— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu teik1 , ka tad tās vismaz būtu labāk izdarītas.
— Es savu lielu nenovedu galā tāpēc, ka, kamēr mans sulainis nodarbojās ar jūsu īpatnās bibliomānijas iekāroto tūkstoš eksemplāru pievākšanu, es pats iznicināju pārējos.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka man domātie tūkstoš eksemplāru atrodas pie jums?
— O, par to cs esmu drošs.
— Jūs maldāties, monsicur.
— Kā, — iesaucās Filips, juzdams, ka viņa sirds sažņaudzas, — un kādēļ gan lai tie tur nebūtu?
— Tāpēc, ka viņi ir še, — mierīgi atteica grāfs, atbalstīdamies pret kamīna apmali.
Filips draudīgi pacēla roku.
— Ak, un jūs domājat, — tcica grāfs, tikpat flegmātisks kā Nestors, — jūs domājat, ka es, kā jūs sakāt gaišreģis, ļautu izspēlēt ar sevi šādu joku? Jūs domājat, ka esat bijis asprātīgs, uzpirkdams komisionāru, vai ne tā? Nu, lūk, man ir intendants un šim intendantam arī bija sava ideja. Es par to viņam samaksāju. Un, lūk, šis intendants, jo gaišreģa intendantam arī jāprot paredzēt; es saku, šis intendants paredzēja, ka jūs ieradīsities pie avīžnieka, ka jūs sastapsit komisionāru, un ka jūs to uzpirksit. Tāpēc viņš sekoja komisionāram un piespieda to atdot jūsu iedoto naudu; vīrs nobijās un tai vietā, lai dotos uz jūsu dzīvokli, sekoja manam intendantam. Jūs neticat?
— Es neticu.
— „Vidc pedes. vide manus", tcica Jēzus neticīgajam Tomam. Es jums, monsicur Tavernī, saku: skatieties skapī un aptaustiet brošūras!
Pie šiem vārdiem viņš atvēra kādu brīnišķīgiem griezumiem rotātu skapi un lielajā atvilktnē parādīja nobālušajam Filipam iesaiņotus tūkstoš eksemplārus, kas vēl svaigi oda pēc spiestuves.
Filips pavirzījās tuvāk grāfam, kas pat nepakustējās, kaut gan kavaliera izturēšanās kļuva stipri draudoša.
— Monsicur, — tcica viņš, — man šķiet, jūs esat drošsirdīgs cilvēks, un es esmu ieradies prasīt jums gandarījumu ar zobenu rokā.
— Gandarījumu, par ko? — jautāja Kaliostro.
— Par to, ka esat apvainojis karalieni, jo jūs viņu esat apvainojis, paturēdams kaut vienu šā pamfleta eksemplāru.
— Monsicur, — tcica Kaliostro, nemainīdams pozu, — man tiešām žēl, ka jūs esat tik maldīgos ieskatos. Es mīlu visas jaunākās ziņas, skandalozus notikumus, pārdabīgas lietas. Es vācu kolekcijas, lai vēlāk varētu atcerēties visus tos tūkstoš sīkumus, kas man citādi aizmirstos. Es nopirku šo laikrakstu, bet vai pirkšanā saskatāms karalienes apvainojums?
— Jūs esat apvainojis mani!
— Jūs?
— Jā, mani, monsicur, saprotiet mani!
— Godavārds, to nu es nesaprotu.
— Es jums prasu, kas jūs dzina ar tādu ietiepību pirkt šo neģēlīgo smērējumu?
— Es jau jums teicu — mana vākšanas mānija.
— Godīgs cilvēks, monsicur, nevāc neķītrības.
— Piedodiet, monsicur, bet par šo brošūru es esmu citādās domās nekā jūs. Tas varbūt ir gan pamflets, bet ne jau neķītrība.
— Tad vismaz jūs piekritīsit, ka tic ir meli.
— Jūs vēlreiz maldāties, monsicur, karaliene patiesi ir bijusi pie Mesmēra.
— Tā nav taisnība, monsicur.
— Vai jūs ar to gribat teikt, ka es meloju?
— Es ne tik vien gribu teikt, es to saku.
— Labi, ja tā, tad es jums atbildēšu ar vienu vārdu: es viņu tur redzēju.
— Jūs viņu tur redzējāt?
— Tāpat, monsicur, kā es tagad redzu jūs.
Filips raudzījās savam pretiniekam sejā, viņš gribēja ar savu maigo, atklāto, cēlo skatienu cīnīties ar Kaliostro skatiena kvēli, bet viņš šai cīņā drīz pagura un novērsās, iesaukdamies:
— Un tomēr cs apgalvoju, ka jūs melojat.
Kaliostro paraustīja plecus, it kā viņu būtu apvainojis kāds, kas ir jucis prātā.
— Vai jūs nedzirdat, — dobji jautāja Filips.
— Gluži otrādi, monsicur, cs neesmu pazaudējis ne vārda no tā, ko jūs teicāt.
— Labi. Vai jūs nezināt, ko maksā šāds apvainojums?
— O, jā, monsicur, — atbildēja Kaliostro. — Ir taču kāds franču sakāmvārds, kas saka, ka apvainojums maksā pļauku.
— Labi. Es tikai brīnos par vienu lietu.
— Par kādu?
— Ka līdz šim vēl ncesu redzējis jūsu roku paceļamies pret manu seju, kaut gan jūs esat muižnieks un pazīstat šo franču sakāmvārdu.
— Pirms es biju muižnieks un pirms es iemācījos šo franču sakāmvārdu, Dievs mani radīja par cilvēku un pavēlēja man mīlēt manu tuvāko.
— Tātad jūs atsakāties dot man gandarījumu ar zobenu rokā?
— Es maksāju tik to, ko esmu parādā.
— Tad jūs man gan dosit gandarījumu citādā veidā.
— Kādā?
— Es pret jums neizturēšos sliktāk, kā to var darīt muižnieks ar muižnieku, tomēr es pieprasu, lai jūs sadedzinātu manā klātbūtnē visus tos eksemplārus, kas glabājas jūsu atvilktnē.
— Un cs to noraidu?
— Pārdomājiet.
— Tas jau ir pārdomāts.
— Jūs mani piespiedīsit rīkoties ar jums tāpat kā ar avīžnieku.
— Ak, spieķis! — teica Kaliostro smiedamies, bet nekustējās nc no vietas, it kā viņš būtu bijis kaut kāda statuja.
— Ne vairāk, nc mazāk, monsicur, kāpēc jūs nesaucāt savus ļaudis?
— Es? Eita nu, kāpēc lai es sauktu savus ļaudis? Tas uz viņiem nemaz neattiecas. Es pats nokārtošu savas darīšanas, jo esmu par jums daudz stiprāks. Jūs neticat? Es to apzvēru. Tātad pārdomājiet savukārt. Jūs man gribat tuvoties ar spieķi? Es jūs paņemšu aiz kakla un vidukļa un aizsviedīšu desmit soļu attālumā, un to, iegaumējiet labi, cs atkārtošu tik ilgi, kamēr vien jūs man uzbruksit.
— Tātad angļu lordu spēle. Labi, monsicur Hērakl, cs pieņemu.
Un Filips traks aiz niknuma metās virsū Kaliostro. Bet tas pēkšņi
izstiepa rokas kā divus tērauda tverekļus, sagrāba kavalieri aiz skausta un jostas un gluži apdullušu nometa uz kāda dīvāna spilveniem, kas stāvēja zāles kaktā.
Pēc šā spēka darba viņš atkal ieņēma pie kamīna savu agrāko pozu, it kā nekas nebūtu noticis.
Bāls un ar putām uz lūpām, Filips piecēlās, bet tad mierīgs, stāvokli apsvērdams, atguva pašsavaldīšanos.
— Patiesi, monsicur, — tcica kavalieris, — jums ir četru vīru spēks, tikai jūsu loģika nav tik stipra kā jūsu roka. Tā apiedamics ar mani, jūs aizmirstat, ka tagad pazemots, uzvarēts un jūsu mūžīgs ienaidnieks, cs izmantošu savas tiesības un teikšu jums: „Grāf, zobenu rokā, vai arī cs jūs nogalināšu!"
Kaliostro pat nedomāja kustēties.
— Es jums saku, ņemiet zobenu vai jūs būsit līķis! — tcica Filips.
— Jūs vēl neesat man diezgan tuvu, monsicur, lai es ar jums rīkotos tāpat kā pirmo reizi, — atbildēja grāfs, — bet es nekādā ziņā nepieļaušu, ka jūs mani ievainotu vai pat nogalinātu, kā šo nabaga Zilbēru.
— Zilbēru! — iesaucās Filips sagrīļodamies. — Kas tas par vārdu, ko jūs minat?