— Man ļoti žēl — nevaru to pateikt.— Sviedri aumaļām lija pa pulkveža seju, un viņš vairs nemēģināja tos noslaucīt.— Man ir doti konfidenciāli norādījumi — neizpaust. Piedodiet, man jāsteidzas.— Pulkvedis steigšus piecēlās.— Man ir tas gods … — Un viņš gandrīz skriešus atstāja Vecā kabinetu.
♦ ♦ ♦
Pēc dažām dienām Marks un Vecais pastaigājās pa ēnainajām institūta parka alejām.
— Es tevi speciāli atsaucu šurp,— Vecais klusu sacīja,— man ir radušās aizdomas, ka tieku visu laiku izsekots un manas sarunas noklausās. Baidos, ka pat manā kabinetā ir ierīkota noklausīšanās ierīce.
— Sef, jūs esat noguris, un jums sāk streikot nervi. Manuprāt, mēs viņus patlaban maz interesējam. Viņi visi
tup tur… — Marks norādīja uz betona mūri, kurš spīdēja aiz dzeltenīgajiem priežu stumbriem un aiz kura atradās superaugsto enerģiju laboratorijas korpusi.
— Mark, vai tev nav izdevies uzzināt kaut ko jaunu?
— Gandrīz neko . . . Vārti pastāvīgi ir slēgti, pie tiem dežurē «gorillas». Viņi ielaiž vienīgi Krobsa cilvēkus — un arī tos tikai ar īpašām caurlaidēm. Es jau prātoju, vai nepārlēkt pāri sētai, taču tai augšā ir augstsprieguma vads. Pats savām acīm redzēju, kā uzliesmoja vāveres, kas lēca no zara uz zaru pāri šim vadam. Pie mūra jau mētājas desmitiem apdegušu zvērēnu.
— Bet Norts?
— Man nav izdevies ar viņu parunāties. Acīmredzot viņš turpat pārnakšņo.
— Vai tu viņu esi redzējis?
— Iztālēm. Vakarvakar es uzrāpos vienā no priedēm, kas aug parka viņā galā pie paša mūra. No turienes ir redzams laboratorijas galvenais korpuss. Izskatījās, ka tas jau pilnīgi atjaunots. Diezgan ilgi nosēdēju priedē un galu galā tomēr ieraudzīju Nortu. Viņš iznāca no galvenā korpusa un devās uz enerģētisko bloku. Kad viņš atradās pavisam netālu no manis, es metu viņam akmeni, pie kura bija piesieta zīmīte. Norts apstājās, sāka skatīties apkārt, tomēr mani nepamanīja. Es jau gribēju Nortu pasaukt, bet tajā brīdī pie viņa piegāja Krobsa virsnieki — un viņi kopā devās pie enerģētiķiem. Līdz tumsai viņš vairāk neparādījās. Nezinu, vai viņš pēc tam pacēla akmeni ar zīmīti vai ne . . .
— Kauns! Mūsdienās jācenšas nodibināt sakarus, svaidot akmeņus . . .
— Ko tad lai iesāk? Esmu jau izmēģinājis ari daudz ko citu.
— Mark, es jau nerunāju par tevi. To es teicu par visu kopumā.
— Zinu, šef!
— Un tomēr — vai Norts ir viņu gūsteknis vai darbojas tur no brīva prāta?
— Pēc manām domām, viņš ir gan gūsteknis, gan brīvprātīgais.
— Ko lai darām?
— Ja nu mēģinātu vēlreiz parunāt ar Krobsu?
Vecais atmeta ar roku.
— Varbūt sasaukt zinātniskas padomes sēdi un uzaicināt uz to Krobsu?
— Vairāk gan ticams, ka viņš neieradīsies. Un, kaut arī atnāktu, svīdīs un apgalvos, ka no viņa nekas nav atkarīgs.
— Tad lai vismaz vēlreiz pārliecinās, ka visi nosoda viņa rīcības līniju! Var pieņemt atbilstošu ministram adresētu rezolūciju.
— Mark, es baidos, ka ministrs ir pietiekami informēts. Esmu jau vairākas reizes mēģinājis ar viņu sazināties, taču bez panākumiem. Viņš esot vai nu pieņemšanā, vai aizbraucis atpūsties. Man šķiet, ka viņš gluži vienkārši izvairās no sarunas ar mani.
— Un ja mēs grieztos pie vēl augstākām instancēm?
— Ja nu vienīgi lūgtu, lai mūs atbrīvo no darba .. .
— šef, ko jūs runājat!— Marks izbijās.— To nekādā ziņā nedrīkst! Tā būtu pilnīga kapitulācija. Jāturpina cīņa.
— Bet kā?
— Ļaunākajā gadījumā jāinformē prese, jāuzstājas televīzijā. Jāpiesaista sabiedrības uzmanība.
— Lai mani apsūdzētu valsts noslēpumu izpaušanā? Krobss to vien gaida.
— Sef, nevarētu teikt, ka jūs šodien ciestu no pārmērīga optimisma . . .
— Mark, es jau sen vairs neesmu optimists. Gluži vienkārši vēl aizvien cenšos peldēt pret straumi. Lai gan acīmredzot man jau pienācis laiks pietauvoties un izrāpties krastā. Protams, tas viss ir blēņas! Vai tad es tāpēc pieminēju aiziešanu no darba, ka gribētu izstāties no spēles? Varbūt, draudot ar aiziešanu no darba, es piespiedīšu kādu padomāt? Kā tev šķiet?
Marks neticīgi papurināja galvu.
— Nezinu . . . Manuprāt, šef, nav vērts riskēt.
— Vai tu domā, ka viņi to uzdrošinātos?
— Viņiem visiem pašreiz ir sarežģīta situācija. Militāristu dēļ. Nē, jāizdomā kaut kas sevišķs, kaut kas tāds .. .
Marks nepaguva pateikt līdz galam. Aiz betona mūra, kur atradās superaugsto enerģiju laboratorija, atskanēja spalgs sirēnas signāls. Atri pieaugdams, tas pārgāja griezīgā gaudošanā, no kuras sāka sāpēt ausis.
— Kas pie viņiem tur notiek?— Vecais satraucies jautāja.— Vai atkal kāda avārija?
— Šķiet, vispārējās trauksmes signāls. Sef, ātrāk uz paslēptuvi!
Viņi metās skriešus pa celiņu uz administratīvā korpusa pusi. Noskrējis pārdesmit metru, Vecais apstājās.
— Es nespēju,— viņš aizelsies teica,— skrien vien, es aiziešu palēnām.
— Rāpieties man uz muguras!— Marks iesaucās Vecajam pie pašas auss, cenzdamies pārkliegt briesmīgo kaukšanu, kas pieņēmās spēkā.
— Par vēlu, Mark!— Vecais norādīja uz laboratorijas korpusu.
Marks pameta acis atpakaļ. No mūra, no tās vietas, kur atradās laboratorijas galvenais korpuss, debesis ietiecās žilbinošs, balts stars. Tas spēji piebrieda, kļuva arvien spilgtāks, gaišāks un karstāks, neciešami griezdams acīs. Marks paguva ievērot, ka kokiem radušās otras ēnas — uz saules pusi.
— Neskaties, gulsties!— Vecais griezīgi iekliedzās.
Viņi nokrita pie augstas, resnas priedes stumbra,
paslēpa seju biezajā zālē starp cilpainajām, ķirzakām līdzīgajām saknēm un aizsedza galvu ar rokām. Pēkšņi griezīgā sirēnas kaukšana spēji aprāvās. Bija dzirdama tikai šņākoņa un kaut kādi sprakšķi. Spēcīgi oda pēc ozona, tad kļuva jūtama dūmu smaka. No augšas sāka birt degoši zari, un Marks steigšus atvirzījās, sapratis, ka blakus uzliesmojusi zāle.
— Zudusi kontrole pār reakciju,— Vecais murmināja, galvu nepaceldams.— Tas gadījums, kad «Drošības instrukcija» pieprasa, lai tiktu uzspridzināts viss institūts. Bet nu jau ir par vēlu . . .
Atskanēja ass stirkšķis. Tas turpinājās kādu mirkli, un šķita, ka pavisam tuvu tiek plēsti milzīgi zīda auduma gabali. Pēc tam viss apklusa, un Marks pat caur aizmiegtajiem plakstiņiem juta, ka visapkārt satumst. Viņš mazliet nogaidīja, tad uzmanīgi pacēla galvu un pavēra acis. Tumšajās debesīs spīdēja nespodra, neliela saule, kā blāvas lāpas beidza degt priežu vainagi, pelēcīgas čūski- ņas lodāja pa zāli. Aiz betona sētas caur palsu dūmu mutuļiem bija jaušams liels sārts. Marks uzmanīgi pieskārās Vecajam pie pleca.
— šef, celieties! Beigas . . .
Atbalstīdamies uz rokām, Vecais klusēdams pieslējās četrrāpus. Marks palīdzēja viņam tikt augšā, atrada gruzdošajā zālē brilles un uzstūma tās Vecajam uz deguna. Pieturēdams aiz elkoņa, aizveda viņu uz administratīvo korpusu. Celiņa abās pusēs dega krūmi, plēnēja zāle. No augšas bira silti, sudraboti pelni. Tālumā jau skanēja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas. Tās tuvojās. Saule spīdēja arvien spožāk.
♦ ♦ +
Tikai pievakarē izdevās nodzēst ugunsgrēkus institūta teritorijā un tās apkaimē. Simtiem cilvēku tika hospitalizēti. Visu nakti aiz betona mūra turpinājās glābšanas darbi, kas tika veikti speciālos skafandros, jo izrādījās, ka radioaktivitātes līmenis ir ļoti augsts. īpašas brigādes ar putekļsūcējām mašīnām novāca radioaktīvos pelnus, kas klājās visapkārt daudzas jo daudzas jūdzes. Ļaudis no tuvākajām apdzīvotajām vietām nācās evakuēt.