Livija bija pārliecināta, ka tā tiešām ir. Viņa bija ļoti satraukta un nemaz nešaubījās. Kamēr viņa lūkojās uz attēlu stikla plāksnē, vēlās pēcpusdienas saule bija kļuvusi blāvāka un neskaidrā murdoņa visapkārt sāka pieklust.
Cik labi viņa atcerējās to dienuI Normans pazina Žoržetu un jau grasījās piedāvāt viņai vietu, kad tramvajs sagāzās uz sāniem un iesvieda Liviju viņam klēpī. Situācija bija visai smieklīga un neveikla, taču tā veicināja notikumu tālāko attīstību. Livija tik ļoti samulsa, ka Normans vispirms centās parādīt viņai savu uzmanību un pēc tam uzsākt arī sarunu. Nemaz nebija nepieciešams, lai Zoržeta viņus iepazīstinātu. Kad visi trīs izkāpa no tramvaja, Normans jau zināja, kur Livija strādā.
Viņa atcerējās, cik nikni 2oržeta skatījās un cik skābs atvadoties bija viņas smaids. Zoržeta sacīja: «Šķiet, ka tu Normanam 'patīc.» Livija attrauca: «Ak, neesi nu aušīga! Viņš tikai gribēja būt pieklājīgs. Bet viņš izskatās visai glīts, vai ne?»
Tikai seši mēneši bija pagājuši pēc šī notikuma, kad viņi apprecējās.
Un tagad Livija atkal šeit redzēja to pašu tramvaju, kurā toreiz brauca Normans, viņa pati un Zoržeta. Nogrimusi šajās pārdomās, viņa nemaz vairs nemanīja vilciena riteņu ašo, vienmērīgo kla- boņu. Šai brīdī viņai drīzāk šķita, it kā viņa brauktu šaurār šūpojošā tramvajā. Viņa un Zoržeta iepriekšējā pieturā tikko kā bija tajā iekāpušas.
Livija šūpojās līdzi tramvaja grīļīgajai gaitai, tāpat kā to tādā pašā vienmuļīgā un gandrīz vai smieklīgā ritmā sēdēdami un stāvēdami darīja četrdesmit citi. Viņa teica:
— Kāds tev pamāja, Zorž. Vai tu viņu pazīsti?
— Man? — 2oržeta it kā nejauši pameta skatienu pār plecu. Noplīvoja viņas garās mākslīgās skropstas. Tad 2oržeta sacīja:
— Es viņu mazliet pazīstu. Kā tev liekas, ko viņš grib?
— Mēģināsim noskaidrot, — Livija sacīja. Viņā pamodās draisks, pat mazliet ļauns prieks. Ikvienam bija labi zināms Žoržetas paradums slēpt no citiem savus vīriešu kārtas paziņas, tāpēc Livijai šķita gluži jauki pakaitināt viņu. Turklāt vēl šis puisis likās visai… interesants.
Viņa līkumodama virzījās garām ejā stāvošajiem pasažieriem, un Zoržeta negribīgi sekoja. Tikko Livija bija nonākusi iepretim tai vietai, kur sēdēja jaunais vīrietis, tramvajs līkumā pēkšņi spēji sa- zvēlās uz sāniem. Livija izmisīgi tvēra pēc turekļa cilpas. Viņa to saķēra ar pirkstu galiem un noturējās. Pagāja labs brīdis, līdz viņa spēja atvilkt elpu. Patiešām, nupat vēl bija licies, ka tuvumā nav nevienas aizsniedzamas cilpas. Lai nu kā, bet viņa
juta, ka pēc visiem dabas likumiem viņai vajadzētu krist.
Jaunais vīrietis neskatījās uz Liviju. Viņš smaidīja pretī Zoržetai un jau cēlās augšā. Viņam bija īpatnējas uzacis, kas piešķīra sejai lietpratīgu un pašapzinīgu izteiksmi. Livija nosprieda, ka šis jauneklis viņai tiešām patīk.
Zoržeta sauca:
— Nē, nē, nepūlieties! Pēc divām pieturām mēs izkāpsim.
Un viņas arī izkāpa. Livija sacīja:
— Es domāju, ka mēs brauksim uz Seču.
— Brauksim gan. Es tikai atcerējos, ka šeit tuvumā kaut kas jānokārto. Tas neaizņems ne minūti laika.
«Nākamā pietura Providensa!» dārdināja skaļruņi. Vilciens palēnināja gaitu, un pagātnes ainas atkal izgaisa un ieslēpās stikla' plāksnē. Mazais vīrelis joprojām smaidīdams lūkojās uz viņiem.
Livija pagriezās pret Normanu. Viņa bija mazliet nobijusies.
— Vai tu arī redzēji visu to pašu?
Normans atjautāja:
— Kas noticis ar laiku? Mēs taču nevaram būt jau sasnieguši Providensu. — Viņš paskatījās savā pulkstenī.
— Tomēr laikam esam gan. — Tad viņš sacīja Livij ai: — Šoreiz tu nenokriti.
— Tātad tu to redzēji? — Viņa sadrūma. — Nu kā tad, tas jau arī izskatās pēc Žoržetas. Esmu pārliecināta, ka vienīgais iemesls izkāpt.no tramvaja bija tas, lai mēs abi neiepazītos. Cik ilgi pirms tam tu jau pazini Zoržetu, Norman?
— Ne visai ilgi. Taču pietiekami, lai pazītu viņu pēc izskata un saprastu, ka man jāpiedāvā viņai sava vieta.
Livija uzmeta lūpu.
Normans smaidīja:
— Tu nedrīksti būt greizsirdīga par to, kas tikai varēja notikt, mazā. Turklāt kāda gan tur būtu bijusi starpība? Manī tik un tā būtu modusies pietiekami liela interese par tevi, lai es meklētu kādu iespēju satikt tevi.
— Tu pat nepaskatījies uz mani.
— Man jau nebija iespējas to izdarīt.
— Kā tad tu būtu mani saticis?
— Gan jau kaut kā. Es pats nezinu, kā. Tev tomēr jāatzīst, ka ir diezgan muļķīgi strīdēties par to.
Vilciens aizgāja no Providensas. Livij ai bija nemierīgs prāts. Mazais vīrelis bija klausījies, kā viņi sačukstas, taču smaids viņa sejā bija apdzisis, un vienīgi pēc tā varēja spriest, ka viņš klausījies.
Livija pajautāja: — Vai jūs nevarētu mums vēl kaut ko parādīt?
Normans viņu pārtrauca: — Pagaidi, Livijl Ko tu gribi panākt?
Viņa atbildēja:
— Es vēlos redzēt mūsu kāzu dienu. Kas būtu noticis, ja es tramvajā būtu paguvusi satvert cilpu.
Normans bija redzami sapīcis.
— Nē, tas nav taisnīgi. To taču tu vari iedomāties, ka mēs droši vien būtu apprecējušies kādā citā dienā.
Bet viņa sacīja:
— Vai jūs man to varētu parādīt, mister Ja?
Mazais vīrelis pamāja ar galvu.
Stikla plāksne atkal atdzīvojās un sāka mazliet spīdēt. Tad gaisma sakoncentrējās atsevišķos laukumos, un no tiem izveidojās cilvēku tēli. Livij ai ausīs atskanēja klusa ērģeļu mūzika, kaut gan patiesībā nekas nebija dzirdams.
Normans, sajuzdams atvieglojumu, ierunājās:
— Nu, tur jau es esmu. Tās ir mūsu kāzas. Vai esi apmierināta?
Vilcienā dzirdamie trokšņi atkal pieklusa, un pēdējais, ko LiVija saklausīja, bija viņas pašas balss, kas vaicāja:
— Jā, tas esi tu. Bet kur esmu es?
Livija sēdēja baznīcā vienā no pēdējiem soliem. Vēl pirms brīža viņa nebija domājusi, ka ieradīsies šeit. Pēdējos mēnešos viņa bija arvien vairāk atsvešinājusies no Zoržetas, nemaz īsti nezinādama, kāpēc. Livijai par Zoržetas saderināšanos bija pastāstījis kāds kopīgs draugs, un Zoržetas nākamais vīrs, protams, bija Normans. Viņa ļoti skaidri atcerējās to dienu pirms sešiem mēnešiem, kad viņa šo vīrieti pirmo reizi bija redzējusi tramvajā. Dienu, kad Zoržeta viņu tik veikli bija novākusi no ceļa. Kopš tā laika viņa Normanu vēl dažkārt bija sastapusi, taču ik reizes kopā ar Zoržetu, kas nostājās starp viņiem abiem.
Aizvainojumam tiešām nebija nekāda pamata: šis vīrietis taču nekad nebija bijis viņas pielūdzējs.
Livija nodomāja, ka Zoržeta šoreiz izskatās skaistāka, nekā ir patiesībā. Un viņš patiešām ir ļoti glīts.
Viņu parņēma skumjas un savāda tukšuma sajūta, it kā būtu notikusi kāda kļūda — kaut kas tāds, ko viņa pati īsti nevarēja izprast. Zoržeta gāja pa celiņu, nemaz nepamanīdama draudzeni, bet pirms brīža Livija bija uztvērusi viņa skatienu un uzsmaidījusi viņam. Livijai šķita, ka Normans bija pasmaidījis pretī.
Viņa iztālēm dzirdēja vārdus, kas atplūda līdz viņai- : «Pasludinu jūs tagad par…»