— Un jūs viņam neesat neko teicis?
— Svētā vientiesība! Bez šaubām, ne! Kādēļ lai es būtu to darījis? Mikam un Fredai mēs taču vairs nevaram palīdzēt.
— Sef, kā jums izdevās to noskaidrot?
— Nebija nekā vienkāršāka. Kondensatori bija palikuši uzlādēti. Ja būtu radīts aizsarglauks, tie tiktu izlādēti.
Marks satriekts paberzēja pieri.
— Vai tad . . . Tātad Norts ir kļūdījies?
— Gan jā, gan nē. Mika bojāejas cēloni viņš nav pareizi izskaidrojis, taču, kā redzams, galvenajā viņam ir taisnība. Viņa spriedumos, aprēķinos un secinājumos es neredzu kļūdas. Ir jābūt šim starojumam, kas mums pagaidām nav zināms.
— Kā tas var būt? Es nesaprotu.
— Tūlīt tu sapratīsi. Dažreiz tā gadās: teorijas staltā celtne izaug uz fantastisku pieņēmumu pamata. Tie vēlāk sabrūk, bet teorija paliek. Tā ir viena no zinātnieka ģenialitātes izpausmēm. Sākotnējie priekšnoteikumi viņam ir tikai detonators. Tālāk viņš visu veido uz loģiku, zināšanām, intuīciju. Un paceļas tik augstu, ka priekšnosacījumi, kas bija izraisījuši visu domu kaskādi, vairs nespēlē galīgi nekādu būtisku lomu. Norts saviem spriedumiem par pamatu ņēma enerģiju, kas izdalījās Mika eksperimentā: to enerģiju, kuru nespēja aizkavēt aizsarglauks. Taču aizsarglauka vispār nav bijis. Starojuma iedomātā pārpilnība ir bijusi paša eksperimenta enerģija. Bet, kļūdaini pieņēmis, ka šis pārmērīgais starojums patiešām bijis, Norts prata ar apbrīnojamu gaišredzību noteikt tos apstākļus, kuros tas var rasties un kuros tam jārodas. Un šajā ziņā, kā redzams, viņam ir taisnība. Vārdu sakot, ja izdosies radīt no jauna apstākļus, kādus Norts teorētiski ir paredzējis, notiks šis pagaidām mums noslēpumainais milzīgi spēcīgais starojums.
•— Bet aizsarglauka jauda? Tas nozīmē, ka tai jābūt daudz lielākai nekā Mika eksperimentā.
— Mark, tur jau ir visa būtība. Mēs nespēsim radīt tādas jaudas aizsarglauku. Tas sniedzas pāri mūsu iespējām. Nekas nemainīsies pat tad, kad mums atļaus atgriezties superaugsto enerģiju laboratorijā.
— Tātad Norta hipotēzi eksperimentāli nevar apstiprināt?
— Uz Zemes — pagaidām ne. Bet kosmosā? Kosmosā varbūt tas ir iespējams. Ja izmanto, piemēram, kosmiskos starus, kā tu ieteici.
— Zēl, ka jūs vakar to visu nepastāstījāt Nortam.
— Varbūt es kļūdos, bet gribēju, lai viņš pats tiktāl aizdomājas. Turklāt man bija vajadzīgs laiks, lai izanalizētu viņa secinājumus.
— Jocīgi gan, kāpēc viņa šodien nav.
— Jā, tas sāk uztraukt ari mani.
— Vai man jāmēģina viņu sameklēt?
— Mazliet vēl pagaidīsim. Ja viņš ieradīsies, atnāciet abi pie manis. Tikai nesaki viņam neko . . .
Vecais krekšķēdams norausās no ķeblīša, paskatījās pāri brillēm uz Marku un, kājas pa grīdas marmora
plāksnēm švīkstinādams, izgāja no laboratorijas.
♦ ♦ ♦
Tāds trūkums kā militārā stāja pulkvedim Krobsam nepiemita, viņš bija resns, ar sarkanu seju, parupjš un ārkārtīgi pļāpīgs. Tomēr šoreiz viņš centās turēties stalti, runāja sausi un oficiāli. Viņam bija ļoti karsti, un viņš ik pa brīdim ar sniegbaltu kabatlakatu noslaucīja no pieres, skūtās galvas un kakla lielas sviedru lāses.
Marks, kuru Vecais bija lūdzis piedalīties sarunā ar pulkvedi, netika gudrs: no malas vērojot, varēja likties, ka viņi runā katrs savā valodā.
— Nē. Nav iespējams. Diemžēl nepavisam nav iespējams,— pulkvedis jau nezin kuro reizi atkārtoja, no jauna izņemdams kabatlakatiņu.
— Saprotiet taču, mums nepieciešams turpināt pētījumus,— Vecais pieglaudīgi uzstāja.— Institūtā superaug- stās enerģijas laboratorija ir noteicošā. Nu jau vairāk nekā mēnesi mums ne vien nav iespējams to izmantot, bet mēs pat netiekam tur iekšā. Jūs negribat izņēmuma kārtā to atļaut arī man.
— Diemžēl tas nepavisam nav iespējams. Nav noskaidroti visi apstākļi. Man ir norādījumi.— Pulkvedis pacēla acis pret griestiem un bija spiests nolaizīt sviedru lāses, kas noripoja pa viņa augšlūpu. Viņš vēlreiz ķērās pie kabatlakata.
— Visi pētījumi būtībā ir apturēti. Daži to rezultāti varētu interesēt tieši jūsu resoru, pulkvedi. Saprotiet, ka man negribētos traucēt ministru.
— Man ļoti žēl — nevaru neko līdzēt.
— Vai jūs kaut aptuveni nepateiktu, cik ilgi mēs vēl nespēsim iekļūt tempļu tempļa vissvētākajā vietā?— Vecajam sejā vēl turējās smaids, taču acis aiz biezajiem briļļu stikliem kļuva arvien niknākas un niknākas.
— Man Joti žēl — nesapratu.
— Mark, ielejiet man ūdeni,— Vecais palūdza.— Un pārtulkojiet,— viņš norūca, paņemdams glāzi.
— Profesors jautā, kad varēsim sākt darbus superaug- sto enerģiju laboratorijā,— Marks kā skaldīt noskaldīja, skatīdamies pāri pulkveža galvai.
— Piedodiet — kādus darbus? Laboratorija ir sagrauta.
— Tieši tā,— Marks apstiprināja.— Tās atjaunošanas darbus.
Vecais pamāja.
— A, atjaunošanas darbus!—Pulkvedis atkal izvilka kabatlakatu un sāka slaucīt pazodi zem formas krekla apkaklītes.— Tos mēs uzņēmāmies veikt paši.
— Kādā veidā?— Vecais piemiedza acis.
— Institūts saņems laboratoriju mūsu darbu gaitā.
— Jūsu darbu gaitā? Vai tikai jūs nedomājat to aizvest no šejienes?
— Man ļoti žēl — nesapratu.
— Mark, palīdziet!
— Vai jūs grasāties iekraut mūsu laboratoriju militārajās automašīnās un — tū-tū-tū!— aizvest to kaut kur labi tālu prom?
— Kāpēc?— Krobss izvalbīja acis.
— Profesors arī domā — kāpēc?
— Piedodiet! Jūs neesat sapratis. Es runāju par laboratorijas atjaunošanu.
— Par laboratorijas atjaunošanu?— Vecais aiz pārsteiguma noņēma brilles un, tuvredzīgās acis mirkšķinādams, blenza uz pulkvedi.— Jūs gatavojaties atjaunot mūsu superaugsto enerģiju laboratoriju? Jūs? . . .
— Esam jau sākuši,— pulkvedis apstiprināja, ar kabatlakatu noslaucīdams pliko galvvidu.
— Vai jūs runājat nopietni?
— Tieši tā!
— Nē, Mark, man galva sāk griezties riņķī!— Profesors nometa sāņus brilles, tad satvēra tās, uzlika un, pieliecies pulkvedim klāt, ne tik daudz sašutis, cik nobijies, jautāja:—Vai neesmu pārklausījies?
— Piedodiet! Nesapratu.
— Profesors vaicā: kā izskaidrot jūsu frāzi par laboratorijas atjaunošanu?— prasīja Marks.
— Kā saprast? Tieši tā jāsaprot. Atjaunošanas darbi rit pilnā gaitā.
— Lai velns mani parauj! . . .— Vecais aizelsdamies iesāka.
— Sef, nomierinieties, iedzeriet ūdeni!— Marks sniedza glāzi.
— Sasodīts!— Vecais iekliedzās, atgrūzdams Marka roku un izšļakstīdams ūdeni uz galda un pulkveža biksēm.— Sasodīts! Kāds no mums ir zaudējis prātu.
— Piedodiet! Nesapratu … — pulkvedis iesāka, mēģinādams nosusināt ar kabatlakatu mitros plankumus uz ceļgaliem.
— Profesors gribēja teikt, ka tādas laboratorijas atjaunošanai nepieciešami pieredzējuši speciālisti, kādu, pēc viņa domām, jums nav,— Marks paskaidroja, no jauna piepildīdams glāzi ar ūdeni.
— Tieši tā! Mums palīdz doktors Lovs … — Pulkvedis piepeši aizrijās — un viņam uznāca klepus lēkme.
— Norts?!— Vecais un Marks reizē iesaucās un, bezgala pārsteigti, paskatījās viens uz otru.
— Kā tas var būt? Viņš aizbrauca uz Kosmisko pētījumu pārvaldi saskaņot darbus uz pavadoņa.
— Viņš pats man to uzrakstīja zīmītē, kuru es jums rādīju,— Marks apstiprināja.
— Es neko nesaprotu,— Vecais murmināja.— Pulkvedi, vai sen jau doktors Norts Lovs strādā pie jums? Kad viņš atgriezās? Kāpēc es par to neko nezinu?