— Ak, — nomurmināja Kaliostro, noraudzīdamics Filipā ar skumju skatienu, — ak, kāpēc gan tic citi nav jums līdzīgi, tad es būtu viņu pusē un tic neaizietu bojā.
— Monsieur, monsicur, es jūs lūdzu — atbildiet man! — neatlaidās Filips.
— Saskaitiet, — teica Kaliostro pēc brīža klusēšanas, — saskaitiet, vai tur ir visi tūkstoš eksemplāru un tad sadedziniet tos pats — līdz pēdējam numuram.
Filips juta, ka viņa sirds pārplūst: viņš pieskrēja pie atvilktnes, izvilka no turienes visas brošūras un iesvieda tās ugunī.
Tad, nespēdams valdīt jūtu izplūdumu, viņš spieda Kaliostro roku:
— Ardievu, monsieur, ardievu, simtkārt pateicos par to, ko jūs manis labā esat izdarījis.
Un viņš aizsteidzās.
Kaliostro noskatījās pakaļ aizejošajam Filipam.
— Man taču vajadzēja samaksāt brālim par visu to, ko ir izcietusi māsa, — viņš nomurmināja.
Tad pacēlis balsi, iesaucās:
— Manu karieti.
XXXIII
TAVERNĪ SENIORS
Kamēr viss tas norisinājās Sentžila ielā, monsicur Tavernī tēvs pastaigājās savā dārzā, un pa gabaliņu viņam sekoja divi sulaiņi ar braucamkrēslu.
Toreiz Versaļā bija, un varbūt ir arī vēl tagad, vccas pilis ar franču gaumē iekārtotiem dārziem, kas, verdziski atdarinot valdnieka gaumi un idejas, atgādināja Lenotra un Mansāra Versaļu, bet tikai miniatūrā.
Vairāki galminieki, kā, piemēram, Feijāds, bija likuši iekārtot oranžērijas, šveiciešu dīķu un Apollona peldētavas kopijas.
Bija pat iekārtoti reprezentācijas pagalmi un abas Trianonas, protams, mērogā viens pret divdesmit, un katru dīķi reprezentēja vienkārša ūdens peļķe.
Tāpat bija rīkojies Tavernī, kopš Ludviķis XV bija licis iekārtot abas Trianonas pilis. Arī viņa mājai Versaļā bija Mazā un Lielā Trianona, dārzi, puķu dobes. Kad Ludviķis XVI iekārtoja savas atslēdznieku darbnīcas un virpošanas mašīnas, monsicur Tavernī pasteidzās ierīkot smēdi un ēvelsolus. Kad Marija Antuancte izrādīja piekrišanu angļu stila dārziem ar mākslīgām gleznainām upītēm, pļaviņām un ganu būdiņām, Tavernī kādā dārza stūrī ierīkoja Trianonu lellēm un urdziņu pīlēniem.
Bet pašlaik, kad mēs viņu sastopam, tas baudīja pavasara sauli vienīgajā Ludviķa XVI lielā gadu simteņa alejā, kas tam vēl bija atlikusi: tā bija liepu aleja, kur koku mizu klāja sīks sārts tīkls — kā nokaitēta dzelzs. Viņš gāja sīkiem solīšiem, rokas uzrocī iebāzis, un ik pa piecām minūtēm piebrauca sulaiņi ar krēslu, piedāvādami atpūtu pēc piepūles.
Gaišajā saulē, acis mirkšķinādams, viņš baudīja atpūtu, kad no mājas atskrēja sulainis un pieteica:
— Monsicur, kavalieris.
— Mans dēls! — lepnā priekā iesaucās sirmgalvis.
Un pagriezies, viņš ieraudzīja Filipu, kas sekoja sulainim.
— Mans mīļais kavalier, — viņš teica.
Un ar rokas mājienu atlaida sulaini.
— Panāc šurp, Filip, — turpināja barons, — tu ierodies īstā laikā: man ir pilna galva ar lieliskām idejām. Bet kādu seju tu rādi… Vai tu vēl pukojies?
— Es? Nē, monsicur.
— Tad tu jau zini šīs lietas iznākumu?
— Kādas lietas?
Vecais apgriezās, it kā gribēdams pārliecināties, vai kāds nenoklausās.
— Jūs varat runāt, monsicur, neviens nedzird, — tcica Filips.
— Es ar tevi runāju par gadījumu ballē.
— Nudien, es nekā nesaprotu.
— Par Operas balli.
Filips nosarka. Viltīgajam vecim tas nepalika nepamanīts.
— Neuzmanīgais, — viņš teica, — tu rīkojies kā pārsteidzīgie jūrnieki: tiklīdz pūš ceļa vējš, viņi uzvelk visas buras. Nāc, apsēdies uz šā sola un uzklausi manu morāli, tā nav zemē metama.
— Monsieur, ar vārdu sakot…
— Ar vārdu sakot ir tas, ka tu pavedini, iespaido, ka tu, agrāk tik lēns un kautrs, tagad esi viņu sakompromitējis.
Filips piecēlās.
— Par ko jūs runājat, monsicur?
— Velns lai parauj, nu, taču par viņu!
— Kādu viņu?
— Ak, tu domā, ka es nezinu par tavu pārgalvību, jūsu abu pārgalvību Operas ballē: tas tiešām bija jauki.
— Monsicur, es protestēju…
— Nu, nu, nedusmojies: es runāju tikai tevis labā. Tu esi gaužām neuzmanīgs, pie joda! Tā jūs vēl var pārsteigt. Šoreiz jūs abus ir redzējuši ballē, nākamreiz jūs redzēs citā vietā.
— Mani ir redzējuši?
— Sasodīts! vai tev bija, vai nebija zils domino?
Filips gribēja apgalvot, ka viņam nekad nav bijis zils domino, ka te ir kāda kļūda, ka viņš nemaz nav bijis ballē un nezina, par kādu balli tēvs ar viņu runā, bet dažiem raksturiem ir pretīgi aizstāvēties delikātās situācijās. Tikai tie mēdz enerģiski aizstāvēties, kas zina, ka top mīlēti un ka aizstāvēdamies tic pakalpo arī savam draugam.
„Ko gan līdz izskaidroties ar manu tēvu," domāja Filips, „bez tam es gribu visu uzzināt."
Viņš nodūra galvu kā vainīgais, kas atzīstas.
— Nu, tu redzi, — teica vecais, — tevi ir pazinuši, es par to esmu pārliecināts. Monsicur Rišeljē, kas tevi ļoti mīl un kas, neskatoties uz saviem astoņdesmit četriem gadiem, arī ir bijis ballē, ir pūlējies noskaidrot, kas ir bijis tas zilais domino, kam karaliene sniegusi roku. Vienīgās aizdomas viņam bijušas uz tevi, jo visus citus viņš esot pazinis. Tu zini, maršals šādās lietās ir acīgs.
— Es atzīstos, ka uz mani varēja krist aizdomas, — Filips vienaldzīgi turpināja, — bet ka arī karaliene ir pazīta, tas ir savādi.
— Varbūt viņa arī nebūtu pazīta, bet ka viņa pati atmaskojās, tas pārspēj visu, ko vien var iedomāties. Kāda pārdrošība! Jādomā, ka viņa pēc tevis ģībst.
Filips nosarka. Turpināt sarunu viņam vairs nebija pa spēkam.
— Ja tā nebija pārdrošība, — turpināja Tavernī, — tad būs noticis kāds ļoti nepatīkams misēklis. Uzmanieties, kavalier, jums ir sāncenši un bīstami sāncenši! Daudzi tīko kļūt par karalienes favorītiem, it īpaši, ja šī karaliene ir īstais karalis.
Un Tavernī seniors lēni ievilka no savas tabakdozes krietnu šņaucienu.
— Tu taču piedosi man šo morāli? Piedod, mīļais. Es tikai gribēju parūpēties, lai gadījuma brāzma, un tāds gadījums var nākt, neapgāž stalažas, ko tu tik veikli esi uzcēlis.
Filips piecēlās vienos sviedros, dūres sažņaudzis. Viņš jau priecājās par to brīdi, kad pārtrauks šo sarunu, kā odzi nositot, pārtrauc viņas šņākšanu, bet tad pēkšņi kāda sajūta to atturēja. Tā bija sāpīgas ziņkāres sajūta, neprātīga vēlēšanās dzirdēt sliktu; tas bija nežēlīgais ērkšķis, kas saplosa mīlas pilnu sirdi.