Viņa paskatījās uz savu svaini:
— … un manu tiesnešu godprātība…
Viņa pagriezās pret monsicur Kronu:
— … un beidzot viņas pašas sirdsapziņa, lai cik samaitāta tā būtu, piespiedīs teikt visu patiesību. Es, apvainotā, prasu, lai šī mana lieciniece tiktu uzklausīta, un viņa tiks uzklausīta!
— Madamc, — pasteidzās atbildēt karalis, — jūs dzirdat, ka neviens nedomā sūtīt pēc Lamota kundzes un parādīt viņai to godu liecināt par vai pret jums. Es nevēlos līdzsvarot jūsu godu ar šīs sievietes taisnības sajūtu.
— Sire, pēc Lamota kundzes nav vajadzīgs sūtīt, vina ir še.
— Šc! — iesaucās karalis, atkāpdamies, it kā butu ieraudzījis savā priekšā čūsku. — Še!
— Sirc, kā jūs jau zināt, es viņdien apmeklēju kādu nelaimīgu sievieti, kas nes slavenu vārdu. Tai dienā, par kuru še tik daudz tika runāts…
Un viņa pār plecu cicši noskatījās Provansas grāfā, kas šai brīdī būtu labprāt atradies simts pēdu zem zemes, bet kura platā, piesarkusi seja tomēr izšķobīja piekrītošu smaidu.
— Un tad? - jautāja Ludviķis XVI.
— Un tad, sirc, es todien aizmirsu pie Lamota kundzes kādu kārbiņu ar ģīmetni. To viņa man šodien ir atnesusi un atrodas pašreiz še.
— Nē, nē, es jau esmu pārliecināts, cs ticu, — atrunājās karalis.
— O, nē! cs ar to neesmu apmierināta, — teica karaliene, — es viņu tūdaļ ievedīšu. Un kādēļ šāda vairīšanās? Ko viņa ir noziegusies? Kas viņa tāda ir? Ja cs nezinu, tad pasakiet man to. Monsieur Kron, jūs taču visu zināt, nu, tad sakiet…
— Es par šo dāmu nevaru teikt nekā slikta, — atbildēja prefekts.
— Vai patiesi?
— Jā gan. Viņa ir nabadzīga, tas ir viss, varbūt vēl mazliet godkārīga.
— Godkārīga? Tā ir asinsbalss. Ja jums pret viņu nav nekā vairāk ko iebilst, tad karalis to noteikti var pieņemt kā liecinieci.
— Es nezinu, — atbildēja Ludviķis, — bet man ir tāda instinktīva nojauta, es jūtu, ka šī sieviete man atnesīs nelaimi un nepatikšanas… un ar to pietiek.
— O, sirel Tā ir māņticība! — iesaucās karaliene, tad, pagriezusies pret princesi, piebilda:
— Ejiet, atvediet viņu!
Piecas minūtes vēlāk Zanna, samulsusi un kaunīga, bet ar cieņas pilnu izturēšanos un pieklājīgi ģērbusies, soli pa solim ienāca karaļa kabinetā.
Ludviķis XVI, kas nevarēja pārvarēt savas antipātijas, bija uzgriezis durvīm muguru, atbalstījis elkoņus uz galda un, seju rokās paslēpis, likās starp klātesošajiem gluži kā svešnieks.
Provansas grāfs uzmeta viņai tik nekaunīgi pētošu skatienu, ka, ja Zannas kautrība būtu bijusi īsta, viņa kā paralizēta nebūtu spējusi ne vārda izdabūt pār lūpām.
Bet lai samulsinātu Zannu, vajadzēja pavisam citu spēku.
Ne karaļi, ne ķeizari ar saviem scepteriem, ne pāvesti savās tiārās, ne debesu, ne elles spēki nebūtu spējuši iespaidot šo nelokāmo gribu ne ar draudiem, ne ar goddevību.
— Madame, — tcica karaliene, aizvedusi Zannu pie karaļa, — es jūs lūdzu atstāstiet punktu pa punktam visu, ko jūs darījāt pie Mesmēra.
Zanna klusēja.
— Bez jebkādas noklusēšanas vai izvairīšanās. Stāstiet vienīgi visu patiesību, tā, kā tas ir palicis jums atmiņā.
Un karaliene apsēdās kādā krēslā, lai viņa ar savu skatienu neiespaidotu Zannu.
Kas tā bija par lielisku izdevību Zannai! Viņai, kuras asais prāts bija uzminējis, ka viņas valdniecei būs pēc tās vajadzība; viņai, kas juta, ka Marija Antuancte tiek nepatiesi apvainota un ka viņu iespējams attaisnot, nesagrozot patiesību.
Jebkura cita viņas vietā būtu aizrāvusies no šīs izdevības un ar pārspīlētu dedzību sākusi attaisnot karalieni.
Bet Zanna bija tik apķērīga, gudra un veikla, ka viņa aprobežojās ar vienkāršu faktu atstāstīšanu.
— Sire, — viņa teica, — ziņkārības dzīta arī es biju aizgājusi pie Mesmēra, kā to dara visa Parīze. Bet seanss man likās mazliet atbaidošs.
Es novčrsos un pēkšņi ieraudzīju ienākam Viņas Majestāti, ko man bija tas gods redzēt pie manis dienu iepriekš, kaut gan viņu tad vēl nepazinu, kamēr viņas augstsirdība man atklāja tās stāvokli. Kad es ieraudzīju viņas cēlos vaibstus, ko mūžam neaizmirsīšu, man likās, ka Viņas Majestāti varētu kompromitēt atrašanās šinī vietā, kur seansos atklājās tik daudz ciešanu un apšaubāmas izveseļošanās gadījumu. Es pazemīgi lūdzu Viņas Majestātes piedošanu, ka esmu uzdrošinājusies tik patvarīgi spriest par viņas stāvokli, bet man tā bija kā kaut kāda iedvesma, kā sievietes instinkts. Un cs uz ccļicm gribu izlūgties Viņas Majestātes piedošanu, ja kaut mazākā mērā esmu pārkāpusi tās godeienības robežas, kādu man pienākas Viņas Majestātei parādīt.
Se viņa apklusa, it kā būtu dziļi aizkustināta, un galvu noliekusi, izlikās, it kā viņu smacētu elsas, kas, liecina par tuvām asarām.
Monsicur Krons jutās aizkustināts. Un uz Lambāla kundzi šī sieviete, kas likās tik kautra, gudra, smalkjūtīga un laba, atstāja neatvairāmu iespaidu.
Provansas grāfs stāvēja kā apstulbis.
Uz Žannas jautājošo skatienu karaliene atbildēja ar siltu pateicības pilnu skatienu.
— Nu, tagad, — tcica karaliene, — vai jūs, sirc, dzirdējāt?
Karalis nekustējās.
— Man kundzes liecības nemaz nevajadzēja, — viņš teica.
— Man lika runāt un man vajadzēja paklausīt, — bailīgi piebilda Žanna.
— Pietiek, — strupi noteica karalis, — ja karaliene kaut ko saka, tad viņai nevajag liecinieku, kas apliecinātu, ko viņa teikusi. Tāpat, ja cs karalienes rīcību atrodu par pareizu, un tā tas ir arī šinī gadījumā, tad karalienei nav par to nevienam jāatbild.
Pie šiem vārdiem, kas satrieca Provansas grāfu, karalis piecēlās.
Karaliene to vēl papildināja ar nicīgu smaidu.
Karalis uzgrieza muguru Provansas grāfam, tad noskūpstīja roku karalienei un princesei Lambālai, pie kam šo pēdējo atlaida, atvainodamies, ka viņu velti apgrūtinājis.
Kas attiecas uz Lamota kundzi, tad karalis to nepagodināja ne ar vārdu, ne ar skatienu, bet tā kā viņam, lai nokļūtu savā krēslā, vajadzēja paiet viņai garām, un viņš baidījās apvainot karalieni, viņas klātbūtnē neievērodams personu, ko tā bija pieņēmusi, tad Ludviķis XVI viņai viegli pamāja ar galvu, uz ko Žanna atbildēja ar tik dziļu reveransu, kas gan būtu bijis lielākas labvēlības vērts.
Lambāla kundze izgāja no kabineta, viņai sekoja Lamota kundze, un beidzot karaliene, kas uz sliekšņa stāvēdama laipni saskatījās ar karali.
Tad gaitenī vēl bija dzirdamas šo trīs dāmu balsis, kad tās sarunādamās aizgāja.
— Nu, brāl, — teica Ludviķis XVI Provansas grāfam, — cs jus vairs neaizturu. Man vēl ar prefektu jānokārto kārtējais nedēļas darbs. Es pateicos, ka dāvājāt jūsu uzmanību šai izsmeļošai un pilnīgai jūsu māsīcas attaisnošanai. Ir patīkami redzēt, ka jūs par to neesat mazāk priecīgs kā cs, un tas jau daudz ko nozīmē. Nu, un tagad, monsicur Kron, sāksim! Lūdzu, sēdieties še!
Provansas grāfs smaidīdams atvadījās, bet izgāja no kabineta tikai tad, kad dāmu balsis vairs nebija dzirdamas un viņš bija drošs, ka nebūs vairs jādzird kāds rūgts vārds, vai jāredz kāds pārmetošs skatiens.