— Un jūs to saucat par laimi! Vai jūs dzirdat Andrē?
Žanna pasmējās. Grāfs, kas visu laiku skatījās uz viņu, to iedrošināja; un tā iznāca, ka uzrunāja Andrē, bet Žanna atbildēja.
— Tikai laime, — atbildēja grāfs, — varēja taču gadīties, mīļā māsīc, ka, pirmkārt, jums nebūtu bijusi līdzi princese Lambāla.
— Vai tad cs tur viena būtu gājusi?
— Otrkārt, ja nu Lamota kundze nebūtu jūs sastapusi un aizkavējusi jūs ieiet.
— O, jūs zināt arī, ka Lamota kundze tur ir bijusi.
— Mīļā māsīc, kad Provansas grāfs ko stāsta, viņš stāsta pamatīgi. Un, beidzot, varēja gadīties, ka Lamota kundze nebūtu bijusi Versaļā, lai nodotu savu liecību. Jūs man varbūt teiksit, ka tikums un nevainība ir kā vijolīte: lai pamanītu, to nemaz nevajag redzēt. Bet ar vijolītēm, mīļo māsīc, ir tā: kad viņas redz, no tām sasien pušķīti, bet kad viņas ir paostītas, tās aizmet. Tāda, lūk, ir mana morāle.
— Ir gan skaista!
— Nu, kāda tā ir, tādu es to pieņemu, un es jums pierādīju, ka jums patiesi ir bijusi laime.
— Slikts pierādījums.
— Vai man vēl labāk būtu jāpierāda?
— Nu, tas nekaitētu.
— Labi. Jūs darāt netaisni, peldami jūsu laimi, — tcica grāfs un, iztaisījis pirueti, nokrita līdzās karalienei uz dīvāna, — jo pirmkārt, jūs laimīgi izglābāties lai slavenajā izbraukumā ar kabrioletu…
— Viens, — skaitīja karaliene uz pirkstiem.
— Izglābāties no amforas.
— Labi, ir pieskaitīts. Tas ir divi. Nu, tālāk?
— Un izglābāties vēl no šīs balles dēkas, — grāfs tai pačukstēja ausī.
— Kādas balles?
— Operas balles.
— Kā jūs teicāt?
— Es tcicu, māsīc, no Operas balles.
— Es jūs nesaprotu. Grāfs sāka smieties.
— Ak, cik muļķīgi cs daru, runādams ar jums par noslēpumu.
— Noslēpumu! Bet jūs, taču, brālēn, runājat par Operas balli. Žannas ausis uztvēra vārdus: Operas balle, un viņa sāka uzmanīgi
klausīties.
— Klusēsim! — iesaucās princis.
— O, nē, to tik nc! — protestēja karaliene. — Izskaidrosimies. Jūs runājat par kādu gadījumu Operā: sakiet, kas tur īsti ir par lietu.
— Ak, māsīc, esiet žēlīga…
— Nē, grāf, cs gribu zināt.
— Bet es, māsīc, vēlos klusēt.
— Vai jūs gribat kļūt nepieklājīgs?
— Nekādā ziņā. Man liekas, cs jau esmu jums diezgan teicis, lai jūs saprastu.
— Jūs man vēl nekā neesat teicis.
— O, mīļo māsīc, nu jūs intriģējat mani un redzēsim — uz goda vārdu.
— Goda vārds, es nejokoju.
— Un jūs gribat, lai es runāju.
— Bet uz vietas.
— Tad kaut kur citur, bet nc še, — tcica grāfs, norādīdams uz Zannu un Andrē.
— Nē, tikai še! Šādas izskaidrošanās gadījumā nekad nav pietiekami daudz klātesošo.
— Māsīc, picsargictics!
— Es riskēju.
— Vai jūs, nebijāt nupat Operas ballē?
— Es! — iesaucās karaliene, — cs, Operas ballē!
— Apžēlojieties! klusāk!
— O, nē, brālēn, tas jādzird visiem… Es, jūs sakāt, esot bijusi Operas ballē?
83-10-
— Jā, noteikti, jūs tur bijāt.
— Varbūt, jūs pats vēl mani redzējāt? — karaliene pusjokodama, pusironiski jautāja.
— Jā, cs jūs redzēju.
— Mani! Mani?
— Jūs! Jūs!
— Tas nu ir par traku.
— Jā, tā jau es ari domāju.
— Kāpēc jūs nesakāt, ka esat ar mani runājis, tas būtu vēl jocīgāk.
— Goda vārds! Es gribēju jūs uzrunāt, kad kāds masku pūlis mūs izšķīra.
— Jūs esat prātā jucis.
— Es jau domāju, ka to dabūšu dzirdēt. Man nevajadzēja tik tālu aiziet, tā bija kļūda.
Karaliene strauji uzlēca kājās un uztraukta pagājās dažus soļus pa istabu.
Grāfs viņā izbrīnījies noskatījās.
Andrē aiz bailēm un uztraukumā drebēja.
Lai saglabātu ārēji mierīgu izskatu, Žanna tā sažņaudza dūres, ka nagi iespiedās delnā.
Karaliene apstājās.
— Mīļais draugs, — viņa teica jaunajam princim, — beigsim jokot! Man ir slikts raksturs, ka cs, kā jūs jau redzat, zaudēju pacietību. Atzīstieties, ka jūs uz mana rēķina gribējāt tikai pajokot un cs būšu ļoti laimīga!
— Es atzīstos, māsīc, ja jūs tā gribat.
— Šarl, runājiet nopietni!
— Kā zivs, māsīc.
— Dieva dēļ, sakiet man, jūs taču pats šo stāstu izdomājāt?
Grāfs pameta skatienu uz abām dāmām un teica:
— Jā, es to izdomāju, lūdzu piedošanu.
— Jūs mani neesat pareizi sapratis, — kaislīgi iesaucās karaliene. — Jā, vai nē, šo dāmu priekšā atsauciet visu, ko jūs nupat teicāt. Nemelojiet un neizvairieties!
Andrē un Žanna bija paslēpušās aiz gobelēniem.
— Jā, māsīc, — klusu tcica princis, kad abas dāmas bija atgājušas sāņus, — cs jums teicu taisnību; kāpēc jūs mani nebrīdinājāt agrāk?
— Jūs mani redzējāt Operas ballē?
— Tāpat, kā jūs redzu tagad un jūs mani arī redzējāt.
Karaliene iekliedzās, pasauca Andrē un Žannu, aizsteidzās pati pie viņām aiz drapērijām un, paņēmusi katru pie rokas, atveda pie grāfa.
— Manas dāmas, — viņa tcica, — grāfs Artuā apgalvo, ka esot mani redzējis Operas ballē.
— Ak, Dievs! — nomurmināja Andrē.
— Tagad jums vairs nav laika atkāpties, — iesaucās karaliene. — Pierādiet, nu pierādiet…
— Tas bija tā, — tcica princis. — cs biju tur kopā ar maršalu Rišeljē, ar Kolonnu ar… goda vārds! ar visu sabiedrību. Jums nokrita maska.
— Man maska!
— Es gribēju jums jau teikt: „Tā, māsīc, ir liela pārdrošība," bet jūs jau bijāt pazudusi, jūs aizveda kavalieris, kuram jūs sniedzāt roku.
— Kavalieris! Ak, Dievs! Jūs mani padarīsit traku.
— Tas bija kāds zils domino, — piebilda princis.
Karaliene pārvilka ar roku pār pieri.
— Kas tā bija par dienu? — viņa prasīja.
— Sestdiena, jo otrā dienā cs aizbraucu medībās. No rīta, man aizbraucot, jūs vēl gulējāt un cs jums par savu aizbraukšanu nevarēju personīgi paziņot.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! Kurā stundā jūs mani redzējāt?
— Varēja būt, tā ap diviem vai trim naktī.
— Nu, skaidrs, vai nu es vai jūs, bet viens no mums ir prātā jucis.
— Es jums apgalvoju, ka tas būšu cs… es būšu kļūdījies… tomēr…
— Tomēr…
— Ak, neņemiet to tik ļoti pie sirds… Vienu brīdi es domāju, ka jūs esat karaļa pavadībā; bet tā persona runāja vāciski, un karalis runā vienīgi angliski.
— Vāciski… kāds vācietis… O, brālēn, man ir kāds pretpieradījums. Sestdien es aizgāju gulēt pulkstens vienpadsmitos.
Grāfs smaidīdams palocījās — kā cilvēks, kas netie.