Profesora sievai piemita veselīgs paradums — dusmas un īgnumu viņa mēdza izlādēt darbā. Todien zemes aprakšana
viņai sevišķi veicās, tomēr viss dusmu lādiņš vēl pilnībā nebija ar lāpstas palīdzību novadīts zemē, kad pie Miltiņu vasarnīcas atkal apstājās mašīna, šoreiz dzeltens žigulis, no kura izkāpa elegants vīrietis žurku pelēkā velvetona uzvalkā.
— Labdien, veiksmi darbā! — Viņš iznesīgi paklanījās.
— Labdien, — Sofija jutās pārsteigta, ieraugot Edmundu Luteru. — Esat pagodinājis mūsu māju kā celtnieks vai kā radinieks?
— Abējādi, kā saka — ar vienu šāvienu divus zaķus.
—- Kā manai krustmeitai Lindai klājas?
— Lindai? … Hm … Tā kā viņa pati vēlas …
— Cik es saprotu, tad labi, pasveiciniet, un lai viņa brauc ciemos!
«Daudz tu gan saproti» Edmunds nogaidoši klusēja.
— Nu tad sāksim vispirms ar celtniecību. Jūs esat kļūdījies, varbūt kaut kur ir pieprasījums pēc piedzērušiem vīriešiem, bet man viņi nav vajadzīgi. Mēs prasījām strādniekus un būvmateriālus.
Edmunds Luters nodomāja, ka Miltiņam vajadzētu pielikt pie vārtiem uzrakstu: «Uzmanību, nikna sieva!». Kad viņa taisa muti vaļā, tad taisni mežā jābēg.
— Cienījamā Sofija, — Edmunda laipnajā balsī nemaz ne- ieskanējās viņa pārdomas, — es šos cilvēkus neesmu apdzirdījis. Nav manās interesēs, viņi man norauj darbu tāpat kā jums.
— Varbūt viņi dzer no jūsu atbalstītās piemaksāšanas sistēmas un garlaicības? Recepti, kā no grants un ūdens vien var pagatavot apmetamo javu, neesat izgudrojuši, bet cements un kaļķi nav atvesti. Ja tie cilvēki būtu atbraukuši skaidrā, droši vien liktos pilni no nekā nedarīšanas.
«Tādai tantiņai viss ir skaidri zināms un saprotams, tur jau katrs var iziet no eņģēm, ar viņu runājot. Jāsola pēc iespējas vairāk, kļūs varbūt mierīgāka.»
— Mums nav lielas izvēles, strādniekus komplektējot, daži atnāk ar krietnu dzērāja stāžu. Tagad divi tādi pie jums strādās, pamēģiniet tos pāraudzināt, tad redzēsiet, cik viegli tas izdodas. Un par būvmateriāliem neraizējieties, piebraukšu kantorī, atsūtīsim visu, kas vajadzīgs. — Lielākas ticamības labad Edmunds izņēma kabatas grāmatiņu un pierakstīja.
Sofija Miltiņa ironiski noskatījās — cik tādas rakstīšanas netika redzētas.
— Iesim iekšā, novērtēsim, kādā kvalitātē padarīts darbs, — viņa vedināja ciemiņu mājā.
Kamīnistabā Edmunds ieklepojās.
Sofija skaļi pasmējās.
— Dūmo, vai ne? Šorīt salu nost un iekurināju kamīnu. Sākumā tā dūmoja, ka gribēju iet aizņemties gāzmasku, tad iedomājos, ka pagales jāstutē stāvus pie kamīna mugur- sienas, tagad ir puslīdz ciešami.
Edmunds pieliecās un paskatījās kamīna iekšienē uz augšu.
— Hm… Tāds nevar vilkt, nepareizi uzmūrēts, nav kā^
piena.
— Kam par to «kāpienu» būtu jāzina, darba vadītājam vai dievam?
— Visur jau nevar būt klāt.
— Bet kas kamīnu pārmūrēs?
— Padomāsim, padomāsim. — Sekoja ieraksts kabatas grāmatiņā.
Sofija piegāja pie loga.
— Paskatieties, zem palodzes tāda sprauga, ka var pirkstu iebāzt. Ir jau romantiski sajust vēju svilpojam, bet mums ir tie gadi, kad gribam vēja šņākšanu klausīties siltā istabā.
Edmunds uzreiz neatrada vārdus, ar ko atrunāties. Sofija, nemaz atbildi negaidīdama, aicināja viņu tālāk:
— Ienāciet virtuvēl
Tur acis piesaistīja plīts. Virspusē ķieģeļi bija sabrukuši. Izskatījās tā, it kā kāds milzīgi smagām kājām būtu pastaigājies pa plīts virsu un pie katra soļa iebrucis.
— Mūsu vasarnīcā lokāla zemestrīce nav bijusi, kā pirmo reizi iekurināju, plīts tūliņ sajuka, — Sofija skaidroja, — bet Miltiņš par darbu samaksāja simt rubļu.
— Vajadzēs pārmūrēt. Vai ir vēl kādas sūdzības? — Atkal ieraksts kabatas grāmatiņā.
— Pirmai reizei pietiks ar tām pašām, bet tagad mazliet pastaigāsimies pa dārzu.
Edmunds atviegloti uzelpoja: nu Miltiņa izrādīs savas puķes, un to viņš viegli pārcietīs. Nez kādēļ Sofija veda viņu uz malkas grēdas pusi? Tur viņa apstājās pie lūžņu kaudzes un sāka cilāt sarūsējušus cirvjus, lāpstas, pāris lielos āmurus. Turpat pielijušas divas javas jaucamās muldas bezpalīdzīgi ļāvās rūsas iznīcināšanas kārībai.
— Tos jūs ar vieglu roku norakstījāt, — Sofija dzēlīgi paskatījās Edmundā, — savus strādniekus esat pieradinājuši domāt vienīgi par biezāku rubli. Paskatieties pāri sētai, Vībotne rūcina elektrisko cementa maisāmo. Vai tā mašīna jums gadījumā nav pazīstama?
— Mums to ir daudz, kas visas var pazīt.
— šito pagājušā mēneša strādnieki «uzspēra gaisā» Vībotnēm par simts rubļiem. Laikam zināja, ka nevarēs pazīt — ir jūsējā vai nav jūsējā.
Edmunds ieklepojās.
— Būs jāpievelk skrūves stingrāk.
— Saimnieka acu jums nav, tur tā nelaime. Saimniekojat, kā pastardienu gaidīdami.
— lešu parunāt ar amatniekiem, — tā Luters cerēja tikt vaļā no profesora sievas, bet viņa gāja līdzi.
— Kamēr runāsiet, uzvārīšu kafiju.
Edmunds Luters jau bija nogaršojis pietiekami «rūgtu kafiju».
—- Ļoti pateicos, bet citreiz, — viņš demonstratīvi paskatījās pulkstenī, — es tiešām steidzos, neiznāk vairs pat laika ieiet pie strādniekiem.