— Jā, Jūsu Majestāti, tai brīdī, kad karalienei par nelaimi nokrita maska.
Marija Antuancte nervozi burzīja savu mežģīņu mutautiņu.
— Monsicur, — viņa tcica, un labs novērotājs būtu saklausījis viņas balsī tuvas asaras, — paskatieties labi manī, vai jūs tiešām esat pārliecināts?
— Madame, Jūsu Majestātes vaibsti ir ierakstīti katra pavalstnieka sirdī. Kas vienreiz redzējis Jūsu Majestāti, tas redzēs viņu mūžīgi.
Filips paskatījās uz māsu, kas savukārt pavērās viņā. Un viņu kopējās sāpes un kopējā greizsirdība noslēdza klusu sāpju savienību.
— Monsieur, — atkārtoja karaliene, tuvodamās monsicur Šarnī, — es jums apgalvoju, ka neesmu bijusi Operas ballē.
— Ak, madamc, — iesaucās jaunais cilvēks, noliekdams pieri līdz pat zemei. — Vai Jūsu Majestātei nav tiesība iet, kur vien viņai patīk? Un ja arī tas būtu pašā ellē, tiklīdz Jūsu Majestāte tur ir cēlusi kāju, tā ir šķīstīta.
— Es neprasu, lai jūs attaisnotu manu rīcību, — atbildēja karaliene, — cs tikai lūdzu jūs neticēt, ka cs to būtu darījusi.
— Es ticēšu visam, ko Jūsu Majestāte man pavēlēs ticēt, — atbildēja Šarnī, kuru līdz sirds dziļumiem aizkustināja karalienes neatlaidība un šīs lepnās sievietes izjustā pazemošanās.
— Māsīc, māsīc, tas ir par daudz! — viņai pie auss nomurmināja grāfs Artuā.
Šis skatiens bija sasaldējis ledū visus klātesošos: vienus viņu mīlas sāpēs, otrus viņu ievainotās patmīlības dēļ; un vēl trešos aizkustināja jūtas, kas mūs pārņem, kad redzam apvainotu sievieti varonīgi aizstāvamies pret neatspēkojamiem pierādījumiem.
— Un tam viņi tic! tam viņi tic! — mulsās dusmās iesaucās karaliene. Tad nespēkā viņa atkrita kādā atzveltnes krēslā un zagšus noslaucīja ar pirkstu kādu asaru, ko aizvainotais pašlepnums bija izspiedis zem viņas skropstām. Pēkšņi viņa strauji piecēlās.
— Ak, māsīc, māsīc! piedodiet man, — maigi tcica grāfs Artuā, — ap jums ir uzticami draugi. Tikai mēs vien zinām šo noslēpumu, kas jūs tik ļoti uztrauc, un no mūsu sirdīm, kur tas ieslēgts, neviens to neizraus citādi, kā tikai kopā ar mūsu dzīvību.
— Ak, šis noslēpums! noslēpums! — iesaucās karaliene. — Es uz jums par to nemaz ncskaišos.
— Māsīc!
— Nē, noslēpuma pierādījumu man vajag.
— Madame, — teica Andrē, — kāds nāk.
— Karalis! — pieteica sulainis no priekšistabas.
— Karalis! Jo labāk! Viņš ir mans vienīgais draugs. Viņš mani pratīs attaisnot arī tad, ja tam liktos, ka esmu kļūdījusies: cs priecājos par viņa ierašanos.
Ienāca karalis. Viss viņa izskats bija pilnīgā pretstatā karalienes pulciņa apjukumam.
— Sirc\ — iesaucās karaliene, — jūs ierodaties tieši laikā: vēl viens apmelojums, vēl viens apvainojums jāatspēko.
— Jā, kas tad vēl? — jautāja Ludviķis XVI, panākdams uz priekšu.
— Sire, vēl kādas neglītas baumas. Un tās tiek izplatītas. Ak, palīdziet, sire, jo šoreiz tic vairs nav mani ienaidnieki, kas mani apsūdz, bet mani draugi.
— Jūsu draugi?
— Šie kungi, mans brālēns, piedošanu! Monsicur grāfs Artuā, monsicur Tavernī, un monsicur Šarnī apgalvo, apgalvo man, ka viņi esot redzējuši mani Operas ballē.
— Operas ballē! — iesaucās karalis, pieri saraucis.
— Jā, sirc.
Uz brīdi iestājās mocošs klusums.
Lamota kundze redzēja karaļa drūmo nemieru. Viņa redzēja karalienes pelēkbālo seju; ar vienu vārdu viņa varēja izbeigt šīs sāpīgās mokas; ar vienu vienīgu vārdu viņa varēja iznīcināt visus šos apvainojumus un izglābt karalienes nākotni.
Bet viņas sirds palika mēma: tai bija citas intereses. Tā teica, ka esot jau par vēlu, un ka viņas stāstā par amforu jau bijuši meli, un, ka atkārtojot pirmīt teikto, viņai būtu jāatzīstas, ka tā jau pirmajā apvainojumā noklusējusi karalieni pilnīgi reabilitējošu faktu. Tādā kārtā jaunā favorīte ar vienu vārdu sevi iznīcinātu un visas savas cerības uz turpmāku karalienes labvēlību.
— Operas ballē? — karalis baiļu pilnā balsī jautāja. — Un kas to saka? Vai Provansas grāfam tas ir zināms?
— Bet tā nav taisnība! — nevainības izmisumā iesaucās karaliene. — Tā nav taisnība: grāfs Artuā ir pārskatījies, monsicur Tavernī ir pārskatījies. Jūs arī, monsicur Šarnī, esat pārskatījies. Tas taču var gadīties.
Visi palocījās.
— Nu, redzēsim! — iesaucās karaliene, — lai sasauc manus ļaudis, lai noprasa visiem, visiem! Šī balle taču bija sestdienā, vai ne tā?
— Jā, māsīc.
— Nu, labi. Ko cs darīju sestdien? Lai man to pasaka, jo citādi, ja tas tā turpināsies, es patiesi sajukšu prātā un sākšu pati ticēt, ka cs tur esmu bijusi. Bet ja tas tā būtu, tad, kungi, es jums to pateiktu.
Pēkšņi karalis paspēra soli uz priekšu — viņš izstiepa roku, viņa acis mirdzēja un seja staroja smaidā.
— Sestdien, kungi, vai tas bija sestdien?
— Jā, sirc.
— Nu, lūk, — viņš tcica, kļūdams arvien mierīgāks un līksmāks, — par to, Marij, atliek vienīgi pavaicāt jūsu kambardāmai. Viņa varbūt atcerēsies, cikos cs sestdien iegāju pie jums. Man liekas, tas bija tā ap pulkstens vienpadsmitiem.
— Ak, sirc, jā! — bezprātīgā priekā iesaucās karaliene.
Un viņa metās karaļa rokās, tad nosarkusi un apjukusi, iedomādama par pārējo klātbūtni, viņa paslēpa seju pie krūtīm karalim, kas maigi noskūpstīja tās skaistos matus.
— Nudien, — tcica grāfs Artuā, aizgrābts no pārsteiguma un prieka, — turpmāk es valkāšu brilles. Bet, dievs sodi, šo skatu cs neatdotu ne par miljonu. Vai nc tā, kungi?
Filips, bāls kā nāve, bija atspiedies pret paneli, nu citādi tik dzedrais un nesatricināmais Šarnī slaucīja savu sviedriem pārklāto pieri.
— Lūk, tāpēc kungi, — ar uzsvaru tcica karalis, nopriecādamies par savu vārdu iespaidu, — ir neiespējami, ka karaliene tai naktī būtu bijusi Operas ballē. Kā jūs nu varat, tā ticat tam. Bet cs esmu pārliecināts, ka pati karaliene ir apmierināta, ja cs tam ticu.
— Tagad, — piebilda grāfs Artuā, — lai Provansas grāfs domā, kā viņam patīk. Bet cs savai sievai ieteikšu tādā pat veidā pierādīt savu nevainību, kad vini apvainos, ka pavadījusi nakti ārpus mājas.
— Brāl!
— Sirc, es skūpstu jūsu rokas.
— Šarl, iesim reizē, — tcica karalis, vēlreiz noskūpstījis karalieni.
Filips stāvēja nekustēdamies.
— Vai jūs, monsicur Tavernī, nepavadīsit grāfu? — dzedri tcica karaliene.
Filips saslējās. Asinis viņam saskrēja galvā. Daudz netrūka un viņš būtu paģībis. Ar pūlēm viņš vēl atsveicinājās, apskatījās uz māsu un, uzmetis Šarnī iznīcinošu skatienu, ar mokām apvaldīja savu ciešanu izpausmi.
Karaliene paturēja pie sevis tikai Andrē un monsicur Šarnī.
Šo Andrē stāvokli starp karalieni un viņas brāli, starp viņas draudzību un viņa greizsirdību, mēs nespētu notēlot, nepalēninot tā dramatiskā skata gaitu, kuram karalis deva tik laimīgu atrisinājumu.
Tomēr šīs jaunās meičas ciešanas pelna mūsu ievērību: viņa juta, ka Filips būtu bijis ar mieru atdot savu dzīvību, lai varētu aizkavēt Šarnī palikšanu pie karalienes, un viņai bija jāatzīstas sev pašai, ka arī viņas sirds salūztu, ja tā būtu devusies pakaļ Filipam, lai to nomierinātu un tā atstātu Šarnī kopā ar karalieni un Lamota kundzi, kas, kā viņa to no Žannas familijāri kautrā skatiena redzēja, būtu vēl sliktāk.