Kā lai izskaidro viņas jūtas?
Vai tā bija mīla?
O, viņa būtu iebildusi, mīla neuzdīgst un neuzplaukst tik drīz šinī saltajā galma atmosfērā. Mīla, šis retais zieds, mīl ziedēt tikai tīrās, cēlās neskārtās sirdīs. Tā nespēj iesakņoties sirdīs, ko aptumšo atmiņas un sedz gadiem ilgi lieto asaru ledus. Nē, tā nebija mīla, ko Tavernī jaunkundze izjuta pret monsicur Šarnī. Visiem spēkiem viņa centās atvairīt šīs domas, jo viņa bija devusi solījumu nemīlēt vairs nevienu šai pasaulē.
Bet kāpēc viņa izjuta tādas sāpes, kad Šarnī tcica karalienei dažus dziļas godeienības un padevības pilnus vārdus? Droši vien tā bija greizsirdība.
Jā, Andrē atzinās sev, ka viņa ir greizsirdīga, ne uz vīrieti, kas mīlēja kādu citu sievieti, ne viņu, bet uz šo sievieti, kas bija spējīga katru piespiest viņu iemīlēt.
Ar skumju grūtsirdību viņa vēroja lidojam ap sevi jaunās galminieku paaudzes, skaisto, mīlas alkstošo jaunatni. Šie straujie, dedzīgie jaunekļi viņu nesaprata un, parādījuši tai zināmu uzmanību, aizgāja; vieni tāpēc, ka viņas atturībai nebija nekāda filozofiska pamata; otri tāpēc, ka viņas atturība nesaskanēja ar tās mājas vieglprātīgo atmosfēru, kādā tai bija nācies uzaugt.
Bez tam vīrieši, vai nu viņi meklē tikai laika kavēkli, vai sapņo par īstu mīlu, neuzticas divdesmit piecus gadus vccas sievietes atturībai, ja vēl šī sieviete ir skaista, bagāta karalienes mīlule un tomēr iet savu ceļu, bāla, vientuļa un klusa šinī vidē, kur augstākais prieks un laime ir likt par sevi pēc iespējas vairāk runāt.
Dzīvas problēmas nekad nav sevišķi pievilcīgas. Andrē jau par to bija pārliecinājusies: viņa redzēja, kā skatieni arvien mazāk kavējas pie viņas skaistuma, bet prāts vairījās viņas prāta, vai pat to noliedza. Vēl vairāk: viņa redzēja, ka šī izvairīšanās pie vecākajiem kļuva par paražu, bet pie jaunākajiem — par instinktu. Nebija parasts griezties pie Tavernī jaunkundzes un viņu uzrunāt, tāpat kā nevienam neienāca prātā Versaļas dārzos uzrunāt Latonu vai Diānu, kas bija ieslēgtas dzedro ūdens baseinu tumšajā lokā. Ikviens, kas apsveica Tavernī jaunkundzi, pēc tam pagriezās un uzsmaidīja citai sievietei, jo viņš savu pienākumu bija izpildījis.
Viss šis noskaņojums jaunās dāmas vērīgajam skatienam nepalika nepamanīts. Viņa, kuras sirds bija pārcietusi visas bēdas, neredzēdama neviena prieka stara; viņa kas juta, kā, gadiem ejot, pieauga garlaicīgo stundu un tumšo atmiņu pavadoņu pulks; viņa vairāk domāja par to, kas soda, nekā par to, kas piedod, un mocošajās bezmiega naktīs, iedomādamās visus priekus, kas pieejami laimīgajiem mīlētājiem, viņa ar bezgalīgām žēlām nopūtās:
— Un cs! Ak, Dievs! Un es!
Kad viņa tai saltajā vakarā sastapa Šarnī, kad jaunā cilvēka ziņkārais skatiens apstājās pie tās, apveltīdams to ar simpātisku siltumu, viņa pirmo reizi vairs nejuta to savādo vēsumu, kādu tai parasti izrādīja visi galminieki. Šim vīrietim viņa vēl bija sieviete. Viņš bija atmodinājis viņā jaunību un paralizējis nāvi; viņš bija licis nosarkt Diānas un Latonas marmoram.
Tāpēc arī Tavernī jaunkundze tik strauji bija pieķērusies šim atdzīvinātājam, kas viņā atmodināja tās vitalitāti; tāpēc viņa jutās laimīga redzēt šo jauno cilvēku, kuram tā nebija nekāda problēma; tāpēc viņa bija tik nelaimīga, iedomājoties, ka cita sieviete varētu apcirpt viņas fantāzijas spārnus un nolaupīt tai viņas sapni, kas nule bija iznācis pa zeltmirdzošiem vārtiem.
Ceram, ka lasītājs mums piedos šo mazo paskaidrojumu, kāpēc Andrē nebija sekojusi Filipam, kad tas atstāja karalienes istabu, kaut gan viņa sāpīgi izjuta karalienes netaisnību pret viņas brāli, kas bija viņas reliģija, viņas elks, viņas mīla.
Tavernī jaunkundze, kas nebija gribējusi atstāt karalieni tete-a-tete ar Šarnī, pēc viņas brāļa noraidīšanas vairs nepiedalījās sarunā.
Viņa apsēdās kamīna kaktā gandrīz vai ar muguru pret pārējiem. Karaliene sēdēja, viņas priekšā padevīgi noliecies stāvēja Šarnī, bet Lamota kundze bija iespiedusies loga nišā, kur viņas šķietamā kautrība meklēja patvērumu, bet patiesā ziņkārība — izdevīgu novērošanas punktu.
Karaliene kādu brīdi cieta klusu: viņa īsti nezināja, kā atsākt šo kutelīgo izskaidrošanos.
Šarnī likās saguris un viņa izskats karalienei nebija tīkams.
Beidzot Marija Antuancte pārtrauca klusumu, atbildēdama uz savām un arī pārējo domām.
— Tas tikai pierāda, — viņa pēkšņi ierunājās, — ka mums netrūkst ienaidnieku. Sakiet, monsicur, vai kāds tam ticēs, ka Francijas galmā notiek tik neglītas lietas? Vai kāds tam ticēs?
Šarnī klusēja.
— Cik laimīgs var justies cilvēks uz kuģiem, debess un jūras plašumā! Mums, pilsētu iedzīvotājiem, gan stāsta par viltīgo jūru un tās niknumu. Ak, monsicur, monsicur, paskatieties pats uz sevi! Sakiet, vai okeāna niknās bangas nav jūs apšķiedušas ar savu dusmu putām? Vai viņu uzbrukums nav jūs vienu otru reizi notriecis uz klāja un pie tam vēl ļoti bieži? Nu, lūk, paskatieties uz sevi, jūs tomēr esat jauns, vesels un visu godāts.
— Madamcl
— Un vai angļi, — turpināja karaliene, arvien vairāk iekaisdama, — nav sūtījuši jums savu lielgabalu ugunīgās dusmas, dusmas, kas apdraud dzīvību? Bet ko jums tas kaitējis, jums pašiem? Jūs esat sveiks un vesels. Un šo ienaidnieku dusmu dēļ, kuras jūs esat uzvarējis, karalis jūs ir apsveicis, izturējies pret jums laipni, tauta pazīst jūsu vārdu un tas viņai ir mīļš.
— Ko tas nozīmē, madamc! — nomurmināja Šarnī, kas ar bažām vēroja Marijas Antuanetes drudžaino eksaltāciju.
— Kāds no visa tā mans secinājums? — teica karaliene, — lūk, kāds: lai svētīts ir ienaidnieks, kas met mums pretī liesmas, dzelzi un putās sakultus viļņus; lai svētīts ienaidnieks, kas mums draud ar nāvi!
— Ak, Dievs! Madamc, — iesaucās Šarnī. — Jūsu Majestātei nevar būt ienaidnieku, tikpat kā ērglis nevar uzskatīt par savu ienaidnieku čūsku. Viss tas, kas rāpo un lien, ir saistīts pie zemes, nevar traucēt tos, kas lido debesīs.
— Monsicur, — pārtrauca viņu karaliene, — cs zinu, jūs esat sveiks un vesels atgriezies no kaujas, sveiks un vesels pārcietis vētru, un atgriezies kā visu mīlēts triumfators: kamēr tie citi, kam, piemēram, mums, ir kāds ienaidnieks, kas ar savu melu siekalām aptraipa viņu labo slavu. Tic, protams, neriskē ar savu dzīvību, bet ar katru vētru viņi noveco. Viņi pierod noliekt savas galvas bailēs, atkal piedzīvot, kā to šodien piedzīvojām mēs, divkāršu apvainojumu, kad draugi un ienaidnieki apvienojas kopējā uzbrukumā. Ak, monsicur, ja jūs to zinātu, cik grūti ir tikt ienīstam!
Andrē uztraukta gaidīja jaunā cilvēka atbildi. Viņa drebēja bailēs, ka tik viņš neatbildētu ar kādu izjustu mierināšanas vārdu, ko karaliene, likās, gaidīja.
Bet gluži otrādi, Šarnī noslaucījis pieri mutautiņā un atbalstījies uz kāda krēsla atzveltnes, kļuva bāls.
Karaliene viņā noskatījās.
— Vai še nav pārāk karsti? — viņa tcica.
Lamota kundze ar savām mazajām rokām satvēra loga rokturi un atrāva to ar tādu sparu, it kā viņai būtu bijis vīrieša spēks. Šarnī kāri ieelpoja svaigo gaisu.
— Monsicur Šarnī ir pieradis pie jūras vējiem, viņš smok nost Versaļas buduāros.
— Tas nav tāpēc, madamc, — atbildēja Šarnī, — bet man pulkstens divos ir kāds dienesta pienākums un, ja Jūsu Majestāte man vismaz nepavēl palikt…