— Ahā, jūs esat prinča, arhibīskapa Ludviķa Roāna protežē. Pastāstiet, grāfien, par to mums kaut ko vairāk.
— Tas, madamc, ir ļoti vienkārši. Viņa Ekselence kā ļoti augstsirdīgs, smalkjūtīgs cilvēks, man izpalīdzēja ar savu neaprobežoto devību.
— Ļoti labi. Princis Ludviķis ir izšķērdīgi devīgs, to nevar noliegt! Kā jums liekas, Andrē, vai monsicur kardināls nevarētu sākt dievināt arī mūsu daiļo grāfieni? Grāfienes kundze, ko jūs par to domājat?
Un Marija Antuancte no jauna iesmējās skaļiem, veselīgiem smiekliem, bet mūžīgi nopietnā Andrē cieta klusu.
„Ncvar būt, ka šī pārāk skaļā jautrība nebūtu mazliet mākslota," nodomāja Zanna. „Nu, redzēsim."
— Madamc, — viņa tcica nopietni un izjustā balsī, — man ir tas gods apliecināt Jūsu Majestātei, ka monsicur Roāns…
— Labi, labi, — pārtrauca to karaliene. — Tā kā jūs viņu tik dedzīgi aizstāvat…, tā kā jūs esat viņa draudzene…
— Ak, madamcl — Žanna kaunīgā godbijībā iesaucās.
— Ir jau labi, mana mīļā, — atbildēja karaliene, laipni smaidīdama, - bet pajautājiet viņam, ko viņš ir darījis ar maniem matiem, ko tas kādam frizierim lika man nozagt un kas šim pārdrošniekam dārgi maksāja, jo cs to padzinu.
— Jūsu Majestāte mani pārsteidz, — teica Zanna. — Kā, monsicur Roāns to būtu varējis izdarīt?
— Jā, gan…, dievināšanas, tikai dievināšanas dēļ. Pēc tam, kad viņš mani bija nomelnojis Vīnē, pēc tam, kad viņš bija darījis visu, lai izjauktu manas nodomātās laulības ar karali, viņš kādu dienu ievēroja, ka esmu sieviete un esmu viņa karaliene. Viņš, lielais diplomāts, bija pieļāvis rupju kļūdu, mani pastāvīgi apstrīdēdams. Un tad šim labajam princim palika bail par savu nākotni un viņš darīja tāpat, kā visi viņa sugas ļaudis, kas visvairāk glauda tos, no kuriem bīstas. Zinādams, ka esmu vēl jauna, viņš nosprieda, ka būšu arī muļķe un iedomīga, tāpēc viņš mainīja savu taktiku. Tagad, pēc nopūtām un ilgu pilniem skatieniem, viņš, kā jūs to sakāt, ir pārmeties uz dievināšanu. Viņš taču mani dievina, Andrē, vai nc tā?
Andrē klusu palocījās.
— Jā… Andrē negrib sevi sakompromitēt, bet cs — es riskēju. Grāfien, es, un tagad arī jūs zināt, ka mani kardināls dievina. Tas nu reiz tā ir, un sakiet viņam, ka cs par to uz viņu nemaz neskaišos.
Šie rūgtie, ironijas pilnie vārdi dziļi iespiedās Žannas Lamotas valšķīgajā sirdī.
Ja šī sirds būtu bijusi cēla, tīra un patiesi padevīga, viņa šajos vārdos būtu saskatījusi cēlsirdīgas sievietes visdziļāko nicināšanu un tīras dvēseles riebuma pilnu novēršanos no intrigām, ko ap viņu auž zemākstāvošie. Šīs šķiras sievietes, šie retie eņģeļi, nekad nekaro par savu godu pret tiem slazdiem, ko tiem gatavo virs zemes.
Viņas pat domās nepieļauj dubļus, kas tos aptraipa, un dūksti, kurās tās atstāj savu zeltīto spārnu mirdzošākās spalvas.
Žannas vulgārā un viltīgā daba karalienes dusmās par kardināla izturēšanos saskatīja tikai sašutumu. Viņa atcerējās galmā izplatītās
baumas, kas no pils pieņemamajām telpām bija aizklīdušas līdz Parīzes priekšpilsētām, atrazdamas tur dzīvu atbalsi.
Kardināls, kas pret sievietēm izjuta vienīgi dzimumkaisli, bija izteicies Ludviķim XV, kas arī tikai šādā veidā mīlēja sievietes, ka dofinc esot nepilnīga sieviete. Ir pazīstami daži Ludviķa XV izteicieni attiecībā uz viņa brāļadēla laulībām un viņa jautājumi kādam naivam sūtnim.
Žanna, šī, ja mēs tā varam teikt, pilnīgā sieviete, sieviete no galvas līdz kājām, iedomīga pat uz saviem matiem, Žanna, kuras dabā bija izlietot visas savas priekšrocības, lai patiktu un uzvarētu, nevarēja saprast, kā gan kāda sieviete intīmās lietās varētu domāt citādi nekā viņa.
„Karalicnc ir sašutusi," viņa domāja, „bct ja viņa ir sašutusi, tad tur vēl kaut kam vajag būt."
Tāpēc, pārlikusi, ka pretspars rada skaidrību, viņa ņēmās aizstāvēt Roānu ar visu sava elastīgā prāta atjautu, ar ko daba viņu tik bagātīgi bija apveltījusi.
Karaliene klausījās.
„Viņa klausās," nodomāja Žanna.
Bet grāfieni šoreiz pievīla viņas pašas viltīgais raksturs, jo viņa nesaprata, ka to karaliene uzklausa tikai aiz augstsirdības, jo galmā ir parasts, ka neviens nekad nesaka nekā laba par tiem, par kuriem valdnieks domā sliktu.
Šī vecveco tradīciju laušana, šī atkāpšanās no galma paražām karalienei tik ļoti patika, ka viņa jutās gandrīz vai laimīga.
Marija Antuancte saskatīja sirdi tur, kur patiesībā Dievs bija ielicis sausu sūkli.
Karaliene labvēlīgas intimitātes noskaņojumā turpināja sarunu, bet Žanna sēdēja kā uz adatām un viņas stāvoklis kļuva neērts. Bez karalienes atlaišanas viņa vairs nevarēja aiziet, kaut gan nupat vēl tik labi bija jutusies savā svešnieccs lomā, ķas lūdz atļauju aiziet. Pēkšņi blakusistabā atskanēja kāda skaļa, jautra, jauna balss.
— Grāfs Artuā! — iesaucās karaliene.
Andrē tūdaļ piecēlās, arī Žanna gatavojās aiziet, bet princis tik pēkšņi ieradās karalienes istabā, ka aiziešana kļuva neiespējama. Tomēr Lamota kundze, kā saka teātra valodā, mēģināja to vismaz marķēt.
Princis, ieraudzījis skaisto dāmu, apstājās un to sveicināja.
— Grāfiene Lamota kundze, — tcica karaliene, iepazīstinādama princi ar Žannu.
— Ahā! — tcica grāfs Artuā. — es taču, grāfienes kundze, jūs negribēju aizdzīt.
Karaliene pamāja Andrē, kas aizturēja Žannu.
Šis mājiens nozīmēja:
„Man vajadzēja Lamota kundzi kaut kā atalgot; tā kā man pašreiz nebija vaļas, atstāsim to uz vēlāku laiku."
— Tātad jūs no vilku medībām jau atpakaļ, — jautāja karaliene, pasniegdama grāfam roku pa angļu modei, kas arvien vairāk sāka ieviesties.
— Jā, māsīc, man bija laime: nošāvu veselus septiņus, tas ir neticams skaitlis, — atbildēja princis.
— Un jūs pats tos nošāvāt?
— To cs īsti labi nezinu, bet tā stāsta, — viņš smiedamies atbildēja. — Un vai jūs zināt, māsīc, ka ar to esmu nopelnījis septiņus simtus livru?
— Nu, nu, kādā veidā?
— Redzat, par katru šā plēsīgā zvēra galvu maksā simts livru. Tas ir daudz, bet es ar prieku dotu divus simtus par šā avīžnieka galvu. Un jūs, māsīc?
— Ā! — iesaucās karaliene, — jūs jau zināt šo stāstu?
— Provansas grāfs man to nupat pastāstīja.
— Jau trešais, — noteica karaliene, — monsieur Provansas grāfs ir veikls un nenogurstošs stāstītājs. Pastāstiet mums, kā viņš jums to atstāstīja.
— Tā, lai jūs pataisītu baltāku par sermulīti, baltāku par Afrodīti. Ir vēl daudz citu vārdu, kas beidzas uz „īti"; zinātnieki, piemēram, mans brālis jums to varētu pastāstīt.
— Tomēr, tā ir taisnība, ka viņš jums šo gadījumu pastāstīja.
— Ar avīžnieku? Jā, māsīc. Bet šoreiz vēl Jūsu Majestāte tika cauri ar godu. Var teikt, ja to uzrakstītu tādā kalamburā, kādus monsicur Bēvrs raksta ik dienas, amforas lietas būtu spīdošas.
— Ak, šī briesmīgā vārdu spēle!
— Māsīc, netiesājiet pārāk bargi bruņinieku, kas nodod jūsu rīcībā savu šķēpu un roku. Tikai tā ir tā laime, ka jums neviens nav vajadzīgs. Ak, māsīc, ir gan jums laime!