Pie durvīm Lindai paklanījās «par grieķu dievu skaistākais vīrietis», pēc pases datiem, Edmunds Luters, trīsdesmit gadus vecs. Viņš aicināja Lindu dejot tikai tāpēc, ka viņa gadījās tuvumā, bet tūdaļ Luteram gaišmatainā meitene iepatikās. Vispirms tāpēc, ka viņu tikpat kā nejuta rokai, viņa valsēja tik viegli, it kā būtu bez svara un zemes pievilkšanas spēks uz to neiedarbotos. Uzreiz varēja manīt — šī meitene neprot koķetēt, un tas ir dabiskums, nevis īpašs koķetērijas veids. Viņā nejuta arī lielum lielam vairumam sieviešu piemītošo īpašību — klaji izrādītu vēlēšanos pat'kt, par katru cenu patikt — arī tiem patikt, kuri pašām vienaldzīgi vai pat nepatīkami.
Bet Linda uzskatīja Edmundu Luteru par sev nepiemērotu deju partneri vecuma ziņā, turklāt viņas uztverē šis vīrietis bija pārāk lepni ģērbies un arī tādēļ neiederējās viņai blakus. Līdzko izskanēja valša skaņas, kas dejotājus tur savā varā, Linda neslēpa nelaipnību, lai saprot, jo ātrāk no viņas svešais atstāsies, jo labāk. Bet Edmunds nebija no tiem, kas paies malā, ja kāda meitene viņu ieinteresējusi, pie tam romāniskajā plāksnē viņam tobrīd bija tukšums. Nelda, ar kuru sagājās jau pāris gadus, kļuvusi apnicīgi vienaldzīga. Sagādājot Lindas klases biedrenēm bagātīgu materiālu, par ko sačukstēties, Edmunds tūliņ pēc valša lūdza tiesības nākošai dejai. Ja ir labs dejas partneris, tiem, kam patīk dejot, aiziet priekšlaikus no deju zāles nemaz nav viegli. Linda nebija izņēmums, viņa palika, tikai sevi pavadīt mājās neatļāva, bez kādas stostīšanās pateica tīru patiesību:
— Mani divpadsmitos trolejbusa piestātnē sagaidfs mamma.
Tas Edmundam bija kā vēja pūtiens kvēlošām oglēm. Nu ir vienreiz gadījusies «retro meitene», nemaz nekautrējas atzīties, ka ļaujas, lai mamma vadā pie rociņas. Retumam vienmēr ir lielāka vērtība, kaut vai tādēļ vien, ka ir retums. Kā redzams, viņa ir no «cietajiem riekstiem», tas ir daudz interesantāk …
Dejas vakara jaunā paziņa Edmundam neaizmirsās, reizēm ienāca prātā arī dienas darba steigā, un viņš nolēma pazīšanos turpināt. Pirmajā sestdienā pēc svētku brīvdienām Edmunds sagaidīja Lindu pie skolas, ne jau pie pašām durvīm, bet noskatīja viņu iznākam, pēc tam, cenšoties būt nepamanīts, gabaliņu sekoja, tad šķērsoja ielu un Lindu «nejauši» satika. «Nejaušās» satikšanās atkārtojās vēl pāris sestdienas, un tad tās kļuva par parastām un vēlāk par norunātām. Arvien labāk Lindu iepazīstot, sapratis, ka no viņa mēģina izvairīties, Edmunds izturējās ļoti atturīgi un celtās vispirms meiteni pie sevis pieradināt. Tas viņam arī izdevās. Atturīgās tikšanās pamazām kausēja Lindas piesardzības ledu. Te bija gadījums, kad varēja kausēt nevis ar karstumu, bet ar vēsumu.
Sākās draudzība, kas pavasara pusē bija aizgājusi tik tālu, ka Edmunds jau drīkstēja ciemoties Lindas mājā, gan tika5 tais reizēs, kad klāt bija māte vai jaunākā māsele Rasnvi. Tā māte stingri noteica, un Linda bija paklausīga meita. Viņa pati arī ar Edmundu labāk jutās cilvēkos. Divatā Lindj mocīja kauns, jo Edmunds reizēm mēģināja viņu apkampt, un viņa nesaprata, kā izturēties — šie skāvieni nebija ne patīkami, ne arī nepatīkami, tomēr Linda nesadūšojās Edmundu tieši atgrūst, tikai centās pieklājīgi izvairīties. Bet ar laiku viņa ar to aprada. Galu galā, kas tur slikts? Kā tad citas meitenes? Vizbuļu ziedēšanas laikā pavadot Lindu mājās, Edmunds jau atļāvās dažus bezkaislīgus skūpstus, kaut viņam nācās pagrūti sevi savaldīt, bet viņš labi saprata, kādi šoreiz spēles noteikumi, ja grib tikt pie uzvaras. Redzot, ka Edmunds nekad nekļūst uzmācīgs, Linda viņam uzticējās un domāja — šādas attiecības turpināsies arī tālāk. Tomēr kaut kas jauns viņas diezgan vienmuļajā dzīvē bija ienācis, tāpat kā pārējām meitenēm bija savs puisis. Un pie tam — kāds vēl!
Edmundam šādas tuvības bija par maz, ieilgušo «mīlas uvertīru» viņš jau sāka just kā personīgo dzīvi traucējošu. Nepacietīgi alkdams attiecības ar Lindu virzīt tuvāk atrisinājumam, viņš kādā jūnija sestdienā piebrauca ar nesen nopirkto luksusa žiguli pie Lindas mājas vārtiem un līksmi satraukts skriešus uzskrēja otrā stāvā, kāpjot pa diviem pakāpieniem uzreiz. Istabā Edmunds pat neapsēdās, apstājās pie durvīm un, šūpojot divos pirkstos mašīnas atslēgu, tūdaļ uzaicināja:
— Linda, braucam izmēģināt jauno mašīnul
Viņa nosarka un paskatījās mātē.
Pirmajā brīdī māte saīga, tad ātri attapās un māksloli laipni pasmaidīja.
—■ Ļoti jauki, jūs mūs visas trīs aizvedīsiet uz kapiem.
Staigājot pa kapiem, Edmunds pūlējās neizrādīt savu nepatiku, viņš pat runāja tā, it kā tieši būtu ļoti vēlējies vizināt viņas visas trīs.
Pārvedis mājās māti un meitas, brītiņu pakavējies istabā, Edmunds drīz cēlās promiešanai. Parasti Linda viņu līdz vārtiņiem pavadīja, šoreiz māte mudīgi iebilda:
— Ej vien, Lindiņ, mācies fiziku, es Edmundu izvadīšu.
Paspiežot Lindas mātei roku, Edmunds iešķobīja sejā
greizu pieklājības smaidiņu.
«Sargā kā vista zem spārniem cālēnus, bet vienreiz spārni būs par īsiem, un tad varēs kladzināt, cik grib, cālēni tāpat staigās savu ceļu.»
Edmunds, kaut arī aizgāja sliktā noskaņojumā, tomēr a>" stingru pārliecību, ka noskatītais cālēns no viņa neizspruks.
Pienāca brīdis, kad izlaiduma balle bija nodejota, galda atvilktnē apliecība par vidusskolas beigšanu, un Linda, apmierināta ar dzīvi, saules gaismas un siltuma pielijušā vasaras svētdienā sagaidīja savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Jau no rīta māte un Rasma bija uzklājušas galdam baltu galdautu un vidū nolikušas pašgatavotu torti ar brūnu šokolādes drupatu astoņpadsmitnieku virsū.