Tagad atkal varēja sadzirdēt, kā klab vilciena riteņi. Kāda sieviete gāja pa eju atpakaļ uz savu vietu, vezdama pie rokas mazu zēnu. Kaut kur vagona vidū laiku pa laikam skaļi iesmējās četras pusaudzes. Garām aizmetās pavadonis, steigdamies nokārtot kādu neizdibināmu uzdevumu.
Livija no visa tā gandrīz neko neuztvēra.
Viņa sēdēja, nekustīgi vērdamās uz priekšu, kamēr aiz loga, saplūzdami zaļās, izspūrušās virtenēs, garām aizzibēja koki un aizjoņoja telefona stabi.
Viņa teica:
— Tu apprecēji viņu.
Normans brīdi raudzījās sievā, tad viens viņa mutes kaktiņš savilkās un viņš jautri attrauca:
— Man gan tā neliekas, Olivij. Tu taču zini, ka tomēr esi mana sieva. Padomā par to mazliet!
Viņa spēji pagriezās pret vīru.
— Jā, tu apprecēji mani — tāpēc ka es iekritu tev klēpī. Ja tas nebūtu noticis, tu būtu apprecējis Zoržetu. Ja viņa nebūtu gribējusi iet pie tevis, tu būtu apprecējis kādu citu. Kādu jau tu būtu apprecējis. Te nu ir tava atjautības uzdevuma atrisinājums.,
Normans ļoti lēnām noteica:
— Velns … lai mani… parauj!
Viņš pielika abas plaukstas pie galvas un atglauda taisnos matus, kas pie ausīm mazliet cirto- jās. Pirmajā brīdī šī kustība radīja iespaidu, it kā viņš izmisumā saķertu galvu. Tad Normans sacīja:
— Paklau, Livij, tu veltīgi uztraucies par šo muļķīgo acu apmānu. Tu nedrīksti nosodīt mani par to, ko es neesmu izdarījis.
— Tu to būtu izdarījis.
— Kā tu to zini?
— Tu taču redzēji.
— Es redzēju kaut ko pavisam smieklīgu — kaut ko līdzīgu hipnotizēšanas mēģinājumam. — Normans aiz dusmām pēkšņi sāka runāt skaļi. Viņš pavērsās pret mazo vīreli, kas sēdēja pretī.
— Taisieties, ka tiekat, mister Ja vai kā jūs sauc. Ejiet prom no šejienes! Mums jūsu klātbūtne nav vēlama. Ejiet prom, kamēr neesmu izmetis jūsu triku kasti pa logu un jūs pašu tai pakaļ.
Livija paraustīja vīru aiz elkoņa.
— Liecies mierā! Liecies mierā! Tu taču atrodies ļaužu pilnā vilcienā.
Mazais vīrelis ierāvās sola stūrī, cik tālu vien varēja, un paslēpa melno, spīdīgo kasti sev aiz muguras. Normans paskatījās uz viņu, tad uz Liviju un pēc tam pāri ejai iepretī uz paveco lēdiju, kas vēroja viņu ar acīm redzamu nosodījumu.
Normans pietvīka un izmeta vēl kādu dzēlīgu piezīmi. Tad iestājās ledains klusums, kas ilga līdz pat Jaunlondonai un vēl kādu brīdi pēc tam, kad vilciens jau bija izbraucis tai cauri.
Piecpadsmit minūtes pēc izbraukšanas no Jaun- londonas Normans ierunājās:
— Livij!
Viņa neko neatbildēja. Livija skatījās laukā pa logu, taču, izņemot rūti, nekā cita neredzēja.
Normans atkal uzsāka:
— Livij! Livij, atbildi man! ,
— Ko tu vēlies? — viņa negribīgi atsaucās.
Normans sāka skaidrot:
— Paklau, tās taču ir tīrās muļķības. Es nezinu, kā šis vīrs to izdara, taču pat tādā gadījumā, ja pieņemtu, ka tas viss ir patiesība, tu neizturies taisnīgi. Kāpēc tu neskaties tālāk par šo ainu? Pieņemsim, ka es būtu apprecējis 2oržetu. Vai tev šķiet, ka tu tad būtu palikusi neprecējusies? Ej nu sazini, varbūt tajā laikā, kad it kā notika manas kāzas, tu jau biji izgājusi pie vīra. Varbūt tieši tāpēc es būtu precējis Žoržetu.
— Es nebiju izgājusi pie vīra.
— Kā tu to -zini?
— Es būtu pratusi spert pareizo soli. Es labi zinu, par ko tolaik domāju.
— Tad tu būtu apprecējusies nākamajā gadā.
Livija kļuva vēl niknāka. Tas, ka veselais saprāts
viņā protestēja pret šādu nepamatotu dusmu uzliesmojumu, viņu nemaz nenomierināja. Gluži otrādi, tas kaitināja vēl vairāk. Viņa sacīja:
— Un, ja es tiešām to būtu darījusi, tad tev gar to vairs nebūtu nekādas daļas.
— Protams. Taču tas tikai pierāda, ka mēs nevaram atbildēt par to, kas būtu, ja viss notiktu kaut kā citādi.
Livija dusmīgi uzmeta lūpu, taču neko neteica.
— Pakļausies, — Normans turpināja. — Vai atceries, kā mēs aizpērn pie Vinnijas sagaidījām Jauno gadu? Bija ļoti jautri un daudz viesu, vai ne?
— Kā nu neatceros! Tu mani pamatīgi aplēji ar kokteili.
— Tas ir nenozīmīgs sīkums, un kokteiļa nemaz nebija tik daudz. Es gribu teikt to, ka Vinnija taču ir tava labākā draudzene, tu ar viņu sagājies jau sen pirms mūsu kāzām.
— Nu un tad?
— Un 2oržeta arī draudzējās ar viņu, vai ne?
— Jā.
— Nu, redzi. Jūs abas ar Zoržetu taču tik un tā sagaidītu Jauno gadu pie Vinnijas, neatkarīgi no tā, ar ko es būtu precējies. Ar mani tam nav itin nekāda sakara. Lai viņš mums parāda, kāds būtu izvērties tas vakars, ja es būtu apprecējis 2oržetu, un es varu derēt, ka tu tur būtu ieradusies vai nu kopā ar līgavaini vai ar vīru.
Livija vilcinājās. Taisnību sakot, tieši no šī varianta viņa baidījās.
— Nu, vai baidies riskēt? — Normans jautāja.
To Livija, protams, nevarēja paciest. Viņa tūlīt
aizsvilās:
— Nekā es nebaidos! Droši vien es tad jau būtu izgājusi pie vīra! Nav taču vērts nonīkt ilgās pēc tevis. Tiešām būtu interesanti paskatīties, kā tu ap- liesi Žoržetu ar kokteili. Viņa tevi visu klātbūtnē kārtīgi iepļaukās, nemaz nekautrēsies. Es viņu pazīstu. Tad tu redzēsi, kurš attēla gabaliņš var noderēt tava atjautības uzdevuma atrisināšanai.
Livija, pavisam noskaitusies, sakrustoja rokas uz krūtīm un ar apņēmības pilnu skatienu raudzījās taisni uz priekšu.
Normans pameta acis uz pretimsēdošo vīreli, taču lūgt nemaz nenācās. Šis jau bija nolicis uz ceļiem matētā stikla plāksni. Logā krita vakara saules
slīpie stari, un sirmo matu vainags ap vīreļa kailo pakausi atvizēja rožainā nokrāsā.
— Vai esi sagatavojusies? — Normans jautāja saspringtā balsī.
Livija pamāja ar galvu, un vilciena riteņu kla- boņa atkal kļuva nedzirdama.
Salā sasārtušiem vaigiem Livija apstājās pie durvīm. Viņa tikko bija novilkusi apsnigušo mēteli, un viņas atkailinātās rokas vēsajā gaisā sala. *
Viņa atbildēja uz priecīgajiem Jaungada laimes vēlējumiem ar pretsaucieniem, cenzdamās pārkliegt radio, kas bija uzgriezts līdz pašam galam. Pirmais, ko viņa, ejot iekšā, dzirdēja, bija Zoržetas spalgā balss, un tagad viņa devās draudzenei pretī. Viņa nebija sastapusi nedz Zoržetu, nedz Normanu vairākas nedēļas.
2oržeta pacēla vienu uzaci — šādu manieri viņa ' bija piesavinājusies pēdējā laikā — un jautāja:
— Vai tu esi viena pati, Olivij? — Viņas acis pārslīdēja tuvāk stāvošajiem viesiem un tad atkal atgriezās pie Livijas.
Livija vienaldzīgi atbildēja:
— Diks laikam ieradīsies vēlāk. Viņam vispirms bija šis tas neatliekams jānokārto. — Viņa tiešām arī juta tādu pašu vienaldzību, ar kādu runāja.
Zoržeta piespiesti pasmaidīja.
— Nu, labi, ka šeit ir Normans. Viņa sabiedrībā tu noteikti nejutīsies vientuļa, mīļā. Vismaz agrāk man tā šķita.
Kamēr Zoržeta runāja, no virtuves ienāca Normans. Viņš kratīja kokteiļa trauku, un, viņam runājot, ledus gabaliņi tajā klabēja gluži kā kastaņetes.
— Nu, stājieties rindā, jūs, skaļie dzīrotāji, un saņemiet maisījumu, kas padarīs jūsu dzīres vēl skaļākas. O, Livija!