„Ak, vai!" viņš nodomāja, „tas, ko šīs lūpas teiks, būs neatceļams spriedums."
— Sēdieties, princese! — viņš teica, to godeienīgi sveicinādams.
Provansas grāfs pienāca un noskūpstīja viņai roku.
Karalis saņēmās.
— Ko Jūsu Majestāte no manis vēlas? — eņģeļa balsī jautāja princese.
— Kādu paskaidrojumu, madamc, kādu noteiktu paskaidrojumu.
— Es gaidu, sire.
— Kuru dienu jūs kopā ar karalieni bijāt Parīzē? Padomājiet labi.
Krons un Provansas grāfs pārsteigti saskatījās.
— Jūs saprotiet, monsicur, — teica karalis, — jums vairs nav nekādu šaubu, bet es vēl šaubos un tāpēc arī jautāju kā cilvēks, kas šaubās.
— Trešdien, sirc, — atbildēja princese.
— Piedodiet, māsīc, — tcica Ludviķis XVI, — bet es vēlos zināt visu patiesību.
— ra jums atklāsies jautājot, — vientiesīgi atteica princese.
— Un ko jūs, māsīc, darījāt Parīzē?
— Es, sirc, biju pie Mesmēra Vandomas laukumā.
Abi liecinieki sarāvās, bet karalis aiz uztraukuma bija sasarcis.
— Vai jūs bijāt viena? — viņš jautāja.
— Nē, sirc, kopā ar Viņas Majestāti karalieni.
— Ar karalieni? Jūs sakāt ar karalieni? — iesaucās Ludviķis, strauji satverdams viņas roku.
— Jā, sirc.
Provansas grāfs un Krons pārsteigti pienāca tuvāk.
— Jūsu Majestāte karalienei to bija atļāvis, — piebilda princese, — vismaz viņa pati man tā teica.
— Un Viņas Majestātei bija taisnība… Tagad… man liekas, es varu atkal uzelpot, jo princese Lambāla nekad nemelo.
— Nekad, sirc, — kautri atbildēja princese.
— Patiesi, nekad! — pārliecinošā balsī iesaucās Krons, — bet tādā gadījumā, sirc, ļaujiet…
— O, jā! cs jums atļauju, monsicur Kron, — prašņājiet, taujājiet, es jums izdodu manu mīļo princesi un nosēdinu uz liecinieku sola.
Lambāla kundze pasmaidīja.
— Es esmu gatava, — viņa teica, — tikai spīdzināšana, sire, ir atcelta.
— Jā, — smaidīdams atbildēja karalis, — visiem citiem, izņemot mani pašu, es to esmu atcēlis.
— Madamc, — tcica prefekts, — esat tik laipna un pastāstiet karalim, ko jūs un karaliene pie Mesmēra darījāt un kā karaliene bija ģērbusies.
— Viņas Majestāte bija ģērbusies pelēkā tafta kleitā ar izšūtu muslīna garnitūru; viņai bija rožaina samta cepure ar lielām melnām lentēm un sermulīšu ādas uzrocis.
Šis apraksts pavisam nesaskanēja ar Olīvas jaunkundzes tērpu.
Monsicur Krons jutās ļoti pārsteigts, un Provansas grāfs kodīja lūpas.
Bet karalis berzēja rokas.
— Un ko karaliene ieiedama darīja? — viņš jautāja.
— Sire, jūs pareizi teicāt: ieiedama, jo mēs tikko bijām iegājušas…
— Abas kopā?
— Jā, sire, tiklīdz mēs abas bijām iegājušas pirmajā zālē, kur mūs neviens vēl neievēroja, ar tik lielu uzmanību visi bija pievērsušiem magnētisma mistērijai, kad Viņas Majestātei pienāca kāda dāma, piedāvāja tai savu masku un lūdza to neiet tālāk.
— Un jūs apstājāties? — iekrita valodā Provansas grāfs.
— Jā, monsicur.
— Un jūs nepārkāpāt pirmās zāles slieksni? — jautāja monsicur Krons.
— Nē, monsicur.
— Un jūs neatlaidāt karalienes roku? — jautāja karalis, vēl arvien šaubīdamies.
— Nevienu sekundi. Viņas Majestāte visu laiku balstījās uz manas rokas.
— Nu, lūk! — iesaucās karalis, — ko jūs par to domājat, monsicur Kron? Un ko jūs, brāl, nu teiksit?
— Tas ir savādi, tas ir pārdabiski! — iesaucās grāfs ar mākslotu jautrību, kas vairāk nekā šaubas izteica viņa sapīkumu par šīm pretrunām.
— Tur nav nekā pārdabiska, — pasteidzās piebilst monsicur Krons, kurā karaļa neliekuļotais prieks bija pamodinājis sirdsapziņas pārmetumus, — tas, ko saka princese Lambāla, var būt tikai patiesība.
— Un ko jūs no tā secināt? — jautāja Provansas grāfs.
— No tā es secinu, ka mani ļaudis ir kļūdījušies.
— Vai jūs to visā nopietnībā apgalvojat? — nervozi jautāja Provansas grāfs.
— Protams, monsicur, mani ļaudis bus pārskatījušies. Viņas Majestāte ir darījusi tā, kā to nupat attēloja princese Lambāla, un ne citādi. Kas attiecas uz šo avīžnieku, tad, jo cs esmu pārliecināts par princeses vārdu patiesību, tad tāpat arī šis blēdis un es tūdaļ nosūtīšu pavēli, lai viņu apcietina.
Princese Lambāla skatījās te uz vienu, te uz otru ar tik nevainīgu izbrīnu, kurā ir tikpat daudz ziņkāres kā bažu.
— Pagaidiet, — teica karalis, — pagaidiet, mums pietiks vēl laika pakārt šo avīžnieku! Jūs stāstījāt par kādu sievieti, kas esot apturējusi karalieni pie zāles ieejas. Sakiet, kas tā bija par sievieti?
— Liekas, ka Viņas Majestāte to pazīst. Tā kā es nemeloju, es pat apgalvošu, ka Viņas Majestāte to pazīst.
— Redziet, māsīc, man noteikti ir jārunā ar šo sievieti. Tur vien būs atrodams viss šā noslēpuma atrisinājums.
— Tās ir arī manas domas, — teica monsicur Krons, pret kuru karalis bija pagriezies.
„Sieviešu viltības…" pie sevis nodomāja Provansas grāfs. „Man šīs dāmas parādīšanās atgādina Dcus cx maehina…"
— Māsīc, — viņš skaļi jautāja, — vai karaliene jums atzinās, ka viņa šo sievieti pazīst?
— Viņas Majestātei, monsicur, nav man jāatzīstas, viņa man pastāstīja.
— Jā, jā, es atvainojos.
— Mans brālis ar to domā, — iejaucās karalis, — ka, ja karaliene šo sievieti pazīst, arī jūs zināsit viņas vārdu.
— Tā ir Lamota Valuā kundze.
— Šī intrigante! — karalis sašutis iesaucās.
— Šī ubadze! — tcica grāfs. — Velns lai parauj! No tās būs grūti dabūt kādu skaidrību: viņa ir viltīga.
— Nu, mēs būsim tikpat viltīgi, — teica monsieur Krons. — Bet vispirms, pēc Lambāla kundzes paskaidrojuma še nevar vairs būt runa par kādu viltību. Tātad, uz pirmo karaļa mājienu…
— Nē, nē! — mazdūšīgi atbildēja Ludviķis XVI, — man ir apnicis redzēt karalieni šajā sliktajā sabiedrībā. Viņa ir tik laba, ka, atsaucoties uz savu nabadzību, ap viņu pulcējas visas valsts apšaubāmā muižniecība.
— Lamota kundze patiesi ir dzimusi Valuā, — teica princese Lambāla.
— Lai kas viņā būtu, mīļā māsīc, es negribu, ka viņa še sper kāju. Es labāk atsakos no tā lielā prieka redzēt karalieni pilnīgi attaisnotu. Jā, cs labāk atsakos no šā prieka, nekā vaigu vaigā sastopos ar šo radījumu.
— Jums tomēr būs ar viņu jāsastopas! — iesaucās karaliene, kas bāla aiz dusmām un skaista savā cēlumā un sašutumā parādījās durvīs, par lielu pārsteigumu Provansas grāfam, kas, ar atvērto durvju pusi piespiests pie sienas, to neveikli sveicināja.
— Jā, sire, — turpināja karaliene, — še nav vairs runa par to, vaf jūs sakāt: „Es gribu vai es baidos redzēt šo radījumu." Šis radījums ir liecinieks, kuru manu apvainotāju augstā intcliģcncc…