— Par laimi jums šoreiz nav muskete, bet tikai zobens.
— Monsieurl — iesaucās Filips, — jūs minējāt kādu vārdu…
— Kas jūsos pamodina drausmīgas atmiņas.
— Monsicurl
— Kādu vārdu, ko jūs cerējāt nekad vairs nedzirdēt, tāpēc ka toreiz, kad jūs viņu Azoru salās Zilajā grotā nogalinājāt, jūs ar šo nabaga zēnu bijāt divatā.
— Aizstāvieties! aizstāvieties! — sauca Filips.
— Ak, ja jūs zinātu, — teica Kaliostro, skatīdamies uz Filipu, — ja jūs zinātu, cik viegli ir izsist jums no rokas zobenu.
— Ar jūsējo?
— Jā, vispirms jau ar manējo, ja vien es gribētu.
— Nu redzēsim… to mēs vēl redzēsim!..
— O, to es neriskēšu, man ir drošāks līdzeklis.
— Pēdējo reizi es jums saku: zobenu rokā vai jūs esat līķis! — iesaucās Filips un gāzās virsū Kaliostro.
Bet grāfs, kuram draudēja Filipa zobens, kas atradās tikai dažus sprīžus no viņa krūtīm, izrāva no ķešas nelielu flakonu, atkorķēja to un iešļāca pudelītes saturu Filipa sejā.
Tiklīdz tas bija noticis, kavalieris sagrīļojās, zobens tam izslīdēja no rokas, viņš apgriezās riņķī un nokrita uz ceļiem, it kā kājām vairs nebūtu spēka saturēt ķermeni, tad viņš uz dažām sekundēm nebija vairs spējīgs ne ko sajēgt, nc apjaust.
Kaliostro to satvēra, lai viņš nepakristu, iebāza viņa zobenu atpakaļ makstī, nosēdināja kādā atzveltnes krēslā un nogaidīja, kamēr viņš atkal bija nācis pie sajēgas.
— Jūsu vecumam, kavalier, šādas muļķības vairs nepiestāv, — viņš teica, — beidziet reiz uzvesties kā puika un uzklausiet mani!
Filips nopurinājās, saņēmās un, atvairījis mistiskās bailes, kas tam uzmācās, nomurmināja:
— Ak, monsicur, monsicur, vai tos jūs saucat par muižnieka vārda cienīgiem ieročiem?
Kaliostro paraustīja plecus.
— Jūs vienmēr atkārtojat vienu un to pašu, — viņš teica. — Kad mēs, muižnieki, atveram muti un pasakām šo vienu vārdu — muižnieks, tad, liekas, vairāk nekā nevajag. Nu, apskatīsim, ko jūs saucat par muižnieka ieročiem. Vai tas ir jūsu zobens, kas jums šoreiz pret mani tik slikti pakalpoja? Vai tā ir jūsu muskete, kas jums tik labi pakalpoja pret Zilbēru? Kas tas ir, monsicur, kas ļauj vienam cilvēkam būt pārākam par otru? Vai jūs domājat, ka tas ir šis skanīgais vārdiņš — muižnieks? Nē. Vispirms tas ir prāts, tad spēks un beidzot — zināšanas. Lūk, visu to es pielietoju pret jums: ar prātu cs atvairīju jūsu apvainojumus, jo cerēju, ka jūs mani uzklausīsit; ar spēku cs atvairīju jūsu spēku, ar savu zināšanu es satriecu jūsu fiziskos un garīgos spēkus; tagad man atliek tikai pierādīt, ka, ierazdamies še ar draudiem uz lūpām, jūs esat pieļāvis divas kļūdas. Vai jūs gribētu parādīt man to godu mani uzklausīt?
— Jūs mani esat iznīcinājis, — tcica Filips, — es nevaru pat pakustēties. Jūs esat paralizējis manus muskuļus, manu prātu un jūs man prasāt, vai es gribu jūs uzklausīt, kad cs citādi nemaz nevaru.
Tad Kaliostro paņēma kādu zelta flakonu, ko uz kamīna turēja rokās mazs bronzas Eskulaps.
— Ieelpojiet, monsicur, no šā flakona, — viņš teica maigi un cēli.
Filips paklausīja: migla, kas bija nogulusi pār viņa saprātu, izgaisa.
Viņam likās, ka saule iespīdētu viņa smadzenēs, jo visas viņa domas kļuva brīnišķīgi gaišas.
— Jā, cs jūtos kā no jauna piedzimis, — viņš teica.
— Un jūs jūtaties labi, tas ir, brīvs un spēcīgs?
— Jā.
— Un gaiši atceraties pagātni?
— O, jā.
— Tā kā man ir darīšana nevien ar sirsnīgu, bet arī saprātīgu cilvēku, šī atmiņa, kas jūsos atgriežas, nostāda man labvēlīgā gaismā visu to, kas nupat noticis starp mums.
— Nē, — atbildēja Filips, — jo es aizstāvēju kādu svētu principu.
— Ko tad jūs aizstāvējāt?
— Es aizstāvēju monarhiju.
— Jūs aizstāvējāt monarhiju?
— Jā, es.
— Jūs, cilvēks, kas devies uz Ameriku cīnīties par republiku. Ak, Dievs, esiet taču atklāts! Vai nu tā nav nekāda republika, ko jūs aizstāvējāt tur, vai arī tā nav nekāda monarhija, ko jūs aizstāvat še.
Filips nolaida acis, viņam likās, ka bezgalīgas elsas salauzīs viņa sirdi.
— Mīliet, — turpināja Kaliostro, — tos, kas jūs nicina; mīliet tos, kas jūs aizmirst; mīliet tos, kas jūs pieviļ: tas ir visu cēlo garu liktenis tikt pieviltiem viņu viscēlākās jūtās, tas ir Kristus likums, atmaksāt ļaunu ar labu! Jūs, monsicur, Tavernī, esat kristīgs cilvēks.
— Monsicurl — iesaucās Filips, izbijies, redzēdams, ka Kaliostro tikpat viegli atsedz tagadni kā pagātni, — neviena vārda vairāk! Ja arī es neaizstāvēju karaļa varu, es aizstāvēju karalieni, tas ir, cienījamu un nevainojamu sievieti, kuru cienīs vēl tad, kad viņas vairs nebūs, jo dienišķais likums pavēl aizstāvēt vājos.
— Vājos! Vai jūs arī karalieni pieskaitiet pie vājiem? Karalieni, kuras priekšā divdesmit astoņi miljoni loka savus ccļus? Ko nu jūs runājat!
— Monsicur, viņu apmelo.
— No kā jūs to zināt?
— Es tam gribu ticēt.
— Vai jūs domājat, ka jums uz to ir tiesības?
— Bez šaubām.
— Labi, tad man ir tādas pašas tiesības domāt gluži pretējo.
— Jūs esat ļauns ģēnijs.
— Kas jums to teica? — iesaucās Kaliostro, kura acis iedegās un aplēja Filipu ar sava skatiena kvēli. — Kā jūs varat būt tik pārdrošs un apgalvot, ka jums ir taisnība, bet man ne? Kā jūs varat teikt, ka jūsu princips ir labāks par manējo? Jūs aizstāvat monarhiju! Nu, labi! Bet ja nu es aizstāvu cilvēcību? Jūs sakāt: „Dod ķeizaram, kas ķeizaram pieder", bet es jums saku: „Dod Dievam, kas Dievam pieder"! Amerikas republikāni, Cincināta ordeņa kavalier, es jūs uzaicinu mīlēt cilvēkus, mīlēt vienlīdzību. Jūs soļojat pāri tautai, lai noskūpstītu roku jūsu karalienei; es paminu zem kājām karalienes, lai paceltu tautu, kaut vai tikai par vienu pakāpi augstāk. Es neiejaucos jūsu dievināšanā, nejaucaties jūs manā darbā. Es jums atstāju debesu sauli un karaļu labvēlības sauli, ļaujiet man manu vientulību un ēnu. Jūs taču saprotat manu vārdu spēku, kā jūs nupat vēl pārliecinājāties par manas personības spēku? Jūs man varbūt teiktu: „Mirsti, jo tu esi apvainojis manu dievināto elku". Bet cs jums saku: „Dzīvo, tu, kas cīnies pret to, ,ko cs pielūdzu". Un ja es jums to saku, tad tas ir tāpēc, ka es savā pārliecībā jūtos tik stiprs, ka ne jūs, ne jums līdzīgie, lai ķo jūs arī nedarītu, nespējat mani pat ne mirkli aizkavēt manā gājienā.
— Monsicur, jūs mani biedējat, — tcica Filips. — Varbūt es esmu pirmais šai zemē, kas, pateicoties jums, ierauga bezdibeni, uz kuru traucas monarhija.
— Ja jūs esat ieraudzījis šo bezdibeni, tad sargieties!
— Jūs, kas man to visu stāstāt, — atbildēja Filips, aizkustināts no tā tēvišķīgā toņa, kādā ar viņu bija runājis Kaliostro, — jūs, kas man atklājāt tik briesmīgus noslēpumus, jums tomēr trūkst labvēlības, jo jūs itin labi zināt, ka cs pirmais metīšos dziļumā, pirms redzēšu tajā gāžamies tos, ko cs aizstāvu.
— Nu, tad cs vismaz būšu jūs brīdinājis un kā Tiberija prefekts, varēšu mazgāt rokas nevainībā, monsicur Tavernī.
— Tad es, es, — iesaucās Filips drudžainā steigā, picskriedams pie grāfa, — tad cs, kas esmu vājāks un zemāks par jums, es izlietošu pret jums vājā ieročus. Es jūs uzskatīšu ar valgām acīm, mana balss drebēs, manas rokas būs sažņaugtas un es jūs lūgšu vismaz šoreiz parādīt žēlastību tiem, pret kuriem jūs ejat. Es jūs pārliecināšu, mīkstināšu jūsu sirdi un panākšu to, ka jūs atsvabināsit mani no sirdsapziņas pārmetumiem, kas mani mocītu, redzot šo nabaga karalieni ejam bojā un apzinoties, ka viņas glābšanai nekā neesmu darījis. Un tāpēc, monsicur, cs panākšu no jums to, ka jūs iznīcināsit šo pamfletu, kas kādai sievietei liks raudāt. Es to panākšu, vai pie mana goda vārda un tās mīlas, ko jūs tik labi pazīstat, ar šo zobenu, kas ir bezspēcīgs pret jums, cs noduršos še pie jūsu kājām.