Seit bija kluss, vēss un smaržoja pēc skujām. Augstu zilajās debesīs priedes rāmi šūpoja tumšos, plušķainos zarus.
— Es tev vēlreiz saku — šodien tu Krobsu neatradīsi,— Marks teica, aizsmēķēdams cigareti.— Tev ir laiks padomāt. Vecais tev nepiedotu tādu gājienu.
— Man tas ir viens pīpis.
— Bet kā tu domā tālāk strādāt? Superaugsto enerģiju laboratorija ir viņa pārziņā.
— Viņam būs jāpieraujas. Krobss viņu piespiedīs.
— Krobss te ir uz laiku. Viņu atsauks, un kas tad būs?
— Galu galā es arī varu aiziet . . .
— Nort, tas jau ir dumji. Tu pats saproti, ka nupat nošāvi greizi. Kur citur tu vēl varētu izdarīt tādus pētījumus? Ja nu vienīgi tur — aiz okeāna . . .
— Es nezinu, ko iesākt,— Norts pieliecies pačukstēja un sažņaudza ar abām rokām galvu.— Vai tu vari iedomāties, ko man prasīja šīs teorijas izstrādāšana?
— Nojaušu.
— Un tagad, kad no formulām var pāriet pie eksperimentiem, man liek priekšā nesteigties, kaut ko nogaidīt, man dod mājienu, ka humānāk būtu vispār neturpināt pētījumus. Iedomājies sevi manā vietā! Mark, es taču esmu izauklējis šīs idejas, par katru esmu pārdzīvojis, tās man maksājušas mēnešiem negulētu nakšu, svārstlšanos, šaubu, cerību. . . Man drīz būs trīsdesmit gadi. Es neesmu vēl paveicis neko tādu, lai attaisnotu savu vietu zinātnē. Un tagad, kad esmu uz tāda atklājuma sliekšņa, mani mēģina apturēt. Un kas to grib darīt? Cilvēks, kurš mani mācījis, ievadījis zinātnē. Vai tā nav bezjēdzība? Vai tā nav netaisnība? Bet es pašreiz jūtu tādu spēku, ka, liekas, varētu . ..
— Iznīcināt visu planētu,— Marks mierīgi pateica priekšā.
— Nevajag mani baidīt ar vispārējas bojāejas rēgu. Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais . .. Bet, velna milti, es
gribu pārliecināties, vai man ir taisnība, gribu pārbaudīt, ko vērta visa šī ekvilibristika uz spalvas galiņa. Un, ja man ir taisnība, es vēlos, lai manu atklājumu un mani pašu atzītu.
— Neviens tev to neliedz. Vecais tikai lūdza nesteigties.
— Vai tad tu viņu vēl neesi atšifrējis? Ja viņam kaut kas nepatīk, viņš ir spējīgs gadiem stiept garumā, citu pēc cita izdomādams dažādus iemeslus. Viņš ir spītīgs kā miljons vēršu. Vai negribi saderēt? Viņš darīs visu, lai nepieļautu eksperimentālu pārbaudi.
— Nort, tu esi sarūgtināts, tāpēc pārspīlē. Es nestrīdos, bez šaubām, viņš ir spītīgs. Tomēr būsim objektīvi — viņš zinātnē ir tik daudz paveicis, ka viņam ir tiesības uz personiskiem trūkumiem.
— Viņš jau sen, sen ir apsūnojis savos ieskatos. Un pēdējos desmit gados vispār nav pateicis neko jaunu. Viņš «organizē» citu darbu. Bet būtībā traucē.
— Draudziņ, nesteidzies! Iedomājies, ko tu darītu viņa vietā. Nupat ir gājuši bojā divi viņa līdzstrādnieki. Bet tas, ko tu piedāvā, ir daudz bīstamāk. Vai tad viņš nebija pret Mika eksperimentu? Tomēr atļāva to turpināt. Es esmu pārliecināts, ka viņš pašreiz sirds dziļumos uzskata sevi par Mika un Fredas bojāejas vaininieku.
— Saproti jel beidzot: Miks vadīja eksperimentus, izvēršot viņa paša idejas. Kādēļ lai Vecais būtu tos aizliedzis? Ja veiktos, visur pirmais figurētu šefa vārds. Miks būtu vienīgi izpildītājs.
— Nort, bet vai tavas koncepcijas loģiski neizriet no Vecā idejām? Viņa spēks ir tas, ka viņš pratis likt pamatus teorijas attīstībai desmitiem gadu uz priekšu. Atšķirībā no daudziem citiem viņam ir bijušas tiesības kļūt par zinātnes organizatoru.
— Fizikas attīstībā allaž ir pastāvējusi pēctecība. Jaunais izaudzis uz vecā pamatiem vai drupām. Tikai, lūdzams, nesalīdzini mani ar Miku! Viņš mēģināja pierādīt to, par ko aptuveni runāja šefs. Man pašam šefa vecie darbi ir bijuši vienīgi tramplīns, no kura atspēries es ietieku vēl neatklātā pasaulē, kur ir tādas parādības, ko mūsdienu zinātne vēl nav izpētījusi. Tas pat nav jauns virziens, var izrādīties, ka zinātnē par enerģiju tas ir jauns laikmets.
— Kā šķiet, tev nevar pārmest pārlieku kautrību,— ieminējās Marks, ar acīm pavadīdams mākoņus, kas aizslīdēja gaismas spraugā starp zariem.
— Kāpēc gan lai es būtu pārlieku kautrīgs? Es runāju par savu darbu, par to, par ko esmu pārliecināts. Tu jau pats ari biji spiests atzīt, ka mani secinājumi ir svarīgi un interesanti. Kāpēc man tagad vajadzētu tēlot kautrīgo? Es zinu, ko esmu vērts. Vienīgi tas man dod spēku.
— Nort, iesim!— Marks pieceldamies teica.— Es redzu, ka tevi pārliecināt man būs vēl grūtāk nekā Veco. Bet es lūdzu — labi padomā, iekams rit sāksi runāt ar pulkvedi
Krobsu. Pēc tam jau tu vairs nevarēsi nospiest bremzi.
♦ ♦ ♦
Nākamajā rītā Marka laboratorijā pēkšņi ieradās pats šefs.
— Kur ir Norts?— tāds bija viņa pirmais jautājums.
— Nezinu, šodien vēl neesmu viņu redzējis.
— Kā tad vakar ar viņu bija? .. .
— Mazliet psihoja.
— Neparasts talants, bet . . .— Vecais nepabeidza un sāka aplūkot Marka izstrādātos grafikus.— Neiznāk?
Marks noraidoši pašūpoja galvu.
— Jāiznāk,— Vecais stingri teica.— Pamēģini mainīt saskaita sistēmu.
— Esmu jau mainījis.
— Pamēģini vēlreiz!
Vecais apsēdās uz augsta ķeblīša Markam blakus.
— Kaut nu viņš neizstrādātu muļķības . . .
— Vai jūs runājat par Nortu?
— Protams, ne jau par dievu to kungu!— Vecais sadusmojās.
— Velns viņu zina!— Marks spēji atbīdīja papīrus.
— Vai to nejēgu Krobsu arī tu šodien neesi redzējis?
— Nē.
— Jocīgi, kur viņi visi palikuši?
— Vai jūs domājat — Norts . . .
— Es neko nedomāju!— Vecais no jauna aizsvilās. — Nortam ir gaiša galva, bet dažbrīd viņš nezin ko izperina savās smadzenēs. Tu vakar pieminēji eksperi
mentu kosmosā. Es parēķināju. Pagaidām tas nav iespējams. Nepieciešams pārāk liels enerģijas avots. Nespēsim pacelt orbītā.
— Bet ja koncentrētu kosmisko starojumu straumi?
— Prātīgs ierosinājums … — Vecais iegrima domās. — Vai tu Nortam to pateici?
— Nē.
— Tad nu es iešu,— sacīja Vecais.— Atsūti Nortu pie manis, kad viņš parādīsies.
— Labi, šef!
— Es nu iešu,— Vecais atkārtoja, tomēr nepakustējās. Pastāvējis pie loga, viņš atgriezās pie Marka galda. Marks piecēlās.
— Nē, sēdi vien!— Vecais no jauna uzrausās uz augstā ķeblīša.— Vai tu zini, kāpēc aizgāja bojā Miks un viņa meitene?
— Pagaidām ne.
— Bet vai tu esi par to domājis?
— Protams.
— Nu, un? . . .
— Varbūt Nortam ir taisnība. Tas ir jauns enerģijas veids. Aizsarglauks bijis bezspēcīgs.
— Norts, Norts . . . Mani interesē, ko tu pats domā.
— Man vēl nav sava viedokļa.
— Slikti! Vienmēr jābūt pašam savām domām. Kaut ari tās būtu kļūdainas. Tātad — tiešais viņu bojāejas cēlonis ir dumja nolaidība, Mark, visdumjākā nolaidība! Viņi bija aizmirsuši ieslēgt aizsarglauku. Vai nu steigušies, vai cerējuši viens uz otru, vai bijis vēl kāds cits iemesls, kuru mēs nekad vairs neuzzināsim. Skaidrs ir tas, ka aizsarglauks nav bijis ieslēgts un, uzsākdami eksperimentu, viņi paši pakļāva sevi briesmām.
— Vai to konstatējis pulkvedis Krobss un viņa cilvēki?
— Kāds tam sakars ar Krobsu? Ko viņš vispār ir spējīgs konstatēt? Viņš grib noķert diversantus — lai tas maksātu ko maksādams. Nu, tad lai ķer!