— Neticami, neticami! — iesaucās karalis nobālis. — Šī lieta jānoskaidro policijai.
Un viņš piezvanīja.
— Monsicur Kronu, lai tūdaļ aizsūta pēc monsicur Krona.
— Sirc, šodien ir kārtējā policijas raporta diena un viņš uz jums jau gaida pieņemamajā istabā.
— Lai viņš ienāk.
— Atļaujiet, brāl, — tcica Provansas grāfs.
Un viņš gribēja aiziet.
— Palieciet! — teica Ludviķis XVI. — Ja karaliene būtu vainīga, nu tad, jūs, monsieur, esat ģimenes loceklis un drīkstat to zināt; bet ja viņa nav vainīga, tad jums, kas to turējāt aizdomās, tas arī ir jāzina.
Ienāca Krons.
Ierēdnis, ieraudzījis Provansas grāfu pie karaļa, godeienīgi sveicināja abus šos karaļvalsts lielākos vīrus, tad vērsās pie karaļa:
— Sirc, esmu gatavs jums raportēt.
— Vispirms paskaidrojiet mums, monsicur, kā tas nākas, ka Parīzē pret karalieni ir publicēts tik neglīts pamflets.
— „Etenautna?" — jautāja Krons.
— Jā.
— Tas, sire, ir kāds avīžnieks Reto.
— Jā, jūs to pazīstat un neesat aizkavējuši viņu publicēt šo pamfletu un neesat šo cilvēku vēl arestējuši?
— Sirc, tas bija ļoti viegli izdarāms, un es jums varu uzrādīt manā portfelī jau sagatavotu aresta pavēli.
— Tad kāpēc tas nav noticis?
Monsieur Krons pagriezās uz Provansas grāfa pusi.
— Es atvados no Jūsu Majestātes, — tas vilcinādamies teica.
— Nē, nē, — pasteidzās iebilst karalis, — cs jūs lūdzu palikt un tāpēc palieciet!
Grāfs palocījās.
— Runājiet, monsicur Kron, un sakiet gluži atklāti visu — īsi un skaidri.
— Redziet, — atteica prefekts, — es neliku arestēt šo avīžnieku Reto tāpēc, ka man, pirms to daru, bija nepieciešami runāt ar Jūsu Majestāti.
— Runājiet!
— Varbūt, sirc, būtu labāk dot šim avīžniekam pilnu maisu naudas un izsūtīt, lai viņš uzkaras kaut kur tālāk.
— Kāpēc?
— Tāpēc, sirc, ka, ja šie ļaudis samelojas, tad publika pati labprāt redz, ka viņi tiek sodīti, šaustīti, pat pakārti. Bet ja nelaimīgā kārtā gadās, ka tie runā patiesību…
— Patiesību?
Krons palocījās.
— Jā, es zinu, karaliene patiesi ir bijusi pie Mesmēra un tas, kā jūs sakāt, ir slikti; bet cs viņai to atļāvu.
— Ak, sire, — nomurmināja Krons.
Šis izsauciens no padevīgā pavalstnieka lūpām pārsteidza Ludviķi XVI vēl vairāk, nekā kad to teica viņa greizsirdīgais radinieks.
— Es domāju — karaliene tāpēc jau nav pazudusi, — tcica karalis.
— Nē, sire, bet viņa ir sakompromitējusi sevi.
— Nu, ko par to, monsicur Kron, saka jūsu policija?
— Daudz ko, kas, izņemot to cienību, ko es jūtu pret Jūsu Majestāti, un izņemot manas cēlākās padevības jūtas pret karalieni, dažā labā ziņā sakrīt ar pamfletā izteiktajām domām.
— Jūs sakāt, sakrīt?
— Un redzat kāpēc: Francijas karaliene, kas parastā pilsoņu kārtas sievietes tērpā parādās starp tiem dažādo šķiru ļaudīm, kas pulcējas ap Mesmēra amforu, karaliene, kas turklāt vēl ierodas viena…
— Viena! — iesaucās karalis.
— Jā, sire.
— Jūs maldāties, monsicur Kron.
— Es domāju gan, ka nē, sire.
— Jums ir bijusi slikta informācija.
— Tik laba, sire, ka es visos sīkumos varu aprakstīt Viņas Majestātes tualetes detaļas, viņas izturēšanos, gaitu, žestus, kliedzienus.
— Kliedzienus!
Karalis nobāla un saņurcīja brošūru.
— Pat viņas elsas mani aģenti ir atzīmējuši, — kautrīgi piebilda Krons.
— Elsas! Un karaliene būtu tādā mērā aizmirsusies!.. Tā spēlējusies ar manu karaļa godu un savu sievietes labo slavu!
— Tas ir neiespējami, — teica Provansas grāfs, — tas būtu tāds skandāls, uz kādu Viņas Majestāte nav spējīga.
Bet šī frāze izklausījās vairāk kā apvainojums, nekā attaisnojums. Karalis to izjuta: viņam iekšā viss vārījās.
— Monsieur, — viņš griezās pie prefekta, — vai jūs galvojat par to, ko sakāt?
— Diemžēl, sire, par katru vārdu.
— Brāl, — Ludviķis XVI vērsās pie Provansas grāfa, slaucīdams mutautiņā nosvīdušo pieri, — man jums jādod pierādījumi par to, ko es jums nupat teicu. Karalienes gods ir visas mūsu ģimenes gods un ar to es nekad neriskēšu. Jā, es ļāvu karalienei apmeklēt Mesmēra amforu, bet ar noteikumu, ka viņu pavada kāda uzticama, godīga persona, ko var pat saukt par svētu.
— O! — iesaucās Krons, — ja tā būtu bijis…
— Jā, — piezīmēja Provansas grāfs, — ja, piemēram, tāda persona kā princ se I imbāla.
— Un taisni princesei Lambālai es pavēlēju pavadīt karalieni.
— Diemžēl, viņa princesi Lambālu nav ņēmusi līdz.
— Labi, — piebilda karalis, aiz dusmām drebēdams, — ja tiešām viņas nepaklausība būtu bijusi tik liela, tad man tā ir jāsoda un es to sodīšu.
Un viņa lūpas izdvesa smagu nopūtu, kas, likās, salauza karaļa sirdi.
— Tomēr, — viņš klusi teica, — ir vēl kaut kas tāds, kas man liek šaubīties. Tas ir gluži dabīgi, ka jūs to nespējat izjust tā kā es, jo neesat ne karalis, ne laulāts draugs tai, kuru apsūdz… Un šīs baumas es gribu noskaidrot.
Karalis pazvanīja: ichāca dežūrējošais virsnieks.
— Uzziniet, vai princese Lambāla kundze ir pie karalienes, vai savās istabās.
— Sirc, Lambāla kundze līdz ar Viņas Majestāti un vēl kādu dāmu pastaigājas mazajā dārzā.
— Palūdziet princesi Lambālu tūdaļ šurp.
Virsnieks aizgāja.
— Un nu, kungi, pirms es pieņemu noteiktu lēmumu, pagaidīsim vēl desmit minūtes.
Pie šiem vārdiem Ludviķis XVI dziļu sāpju pārņemts, tik bargi savilka uzacis, kā tas viņam nemaz nebija parasts, un gandrīz vai draudīgi palūkojās uz abiem lieciniekiem.
Tie cieta klusu. Monsicur Krons patiesi bija noskumis, un Provansas grāfs tik izveicīgi tēloja apbēdināto radinieku, it kā būtu bijis Senās Romas joku un smieklu dievs.
Viegls soļu troksnis un kleitas zīda šalkoņa aiz durvīm pavēstīja karalim par princeses ierašanos.
XXXV
PRINCESE LAMBĀLA
Daiļa un mierīga ienāca princese Lambāla ar drošu un atklātu skatienu. Viņas augstās frizūras cirtas lepni nokarājās pār deniņiem, viņas uzaču loki bija tik smalki ēnoti, ka līdzinājās divām ar sēpiju ievilktām svītrām; acis viņai bija lielas, zilas un mirdzošas; taisns un ideāli veidots deguns, bet lūpas pauda apvaldītu kaisli; šīs sejas un ķermeņa skaistumā bija kaut kas valdzinošs un cēls.
Kad karalis redzēja to ienākam tik pazemīgu un smaidošu, viņa sirds sāpēs sašņaudzās.