XXXVI
PIE KARALIENES
Tikai iznākusi no Ludviķa XVI kabineta, karaliene labi apjauta, cik lielas briesmas bija tai pagājušas secen.
Tāpat viņa arī pilnīgi novērtēja to atturīgo smalkjūtību, ar kādu Žanna bija nodevusi savu liecību, un arī viņas apbrīnojamo taktu, ar kādu tā bija pratusi pēc savas svarīgās lomas palikt ēnā.
Un patiesi, Zanna, kurai bija uzsmaidījusi tā nedzirdētā laime ar pirmo soli ieskatīties tajos intīmajos noslēpumos, ko veikli galminieki gadiem ilgi velti lūko uztvert, un pilnīgi pārliecināta, ka toreizējā karalienes izbraukumā viņa ir spēlējusi svarīgu lomu, viņa tomēr nc ar vienu vaibstu neparādīja to savu priekšrocību, ko augsti stāvošu personu jūtīgā augstprātība tik ātri saskata savu apakšnieku sejā.
Tāpēc arī karaliene pēc Žannas priekšlikuma ļaut viņai vispadevīgi atvadīties, to ar laipnu smaidu aizturēja, sacīdama:
— Patiesi, grāfien, tā bija laime, ka jūs man un princesei Lambālai neļāvāt ieiet pie šā Mesmēra, jo redzat, kāds mēlnesis, ir pasteidzies izbazūnēt, ka esmu bijusi tā sauktajā lēkmju zālē, tā taču to sauc?
— Jā, madame, lēkmju zāle.
— Bet kā tas ir, — teica princese Lambāla, — ka tai pašā laikā, kad daži klātesošie ir pazinuši karalieni, policijas aģenti ir pārskatījušies? Pēc manām domām šc ir kāds noslēpums: prefekta ļaudis pastāv uz to, ka tie esot redzējuši karalieni lēkmju zālē.
— Taisnība, — domīgi tcica karaliene. — Un monsieur Kronām, kas ir godīgs cilvēks un mani mīl, nebūtu nekādas intereses to apgalvot. Bet var arī būt, ka policijas aģenti ir tikuši uzpirkti. Jūs redzat, mīļā Lambāla, ka man netrūkst ienaidnieku. Šīm baumām taču būs bijis kāds iemesls. Pastāstiet mums, grāfienes kundze, par šo seansu tuvāk. Pirmkārt, šī neķītrā brošūra mani attēlo tādā norcibumā un apmātības stāvoklī, it kā
es būtu pazaudējusi visu sievietes pašcieņu. Un kas no tā visa būtu ticams? Varbūt, ka tanī dienā tur patiesi bija kāda sieviete?..
Žanna nosarka. Atkal viņas priekšā nostājās noslēpums, noslēpums, kura viens vienīgs vārds varēja atņemt tai viņas tumšo varu pār karalienes likteni.
Ja viņa to atklāja, tas viņai vairs nevarēja noderēt un ari karalienei nebija nepieciešams. Šāda situācija varēja izpostīt visu viņas nākotni, tāpēc Žanna izturējās tikpat rezervēti, kā pirmajā reizē.
— Madamc, — viņa atbildēja, — tur patiesi bija kāda ļoti uzbudināta sieviete, kuras konvulsijas bija tiešām uzkrītošas. Bet man liekas…
— Jums liekas, — dedzīgi turpināja karaliene, — ka tā bija kāda teātra dāma, vai kāda vieglas uzvedības sieviete, bet ne Francijas karaliene, vai ne tā?
— Protams, madamc.
— Grāfien, jūs ļoti labi atbildējāt karalim un tagad ir mana reize aizlikt kādu vārdu par jums. Sakiet, cik tālu jūs esat ar savu lietu? Kad jūs cerat atgūt jūsu tiesības? Princese, vai tur kāds neklauvēja?
Ienāca Mizcrī kundze.
— Vai Jūsu Majestāte vēlētos pieņemt Tavernī jaunkundzi? — jautāja kambardāma.
— Viņu! Nu, protams! Ak, šī ceremoniju dievinātāja! vienmēr viņa ievēro etiķeti. Andrē! Andrē! nāciet taču iekšā!
— Jūsu Majestāte ir ļoti labvēlīga, — teica Tavernī, sveicinādama karalieni.
Viņa pamanīja Žannu, kas, pazīdama viņā otru vācu dāmu no palīdzības komitejas, pieņēma kautru pozu, pat mēģinādama nosarkt.
Princese Lambāla izmantoja šo izdevību, lai atgrieztos pie Pentjcvras hercoga.
Andrē apsēdās līdzās Marijai Antuanetei un viņas pētošais skatiens pievērsās Zannai.
— Lūk, Andrē, — tcica karaliene, — šī ir tā pati dāma, ko mēs apciemojām pēdējā sala dienā.
— Es tūliņ kundzi pazinu, — tcica Andrē palocīdamās.
Godkārīgā Žanna vēroja, vai nesaskatīs Andrē sejā kaut kādas
greizsirdības pazīmes. Bet viņa redzēja tikai pilnīgu vienaldzību.
Andrē, kura savā dvēseles dzīvē pilnīgi līdzinājās karalienei, Andrē, kas, ja viņa būtu bijusi laimīga, kā sieviete ar savu aso prātu un gara cēlumu, būtu tālu pārspējusi visas sievietes; šī Andrē uzlika sev necaurskatāmo izlikšanās masku, kas tai galmā sagādāja lepnas un jaunavīgi tīras Diānas slavu.
— Vai jūs arī zināt, — jautāja karaliene, — ko visu karalim ir par mani stāstījuši?
— Droši vien visu to sliktāko, — atbildēja Andrē, — un tieši tāpēc, ka neviens nespētu pietiekami daudz teikt par visu to, kas ir labs.
— Lūk, — vienkārši piebilda Žanna, — skaistākais teikums, kādu es esmu dzirdējusi. Es saku skaists tāpēc, ka tas, nekā neatmetot, izsaka visas tās jūtas, ka ir manas dzīves saturs, bet ko mans neattīstītais prāts nekad nebūtu pratis ietvert tik skaistos vārdos.
— Es jums, Andrē, visu izstāstīšu.
— O, es jau zinu, — viņa atbildēja, — kāda mana draudzene nupat vēl dzirdējusi, kā to atstāstījis Provansas grāfs.
— Tas ir gan glīts paņēmiens, — sapīkusi tcica karaliene, — izplatīt melus pēc tam, kad pats atzinis patiesību. Bet nu atstāsim to. Mēs pašreiz ar grāfieni pārrunājām viņas stāvokli. Sakiet, kas jūs protežē?
— Jūs, madamc, — droši atbildēja Zanna, — jūs, kas atļāvāt man nākt un noskūpstīt jūsu roku.
— Viņai ir drosme, — Marija Antuancte teica Andrē, — man patīk šis straujums.
Andrē neatbildēja.
— Madamc, — turpināja Žanna, — kad es atrados grūtā stāvoklī un neviens mani nepazina, reti kāds būtu uzdrošinājies' mani protežēt. Bet tagad, kad mani ir redzējuši Versaļā, visi gribēs viens otram apstrīdēt tiesības izpatikt karalienei, es ar to gribēju teikt, — kādai personai, kurai Viņas Majestāte parādījusi godu, uz to paskatoties.
— Tiešām! — teica karaliene apsēzdamās, — neviens nav bijis pietiekami drošs, vai pietiekami samaitāts, lai jūs protežētu jūsu pašas dēļ.
— Vispirms mani protežēja droša sieviete — Bulanviljē kundze, — atbildēja Žanna, — tad Bulanviljē kungs — samaitāts protežētājs… Bet kopš manas laulības — neviens, tiešām, nieviens. Ak, piedodiet! Es aizmirsu, kādu lielisku cilvēku, augstsirdīgu princi…
— Princi! bet sakiet, grāfien, kurš tas ir?
— Monsicur kardināls Roāns.
Karaliene paspēra soli uz Žannas pusi.
— Mans ienaidnieks! — viņa smaidīdama tcica.
— Jūsu Majestātes ienaidnieks! Viņš, kardināls! Ak, madamcl — iesaucās Žanna.
— Varētu sacīt, grāfien, ka tas jūs pārsteidz, ka arī karalienei var būt savi ienaidnieki. Redzams, ka jūs neesat dzīvojusi galmā.
— Bet, madamc, kardināls dievina Jūsu Majestāti, vismaz es ticu, ka tas tā ir. Un ja es nemaldos, tad viņa cieņa pret augsto laulāto draudzeni ir vienlīdzīga viņa padevībai.
— O, cs jums ticu, grāfien, — atbildēja Marija Antuancte jautrā omā,— es jums, grāfien, daļēji ticu. Jā, jā, tas ir pareizi, kardināls ir gatavs dievināt.
Un pie šiem vārdiem, skaļi smiedamās, viņa pagriezās pret Andrē.
— Jā gan, grāfien, monsicur kardināls mani dievina, tāpēc arī viņš ir mans ienaidnieks.
Žanna Lamota par to izlikās tik pārsteigta, kā nezin kāda provincicte.