Karaliene piezvanīja.
— Mizerī kundze jums to apliecinās, — viņa tcica.
Grāfs sāka smieties.
— Vai jūs nepasauksit arī Lorānu, vārtusargu; viņš apliecinās to pašu. Šo lielgabalu cs pielādēju, mana mīļā māsīc, nemērķējiet ar to uz mani!
— O! — iesaucās karaliene saniknota. — O, man tiešām netie!
— Es jums ticētu, ja jūs mazāk skaistos. Dodiet pierādījumus! Ko tas līdz, ja cs jums teikšu — jā un citi, kas nāks pēc manis, teiks — nē.
— Citi? Kādi citi?
— Sasodīts! Nu tic, kas jūs redzēja tāpat kā es.
— Ā, tas ir interesanti! Vēl citi esot mani redzējuši. Nu, labi, nosauciet man tos.
— Tūlīt… Vai Filips Tavernī ir še?
— Mans brālis? — iesaucās Andrē.
— Viņš arī, jaunkundz, bija klāt, — atbildēja princis, — vai jūs, māsīc, gribat, ka viņam pavaicā?
— Es to noteikti prasu.
— Ak, Dievs! — nomurmināja Andrē.
— Kā! — iesaucās karaliene.
— Mans brālis kā liecinieks.
— Jā, jā, cs to gribu.
Un karaliene pavēlēja to pasaukt.
Filipu aizsūtīja meklēt pie tēva, kuru tas pašreiz pēc iepriekš aprakstītās ainas bija atstājis.
Filips, kas bija palicis uzvarētājs divkaujā ar Šarnī. Filips, kas bija izdarījis pakalpojumu savai karalienei, priecīgi devās uz Versaļu.
Viņu sastapa ceļā, pateica karalienes pavēli un dažos mirkļos viņš bija klāt.
Marija Antuancte steidzās tam pretī un nostājās viņam tieši priekšā.
— Nu, redzēsim, monsicur, — viņa teica, — vai jūs esat spējīgs runāt patiesību?
— Jā, madamc, un neesmu spējīgs melot, — viņš atbildēja.
— Tad sakiet, sakiet atklāti, vai… vai pēdējo astoņu dienu laikā jūs mani esat redzējis kādā publiskā vietā?
— Jā, madamc, — atbildēja Filips.
Varēja dzirdēt sirdis pukstam.
— Kur jūs mani redzējāt? — jautāja karaliene šausmīgā balsī.
Filips klusēja.
— O, tikai neizvairieties, monsicur, lūk, mans brālēns apgalvo, ka viņš mani esot redzējis Operas ballē un jūs, kur jūs mani redzējāt?
— Turpat, kur monsicur grāfs Artuā — Operas ballē.
Karaliene kā zibens ķerta nokrita uz dīvāna.
Bet tad kā ievainota pantera viņa uzlēca kājās.
— Tas nav iespējams, — viņa tcica, — tāpēc, ka cs tur neesmu bijusi. Uzmanieties, monsicur Tavernī, cs redzu, ka jūs pieņemat puritāņu manieres. Tas varbūt, noder Amerikā pie monsicur Lafajcta, bet Versaļā mēs esam Francijā un esam atklāti un pieklājīgi.
— Jūsu Majestāte velti apbēdina monsicur Tavernī, — bāla aiz dusmām un sašutuma tcica Andrē. — Ja viņš teic, ka viņš ir redzējis, tad viņš arī ir redzējis.
— Un jūs, jūs arī! — iesaucās Marija Antuancte. — Nudien, vēl tikai trūkst, ka arī jūs mani būtu redzējusi. Dievs redz! jā, man ir draugi, kas mani aizstāv, man ir arī ienaidnieki, kas mani nogalina. Bet viens liecinieks, kungi, neko neizšķir.
— Jūs man atgādināt, — teica grāfs Artuā, — ka tai brīdī, kad es jūs ieraudzīju un pārliecinājos, ka zilais domino nav karalis, man likās, ka tas bija Sifrēna māsasdēls. Kā taču saucās šis brašais virsnieks, kas tik varonīgi bija pacēlis Francijas karogu? Jūs viņu dažas dienas iepriekš tik laipni pieņēmāt, ka es nodomāju, ka jūs to esat izvēlējusies par savu goda kavalieri.
Karaliene nosarka, Andrē kļuva bāla kā nāve. Abas saskatījās un nodrebēja, redzot, kur tā lieta nonākusi.
Filips šķita pusdzīvs.
— Monsicur Šarnī? — viņš nomurmināja.
— Jā, jā Šarnī, — turpināja grāfs Artuā. — Vai nav tiesa, monsicur Filip, ka šī zilā domino gaitā bija zināma līdzība ar monsicur Šarnī?
— To cs, monsicur, neievēroju, — Filips aizsmacis tcica.
— Bet, — turpināja grāfs Artuā, — cs drīz vien pārliecinājos, ka esmu maldījies, jo pēkšņi ieraudzīju monsicur Šarnī. Viņš ar maršalu Rišeljē stāvēja, māsīc, jums tieši pretī tai brīdī, kad jums nokrita maska.
— Un viņš mani redzēja? — iekliedzās karaliene aizmirsusies.
— Katrā ziņā, ja vien viņš nav gluži akls.
Ar izmisuma žestu karaliene vēlreiz pavilka zvaniņa auklu.
— Ko jūs darāt? — jautāja princis.
— Es gribu dzirdēt arī monsicur Šarnī, cs gribu izdzert šo kausu līdz dibenam.
— Es gan neticu, ka monsicur Šarnī būs Versaļā, — nomurmināja Filips.
— Kāpēc?
— Man teica, ka viņš… nejūtoties vesels.
— Tomēr, monsicur, lieta ir pārāk nopietna, lai viņš varētu neierasties. Es arī, monsicur, nejūtos labi un tomēr es kailām kājām iešu līdz pasaules galam, lai tikai pierādītu…
Filips, kuram sirds draudēja vai lūzt, piegāja pie Andrē, kas skatījās pa logu uz apstādījumiem.
— Kas tur ir? — jautāja karaliene, viņiem tuvodamās.
— Nekas, nekas… Teica, ka Šarnī esot slims un cs viņu redzu.
— Jūs viņu redzat? — iesaucās Filips, piesteidzās pie loga.
— Jā, tas ir viņš.
Karaliene, visu aizmirsusi, ar neticamu spēku atrāva vaļā logu un pati to pasauca:
— Monsicur Šarnī!
Šarnī paskatījās un mēms aiz brīnumiem devās uz pili.
XXXVII
ALIBI
Šarnī ienāca, gan mazliet bāls, bet staltā gaitā, un citādi nekas neliecināja par viņa neveselību.
Ieraugot šo dižciltīgo sabiedrību, viņa izturēšanās kļuva godeienīga un noteikta, kā tas kareivim un augstākās sabiedrības cilvēkam parasts.
— Uzmanieties, māsīc, — klusi tcica grāfs Artuā, — jūs izvaicājat pārāk daudz ļaužu!
— Brālēn, es izvaicāšu visu pasauli, kamēr beidzot atradīšu cilvēku, kas teiks, ka jūs esat kļūdījies.
Pa šo laiku Šarnī bija pamanījis Filipu un to pieklājīgi sveicināja.
— Jūs jau apejaties ar savu veselību kā bende, — Filips klusu teica savam pretiniekam. — Ievainots, iziet! Patiesi, jūs gribat nomirt.
— No tā, ka Buloņas mežā kāds uzdūries uz ērkšķa, neviens nemirst,- atbildēja Sārnī nopriecādamies, ka ar šiem vārdiem var dot savam ienaidniekam sāpīgāku morālo dūrienu, nekā ar zobenu.
Šai brīdī karaliene pienākdama izbeidza šo sarunu.
— Monsicur Šarnī, — viņa teica, — šie kungi teic, ka jūs esot bijis Operas ballē?
— Jā gan, Jūsu Majestāte, — atbildēja Šarnī palocīdamies.
— Sakiet mums, ko jūs tur redzējāt.
— Vai Jūsu Majestāte domā kaut ko, vai kādas personas cs tur redzēju?
— Tieši tā… kādas personas jūs tur redzējāt, un cs lūdzu, monsicur Šarnī, bez kādas diskrēcijas un līdzjūtīgas noklusēšanas.
— Vai man, madamc, viss jāsaka?
Karaliene vaigi atkal pieņēma to bālumu, kas šorīt nu jau desmit reizes bija mainījies ar drudža sārtumu.
— Sākot ar augstāko dižciltības pakāpi un mana pienākuma likumu, — atbildēja Šarnī.
— Jūs redzējāt mani?