— To es zinu. Tieši tāpēc es teicu: «Nabaga 2oTŽeta.» Man viņas žēl tāpēc, ka viņa neprata tevi pienācīgi novērtēt.
— Nu, skaties tikai, ka tu pati to prastu, — viņš teica. — Tev mani jāvērtē ārkārtīgi augstu, bezgala augstu, pat vēl vairāk — mazākais uz pusi tik augstu, kā es vērtēju tevi.
— Citādi arī mums būs jāšķiras?
— Tas gan varētu notikt tikai pār manu līķi, — Normans attrauca.
Livija sacīja:
— Cik savādi! Es visu laiku domāju, kas būtu, ja tu toreiz viesībās nebūtu aplējis mani ar kokteili. Tad tu nebūtu man sekojis otrā istabā, nebūtu runājis ar mani, un es neko neuzzinātu. Viss . .. viss būtu izvērties pavisam savādāk.
— Muļķības. Beigu beigās tas pats vien būtu. Tādā gadījumā viss notiktu kādā citā reizē.
— Interesanti, kā tad būtu, — Livija maigi sacīja.
Abu vilcienu klaudzoņa saplūda kopā. Ārā mirdzēja lielpilsētas ugunis, un visapkārt bija jūtama
Ņujorkas atmosfēra. Pasažieri bija piecēlušies kājās un vāca kopā savas mantas.
Vienīgi Livija nepiedalījās vispārējā rosībā, līdz Normans viņu sapurināja.
Viņa paskatījās uz vīru un teica: • — Galu galā tavā atjautības uzdevumā viss saskan.
— Jā, — viņš atbildēja.
Viņa uzlika plaukstu uz Normana rokas.
— Un tomēr tas nebija labi. Es rīkojos ļoti nepareizi. Es domāju — ja jau mēs reiz piederam viens otram, tad arī visos gadījumos, kādi vien varētu būt, mums jāpieder viens otram. Taču kāda mums daļa gar to, kas varētu būt. Pietiek ar to, kas ir. Vai tu saproti, ko es domāju?
Viņš pamāja ar galvu.
Livija turpināja:
— Ir iespējami miljoniem kas būtu, ja… Negribu zināt, kas notiktu katrā no šiem gadījumiem. Es nekad vairs neteikšu; «Kas būtu, ja…»
Normans sacīja:
— Izmet to no prāta, mīļā. Ņem savu cepuri! — Un viņš sniedzās pēc čemodāniem.
Pēkšņi Livija iesaucās:
— Kur ir misters Ja?
Normans lēnām pagriezās pret tukšo sēdekli viņiem pretī. Abi vērīgi pārlūkoja arī pārējo vagona daļu.
— Varbūt viņš pārgājis uz nākamo vagonu, — Normans noteica.
— Kāpēc? Starp citu, tad viņš nebūtu atstājis savu cepuri. — Un viņa pieliecās, lai to paceltu.
Normans jautāja:
— Kādu cepuri?
Livija sastinga, viņas pirksti taustījās tukšumā. Viņa iesaucās:
— Tā bija šeit — es to gandrīz jau satvēru. — Tad viņa piecēlās un teica: — Ak, Norman, ja nu…
Normans uzlika pirkstu viņai uz lūpām.
— Mīļā … Viņa atbildēja:
— Atvaino! Ļauj, es palīdzēšu tev nest čemodānus.
Vilciens ienira tunelī zem Parka avēnijas, un riteņu klaboņa pārauga dārdoņā.