— Nē, monsicur, — atbildēja karaliene, — mēs zinām, kas ir pavēle, vai nc tā, Andrē?
Tad, pagriezusies pret Šarnī, viņa aizvainotā tonī tcica:
— Jūs, monsicur, esat brīvs.
Un viņa ar rokas mājienu atlaida jauno virsnieku.
Šarnī steidzīgi atsveicinājās un nozuda aiz drapērijām.
Pēc dažām sekundēm priekšistabā atskanēja apspiests kliedziens un bija dzirdams steidzīgs soļu troksnis.
Karaliene atradās pie durvīm. Vai nu tas bija nejaušība, vai arī viņa bija gribējusi noskatīties vēl uz Šarnī, kura steidzīgā aiziešana tai bija likusies savāda.
Viņa pacēla drapēriju, klusi iekliedzās un, likās, gribēja traukties ārā.
Bet Andrē, kas karalieni nebija izlaidusi no acīm, šai brīdī atradās starp viņu un durvīm.
— Bet, madamcl — viņa tcica.
Karaliene cieši pavērās Andrē, kas droši izturēja viņas skatienu.
Lamota kundze pastiepa kaklu.
Starp karalieni un Andrē bija neliels atstatums un pa šo atstarpi viņa redzēja, ka monsicur Šarnī bija paģībis un kalpotāji līdz ar sargiem sniedza tam palīdzību.
Karaliene, pamanījusi Lamota kundzes kustību, strauji aizvēra durvis.
Bet bija jau par vēlu: Lamota kundze bija visu redzējusi.
Marija Antuancte, saraukusi uzacis, domīga apsēdās savā krēslā: viņu bija pārņēmusi tā drūmā nomāktība, kas seko visām stiprām emocijām. Varēja teikt, ka viņa ncapjauda, kas ap to norisinājās.
Arī Andrē, kas atspiedusies pie sienas, bija palikusi stāvot, likās, bija tikpat izklaidīga kā karaliene.
— Bet, lūk, kas ir savādi, — karaliene pēkšņi ierunājās tik skaļi, ka abas viņas biedrenes pārsteigtas nodrebēja, tik negaidīti bija karalienes vārdi. — Man liekas, monsicur Šarnī vēl šaubās…
— Par ko tad, madamc? — jautāja Andrē.
— Par manu atrašanos pilī tanī balles naktī.
— Ak, madamcl
— Kā jūs domājat, grāfien, vai nav tiesa? — tcica karaliene. — Monsicur Šarnī vēl šaubās.
— Par spīti karaļa norādījumam? Ak, madamc, tas nav iespējams! — teica Andrē.
— Bet var domāt, ka mani karalis ir atbalstījis tīras patmīlības dēļ. Nē, viņš netic! Ir redzams — viņš netic!
Andrē kodīja lūpas.
— Mans brālis gan nav tik neticīgs, kā monsicur Šarnī, — piebilda Andrē; — viņš likās, bija pārliecināts.
— O, tas-tiešām būtu slikti, — turpināja karaliene, kas Andrē piezīmi nemaz nebija dzirdējusi. — Šādā gadījumā šim jaunajam cilvēkam nemaz nebūtu tik skaidra sirds, kā es to biju domājusi.
Tad viņa dusmās sasita rokas.
— Bet, galu, galā, — viņa iesaucās, — ja viņš ir redzējis, kāpēc gan lai viņš ticētu. Grāfs Artuā ir redzējis, Filips ir redzējis, vismaz viņi tā apgalvo, un vajadzēja karaļa apgalvojuma, lai viņi ticētu man, vai vismaz izliktos, ka tic. Nē, tc kaut kas slēpjas, ko man vajag uzzināt, tāpēc ka citi par to nedomā. Kā jūs domājat, Andrē, vai man nevajadzētu meklēt, kamēr atrodu šis lietas atrisinājumu.
— Jūsu Majestātei ir taisniba un cs esmu pārliecināta, ka Lamota kundze domā tāpat kā cs, ka Jūsu Majestātei vajadzētu meklēt, kamēr viņa atrod, vai ne tā, madamc?
Lamota kundze, pēkšņi uzrunāta, nodrebēja, bet neteica ne vārda,
— Taču stāsta, ka mani esot redzējuši pie Mesmēra.
— Jūsu Majestāte tur ari bija, — piebilst Žanna.
— Jā, gan, — atbildēja karaliene, — bet cs tad nedarīju nekā tamlīdzīga, par ko runā šis pamflets. Tad mani atkal ir redzējuši Operā, kur cs neesmu bijusi.
Viņa pārdomāja, tad pēkšņi iesaucās.
— O, nu es zinu visu patiesību.
— Patiesību? — murmināja grāfiene.
— Jo labāk! — izsaucās Andrē.
— Atsūtiet man šurp monsicur Kronu, — karaliene līksmi uzsauca ienākušajai Mizcrī.
XXXVIII
MONSIEUR KRONS
Monsicur Krons, kas bija ļoti pieklājīgs cilvēks, kopš karaļa un karalienes izskaidrošanās, atradās ļoti nepatīkamā stāvoklī.
Tā patiesi nav viegla lieta, zināt visus sievietes noslēpumus, it īpaši, ja šī sieviete ir karaliene, un ja kādam ir tas uzdevums ievērot kāda kroņa intereses un aizsargāt viņa labo slavu.
Monsicur Krons juta, ka viņam draud viss karalienes un sievietes dusmu un sašutuma smagums; bet viņš bija drošsirdīgi nocietinājies sava pienākuma apziņā un viņa pieklājībai vajadzēja būt tam vairogam, kas uztvertu pirmos triecienus.
Viņš ienāca mierīgi smaidīdams.
Bet karaliene vis nesmaidīja.
— Tagad, monsicur Kron, — viņa teica, — būs mūsu reize izskaidroties.
— Esmu Jūsu Majestātes rīcībā.
— Jums, monsicur prefekt, jāzina, kādi ir manu nepatikšanu cēloņi.
Monsicur Krons mazliet bailīgi palūkojās visapkārt.
— Nebaidieties, — teica karaliene, — jūs taču pazīstat visu sabiedrību un pazīstat arī šīs dāmas.
— Mazliet, — tcica ierēdnis, — es pazīstu personas, zinu visādus gadījumus, bet to, par kuru runā Jūsu Majestāte, es nezinu izskaidrot.
— Tad, lai cik tas nepatīkami man būs, jums tas jānoskaidro, — tcica karaliene, kurai nepatika Krona nesatricināmais miers. — Pats par sevi saprotams, ka cs to jums, tāpat kā visus noslēpumus, varētu klusi iečukstēt ausī, bet cs, monsicur, esmu pieradusi izteikties gaiši un skaidri. Nu, lūk, pie visas šīs lietas, pēc manām domām, ir vainīga kādas sievietes nekrietnā izturēšanās; šī sieviete man ir līdzīga un demonstrē visur tur, kur viņu varētu redzēt jūs, vai jūsu ļaudis.
— Līdzīga jums! — iesaucās Krons, kas bija pārāk norūpējies atvairīt karalienes uzbrukumu un nepamanīja Žannas īslaicīgo apjukumu un Andrē starpsaucienu.
— Vai jūs, monsicur prefekt, domājat, ka šāda sagadīšanās nav iespējama? Vai jums labāk patiktu, ka cs maldos, nekā ļaujat sevi maldināt?
— To es, Majcstāt, nesaku, bet lai cik liela būtu līdzība starp Jūsu Majestāti un kādu citu sievieti, starpība tomēr tik liela, ka še nebūtu iespējams kļūdīties.
— Bet, redzat, kā var kļūdīties, jo tas jau ir noticis.
— Šai ziņā cs Viņas Majestātei varu minēt kādu piemēru, — iesaucās Andrē.
— Ā!
— Kad ar tēvu vēl dzīvojām Tavernī, Mczonrūžā, mums bija kāda kalpone, kas brīnišķīgā kārtā…
— … bija līdzīga man!
— Ak, Majcstāt, tā ka nebija iespējams atšķirt.
— Un kur viņa palika, šī meitene?
— Mēs vēl nezinājām, cik Viņas Majestāte ir cēla, laba un augstsirdīga; mans tēvs baidījās, ka šāda līdzība varētu nepatikt karalienei un tāpēc, kad bijām Trianonā, mēs šo meiču no visa galma rūpīgi slēpām.
— Vai nu jūs redzat, monsicur Kron. Ahā! tas jūs interesē.
— Ļoti, madamc.
— Nu, tālāk, mīļā Andrē.
— Tālāk, madame, meičai, kas bija ļoti attīstīta un godkārīga, šāda apiešanās nepatika; viņa, jādomā, bija iepazinusies ar sliktiem cilvēkiem