iznīcināja attālumu no nogādāja Filipu Jaunajā Sentžila ielā pie grāfa Kaliostro pils.
Sīs pils āriene bija ļoti vienkārša, ieturēta stingrās majestātiskās līnijās, kā vairums Ludviķa XIV laika celtņu, pēc juceklīgajām marmora un ķieģeļu kaudzēm, kas iezīmēja Ludviķa XIII valdīšanas laiku pēc Renesanses.
Liela kariete, kurā bija iejūgti divi skaisti zirgi, šūpojās uz savām elastīgajām atsperēm pils pagalmā.
Kučieris uz bukas snauda savā lielajā lapsādas kažokā, divi sulaiņi, viens no tiem apbruņojies ar lielu medību nazi, klusēdami pastaigājās pa terasi.
Izņemot šīs personas, pilī nebija redzamas nekādas citas dzīvības zīmes.
Filipa fiakram bija pavēlēts iebraukt pagalmā, un lai gan tas bija tikai vienkāršs fiakrs, šveicars tūdaļ atvēra čīkstošos, masīvos vārtus.
Filips izlēca no ekipāžas un, uzkāpis terasē, noprasīja abiem sulaiņiem reizē:
— Kur ir monsicur grāfs Kaliostro?
— Monsicur, grāfs grib izbraukt, — atteica viens no sulaiņiem.
— Tad man ir vēl vairāk iemesla pasteigties, — teica Filips, — jo man jārunā ar grāfu pirms viņš ir aizbraucis. Pieteiciet kavalieri Filipu Tavernī.
Un viņš tik cicši sekoja sulainim, ka gandrīz vai vienlaikus ar to nonāca salonā.
— Kavalieris Filips Tavernī!' — atkārtoja kāda dziļa patīkama balss. — Lūdziet ienākt.
Filips iegāja, bet šī balss viņā pamodināja savādas sajūtas, kaut gan tā bija maiga un mierīga.
— Atvainojiet, monsicur, — teica Filips, sveicinādams kādu liela auguma, ļoti spēcīga un svaiga izskata vīrieti, kas nebija neviens cits, kā tā pati persona, kuru jau tikām redzējuši maršala Rišeljē mielastā, pie Mesmēra amforas, Olīvas jaunkundzes istabā un Operas ballē.
— Jums piedot, monsicurl Kāpēc?
— Tāpēc, ka es aizkavēju jūs izbraukt.
— Jums vajadzētu atvainoties, ja jūs būtu ieradies vēlāk, kavalier.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka es jūs gaidīju.
Filips sarauca pieri.
— Kā, jūs mani gaidījāt?
— Man paziņoja par jūsu vizīti.
— Par manu vizīti jums ir paziņots?
— Jā gan, pirms divām stundām. Būs apmēram stunda vai divas stundas, kad jūs gribējāt ierasties še, bet kāds no jūsu gribas neatkarīgs starpgadījums aizkavēja jūsu nodomu īstenot.
Filips sažņaudza dūres, viņš juta, ka šis cilvēks iegūst pār viņu savādu varu.
Bet Kaliostro nelikās ne redzam Filipa nervozās kustības.
— Es lūdzu, monsicur Tavernī, piesēdiet.
Un viņš pabīdīja Filipam kādu atzveltnes krēslu, kas stāvēja kamīna tuvumā.
— Šis krēsls te jums jau bija nolikts, — viņš piebilda.
— Tas ir tikai tāds pamiers pa jokam, monsieur grāf, — tcica Filips, mēģinādams pieņemt tikpat mierīgu toni, kāds bija saimniekam, kaut gan viņš nevarēja apspiest savas balss vieglu drebēšanu.
— Es nejokoju, monsicur: kā jau es jums teicu, cs jūs gaidīju.
— Nu, tad tas būs blēņu pamiers, monsicur; ja jūs esat gaišreģis, es neesmu nācis šurp, lai pārbaudītu jūsu pārdabīgās spējas; ja jūs esat gaišreģis, tad jo labāk tas ir jums, jo tādā gadījumā jūs jau zināt, ko cs jums gribu teikt, un jau laikus meklēt patvērumu.
— Patvērumu… — atsāka grāfs ar īpatu smaidu uz lūpām, — no kā tad man būtu jāpatveras? Lūdzu, pasakiet!
— Ja jau jūs esat gaišreģis, tad uzminiet.
— Labi. Jums par patikšanu cs gribu aiztaupīt jums tās pūles izskaidrot man jūsu vizītes iemeslus. Jūs esat ieradies uzsākt ar mani ķildu.
— Jūs to jau zināt?
— Bez šaubām.
— Tad jūs arī zināt, kāda iemesla dēļ? — iesaucās Filips.
— Jā, karalienes dēļ. Un tagad, monsicur, ir jūsu reize. Turpiniet, es klausos.
Šie pēdējie vārdi jau vairs nebija teikti mājastēva laipni pieklājīgā tonī, bet dzedrā un strupā pretinieka balsī.
— Jums taisnība, monsicur, — noteica Filips, — un tā arī būs labāk.
— Nu, tad jau lieta iegrozās pavisam labi.
— Monsicur, ir kāds zināms pamflets…
— Ir daudz pamfletu, monsieur.
— Ko publicējis kāds zināms avīžnieks…
— Ir daudz avīžnieku, monsieur.
— Uzgaidiet — šis pamflets… ar avīžnieku, nodarbosimies drusku vēlāk.
— Atļaujiet jums pateikt, — piebilda Kaliostro, smaidīdams, — jūs ar viņu jau esat nodarbojies.
— Jā gan. Tātad, kā cs jau tcicu, ir kāds zināms pamflets, kas vērsts pret karalieni.
Kaliostro pamāja.
— Jūs zināt šo pamfletu?
— Jā, monsicur.
— Jūs to esat nopircis tūkstoš eksemplāros.
— Es nenoliedzu.
— Par laimi šie tūkstoš eksemplāri nav nonākuši jūsu rokās.
— Kā jūs, monsicur, nākat uz šādām domām? — jautāja Kaliostro.
— Tāpēc, ka cs sastapu jūsu komisionāru, kas nesa laikrakstu paku, atpirku viņam tos un liku aiznest uz manu dzīvokli, kur manam sulainim tos vajadzēja saņemt.
— Kāpēc jūs savas lietas paši nenovedat līdz galam?