Atvadoties Edmunds, kā jau radinieks, noskūpstīja Sofijai roku un apsolījās:
— Personīgi pats pasekošu un stimulēšu jūsu vasarnīcas nobeigšanas darbus.
Sofija atsāka rakšanu, nemaz nenoticot radinieka jaukajiem solījumiem. «Tā stimulē darbus, ka varbūt divtūkstošajā gadā pabeigs, bet līdz tam vēl deviņpadsmit gadi jāgaida, un to mēs ar Krišu nepiedzīvosim.»
Luters, paglābies savā automašīnā no profesora sieva?, līdzjūtīgi iedomājās par pašu profesoru. «Kā tas Miltiņš var izturēt? Bet balta galva nabagam jau arī ir.»
Šī līdzjūtība drīz iztvaikoja, to izgaisināja uzmācīgās domas par Lindu, šīs domas lika triekt mašīnu ar simt kilometriem stundā un dzīties uz Jūrmalu, kaut arī Edmunds atkal atcerējās viņas laulības gredzenu uz baltās lapas.
3
Linda iegāja stacijā, un tai raibajā cilvēku upē, kuras straume plūda virzienā uz Jūrmalas peronu, nu bija par vienu blondu galvu vairāk. Līdz ar visiem tikusi uz perona, viņa ierasti paskatījās pulkstenī un uzrakstā, kāda ir elektriskā vilciena galastacija. Pēc trim minūtēm līdz Slokai. Tas der. Kā, lūdzu? Vai viņai šoreiz vajadzīgs vilciens uz Jūrmalu? Trīs minūtēs neko daudz izdomāt nevar, un Linda iejaucās tuvākajā pulciņā pie zaļā vagona aicinoši atvērtajām durvīm, kas viņai solīja drīzu tikšanos ar ērtu, patīkamu istabu, tomēr, neziņā svārstoties, apstājās. Dūšīga sieva, enerģiski grozot cieši pieguļošā bikšu kostīmā iespīlētos apaļumus un airējoties rokām, Lindu aizķēra ar savu koferi un gandrīz paklupa. Paskatījusies sāņus, viņa zemā, aizsmakumā balsī nošķendējās:
— Stāv ceļā kā tāda aizsapņojusies zoss!
Linda pakāpās atpakaļ. Ja tagad brauks, tad diez vai otrreiz sadūšosies aiziet. Nevis zoss, bet vista, kas paveikusi savu bēdīgi slaveno lidojumu. Tikai nebūt par vistu! Un viņa palika uz vielas, skatoties, kā cilvēki iekāpj vagonā, kā aizveras durvis, kā vilciens aizslīd. Un ne tikai vilciens vien bēg prom, tas aizrauj arī pamatu, kas zem kājām, un viņa nu stāv kaut kur gaisā. Ilgi tā noturēties nevarēs, bet, lai paceltos debesīs, trūkst spārnu, būs jākrīt, un nav dzirdēts, ka būtu arī citādi kritieni kā tikai uz leju. Ko nu? Varbūt gaidīt nākamo vilcienu? Linda strauji apsviedās un gandrīz skriešus noskrēja lejā pa kāpnēm, prom no perona, kam bijj tik liels pievilkšanas spēks. Brīdi viņa bezmēķīgi laipoja stacijas drūzmā, tad nejauši apstājās pie citām kāpnēm, kuras pateica, kas darāms. Lēnām Linda uzkāpa pusstāvu un ieskatījās uzgaidāmā telpā. Viņu tūliņ apņēma salijušu drānu izgarojumu smaka. Uz garajiem soliem daži snauda, citi sarunājās. Tukšu robu tikpat kā nebija. Palūkojās blakus nodalījumā, arī tur tas pats gaiss un cilvēku biezums. Trešā garenā, koridoram līdzīgā telpa bija tukšāka. Līdzās lielajai palmai, atspieduši muguras pret sola atzveltni, apkampušies, snauda jauns pāris. Pretējais sols bija neaizņemts. Linda nosēdās pie loga un aizvēra acis, bet šī nebija tā reize, kad miegs atnāk ar acu aizvēršanu, gluži otrādi, tirdošās domas vairāk koncentrējās un nedeva mieru.
Tad tiktāl ir tikts deviņpadsmit gados, ka jāpārnakšņo stacijā! Un nav pat neviena, kuram pa īstam uzvelt vainu. Labi, beidzot ir saņēmusies izdarīt to, kam ilgāku laiku sevi gatavojusi, bet gaidītā apmierinājuma vietā tikai nomācoša neziņa — ko darīt? Kur palikt? Tie svešie, kas te visapkārt, brauks uz kādu noteiktu vietu vai savām mājām. Kaut arī mājas var būt visādas, to Linda gluži labi zināja, tomēr tās ir vieta, kurā satek daudzi pavedieni — pavedieni, kas piesien cilvēku, un cilvēks parasti ir kaut kur piesiets. Bet viņai visa dzīve ir iegājusi uzgaidāmā telpā. To pārdomājot, Lindai uzmācās pat fiziski smeldzoša vientulības un pamestības sajūta. Pirmo reizi šādu sajūtu viņa iepazina savās lepnajās kāzās, septiņdesmit svinīgi ģērbtu viesu uzmanības lutināfa un ar pakalpīgi mīlīgo Edmundu pie labās rokas. Laikam vientulības čūska žņaudz visstiprāk, kad jūties viens daudz cilvēku vidū. Toreiz Lindai pat māte šķita svešiniece, tāpēc ka pie katras izdevības čukstēja: «Cik es esmu priecīga par tavu laimi!» Un tad uzmācīgie saucieni: «Rūgts! Rūgts!» Linda tikai vienīgā zināja — patiešām ir rūgts. Un kāpēc?
Ґ * *
Pēdējā skolas gadā Lindai vēl nebija atradies savs puisis, kā tas bija gandrīz visām citām vienpadsmito klašu mellenēm, un tā gadījās, ka Oktobra svētku sarīkojumā viņa ne vienu vien deju dabūja tikai noskatīties, kā citi dejo. Jau domāja par mājās iešanu, kad pienāca Ingūna, ko klasē sauca par «ziņu biroju». Viņa vienmēr zināja, kurš no visu Rīgas teātru aktieriem šķīries un ar ko no jauna precējies, tāpat par rakstniekiem un citiem ievērojamiem cilvēkiem. Arī pašreiz viņa bija uzzinājusi satriecošu jaunumu, un paturēt to tikai savā zināšanā nebija viņas spēkos.
—- Tu zini, Linda, — Ingūnas sejas izteiksme bija apmēram tāda, it kā viņa nupat būtu atklājusi septīto kontinentu, — zāles viņā galā fizikas «učuks defilē» ar tādu vīrieti — skaistāku par grieķu dievu. Esot šim brālēns. Kā tu domā, vai viņš dejos arī?
Lindu šī Ingūnai aktuālā problēma neinteresēja.
— lešu mājās, — viņa vienaldzīgi atbildēja un virzījās uz durvīm.
No skatuves puses žilbinājās sarkanas, zilas un dzeltenas elektrisko lampiņu rindas, un magnetofons iesvieda zālē senlaicīgā valša «Pie skaistās, zilās Donavas» skaņas. Savādi, plašā telpa bija tukšāka nekā parasti, daži šo klasisko deju, kuras mūžam sākās jau otrais gadu simtenis un kura savā laikā ietekmējusi pasaules lirisko mūziku, neprata vai nevēlējās dejot.
Lindai patika šī dabiskās kustībās slīdošā deja un bija žēl iet prom, viņai gribējās vienai pašai griezties valša ritmā, bet nevar taču ļauties acumirklīgai sajūtai un izrādīties par dullu arī tad, ja ir tikai septiņpadsmit gadi.