Šai brīdī aiz durvīm kāds ierunājās.
— Vai es, brāl, varētu ieiet?
— Atkal mani traucē šis Provansas grāfs! — noņurdēja karalis, pagrūzdams kādu astronomijas atlantu ar lieliem zīmējumiem.
— Iekšā! — viņš teica.
Ienāca plecīga, korpulenta persona, ar sārtiem vaigiem un šaudīgām acīm. Viņas gaita kā brālim bija pārāk pazemīga, bet kā pavalstniekam — pārāk familiāra.
— Jūs manis negaidījāt, brāl? — viņš tcica.
— Patiesi — nē.
— Es jūs traucēju?
— Bet vai jums būtu kaut kas interesants, ko pastāstīt?
— Jā, tik neticamas un drastiskas baumas…
— Ahā, atkal kaut kādas tenkas.
— Nudien, tā ir.
— Un tās jūs uzjautrina?
— Tāpēc, ka tas ir tik neticami.
— Droši vien kāda ļaunprātība pret mani.
— Tātad pret karalieni.
— Sirc, iedomājaties, ka man to teica nopietni, pavisam nopietni, bet es lieku simtu pret vienu, ka jūs to nekad neuzminētu.
— Vai zināt, brāl, kopš mans skolotājs man uz šādu tenku paņēmienu ir norādījis Seviņjē kundzes darbos, man tic vairs neinteresē.
— Nu, lūk, — teica Provansas grāfs, kuru šī dzedrā atbilde stipri atsaldēja, — tā runā, ka nesen karaliene esot pavadījusi nakti ārpus pils. Ha, ha, ha!
Viņš piespiesti iesmējās.
— Būtu ļoti bēdīgi, ja tas būtu taisnība, — karalis nopietni atteica.
— Bet tā taču nav tainība, brāl?
— Nē.
— Un tas arī nav taisnība, ka mūsu karalieni esot redzējuši stāvam pie mazajiem vārtiņiem?
— Nē.
— Vai tas nebūtu bijis tad, kad jūs pulkstens vienpadsmitos pavēlējāt noslēgt vārtus?
— Nezinu.
— Iedomājaties, brāl, šīs baumas apgalvo…
— Kas tas ir — baumas? Kur tās izplata? Un kas ir šie izplatītāji?
— Lūk, tā ir dziļa doma, brāl, patiesi dziļa. Jā, kas tad patiesībā ir baumas? Un, lūk, tas neizprotamais, neuztveramais, ko sauc par baumām, apgalvo, ka pusvienos naktī karaliene esot redzēta ejam zem rokas ar grāfu Artuā.
— Kur?
— Uz grāfa Artuā dārza mājiņu aiz zirgu staļļiem. Vai tiešām Jūsu Majestāte nebūtu vēl nekā dzirdējusi par šo neticamo faktu?
— Kā nc, mīļo brāl, esmu par to dzirdējis un vēl diezgan daudz.
— Vai patiesi?
— Jā, bet sakiet man, vai jūs nekā neesat darījis, lai es to dzirdētu?
— Es? _
— Jā, jūs.
— Kā, sirc, ko tad es būtu darījis?
— Piemēram, sacerējis kādu dzejoli, kas iespiests „Merkurā".
— Dzejoli! — izsaucās grāfs gluži nosarcis.
— Ir jau zināms, ka jūs esat mūsu draugs.
— Bet ne tādēļ, lai…
— Uzrakstītu dzejoli, kas beidzas ar šādu rindu:
„Un labajam karalim Menelajam Par to Helēna neteic nekā."
— Es, sirc…
— Nemaz neliedzaties, lūk, šā dzejoļa oriģināls! Un kā rokraksts? — Jūsu! Es neesmu liels dzejas pazinējs, bet rokrakstos… O, tur es esmu eksperts.
— Sire, viena pārsteidzība rada otru.
— Provansas grāf, cs jums apgalvoju, ka šoreiz jūs esat bijis tas, kas pārsteidzies, un es tikai brīnos, kā filozofs var pieļaut šādu, nu, kā mēs to sauksim — pārsteidzību.
— Jūsu Majestāte ir barga pret mani.
— Dots pret dotu, mīļo brālēn. Tai vietā, lai rakstītu šādus pantus, jūs būtu varējis apvaicāties karalienei, kur viņa bijusi, kā to darīju es, un tad jūs nebūtu rakstījis pret karalieni, kas protams vēršas arī pret mani, šādus pantus, bet kādu jauku madrigālu, par godu jūsu svainei. Jūs teiksit: tas nespēj iedvesmot, bat man labāk patīk neizdevies veltījums nekā laba satīra. To pašu jau saka jūsu mīļais Horācijs.
— Sirc, jūs mani iznīcināt.
— Un ja jūs nebijāt tik noteikti pārliecināts par karalienes nevainību, kā esmu es, — stingri noteica karalis, — jūs būtu darījis labi, pārlasīdams Horāciju. Vai tas nebija viņš, kas teica šos skaistos vārdus? Atvaino manu slikto izrunu:
„Rcctius hoc cst: Hoc faeiens vivam melius, sic dulcis amicis occurram."
— Tas nozīmē: „Ir labāk, ja es daru tā: es būšu godīgs un saviem draugiem patīkams." Jūs, brāl, to pārtulkotu daudz skaistāk, bet man liekas, — tā tas ir domāts.
Un labais karalis, kas savu radu bija pamācījis drīzāk kā tēvs, nevis kā brālis, nogaidīja, ko vainīgais teiks sev par attaisnojumu.
Grāfs brīdi pārdomāja savu atbildi — nc kā apjucis vainīgais, bet kā orators, kas apsver runas nianses.
— Sirc, — viņš tcica, — lai cik bargs būtu jūsu spriedums, man ir viens attaisnojošs arguments un viena cerība uz piedošanu.
— Sakiet!
— Jūs man pārmetat, ka esmu kļūdījies un ka tas noticis aiz ļaunprātības?
— Piekrītu.
— Bet ja tas tā, tad Jūsu Majestāte, kas zina, ka ikviens cilvēks var kļūdīties, Jūsu Majestāte piekritīs, ka arī es varu kļūdīties šāda vai tāda iemesla dēļ.
— Es nekad, brāl, nevainošu jūsu prātu, kas ir liels un ievērojams.
— Nu, lūk, kas tur par brīnumu, ja, dzirdēdams visu to, ko ap mums runā, es arī kļūdītos. Mēs, citi prinči, dzīvojam tādā atmosfērā, ka esam ar tām gluži piesātināti. Es nesaku, ka es tām noticēju, es saku tikai to, ko man pašam atstāstīja.
— Nu, labi, ja jau tā tas ir, bet…
— Šis dzejolis? O, dzejnieki ir savādi ļaudis; un vai tad nav labāk izteikt saudzīgu kritiku, kas varētu būt zināms brīdinājums, nekā īgni saraukt pieri? Dzejā izteikts pārmetums neapvaino; tas nav kāds no tiem
pamfletiem, par kuriem Jūsu Majestātei noteikti vajadzētu prasīt gandarījumu, piemēram: kā šis pats, ko es jums gribu parādīt.
— Pamflets?
— Jā, sirc, un es ļoti lūdzu jūsu pavēli, lai šī neķītrā smērējuma nožēlojamo autoru nekavējoties ieslodzītu Bastīlijā.
Karalis strauji piecēlās.
— Redzēsim, — viņš tcica.
— Es nezinu, sirc, vai drīkstu…
— Jums tas jādara; šādos apstākļos mēs nedrīkstam būt saudzīgi. Vai jums ir šis pamflets?
— Jā, sire.
— Dodiet šurp!
Un Provansas grāfs izvilka no ķešas kādu „Stāsts par Etenautnu" eksemplāru, kas par spīti Šarnī spieķim, Filipa zobenam un Kaliostro kamīnam, bija nokļuvis publikas rokās.
Karalis tam pārlaida ātru skatienu — kā cilvēks, kas paradis drīz iedziļināties interesantas grāmatas lappusēs vai laikrakstā.
— Neķītrības, — viņš teica, — tikai neķītrības!
— Nu, jūs redzat, sirc: apgalvo, ka mana māsīca esot bijusi pie Mesmēra.
— Jā gan, viņa ir tur bijusi.
— Viņa tur bijusi! — iesaucās grāfs.
— Ar manu atļauju.
— Ak, sirel
— Tā kā cs pats atļāvu viņai doties uz Vandomas laukumu, es no tā nevaru izdarīt nekādu slēdzienu, kas apšaubītu karalienes izturēšanos.
— Vai Jūsu Majestāte bija atļāvusi, ka pati karaliene sēžas pie Mesmēra amforas, lai piedalītos seansā?
Karalis piecirta kāju, jo tieši šai brīdī viņa skatiens pārslīdēja rindām, kas visaugstākajā mērā aizskāra Mariju Antuaneti, attēlojot viņas lēkmi, konvulsijas un kaislīgo uzbudinājumu, visu to, ko pie Mesmēra bija pārdzīvojusi Olīvas jaunkundze.