35
— Cik jūs atkal lieliski izskatāties! Ai, un cik burvīgu samtu esat dabūjusi, tas jums lieliski piestāvēs.
Bet, līdzko šī tante aizgāja, mamma virtuvē attālai radiniecei Emmai, kura palīdzēja saimniecības darbos, sacīja:
— Tu redzēji, kā Ābeltiņa madāma šogad uzblīdusi un šūs samta kostīmu, tur var no ādas izlīst, un tikpat nekādu «šikumu» nedabūs. 2ēl drēbi izniekot.
Skolu sākot, Edmunds jau zināja — ir izdevīgi vienreiz runāt tā un citreiz par to pašu savādāk. Tā viņš auga, un viņu uzskatīja par ļoti jauku un patīkamu.
Cīnoties ar dzīvi, gluži nemanot pienāca laiks, kad Irēna Lutere savam vienīgajam dēlam nopirka pirmo bārdas dzenamo aparātu, to atdodot Edmundam, viņa bez kādiem ievadiem pateica:
— Dēls, nu tu esi pieaudzis, un ņem vērā, cita sieviete drīkstēs pārkāpt manas mājas slieksni tikai pēc tavām kāzām. Pārejošiem romāniem ir paredzēti izbraukumi mežā.
Edmunds mātes padomu ņēma vērā, un pirms pazīšanās ar Lindu mežā vai upmalā uz sarkanrūtainā pleda tika gulējušas pāris trauslas gaišmates, burvīga brunete un čigāniska tumšmate. Skaistās meitenes, būdamas pārliecinātas par savu varu, reizēm pieviļas biežāk nekā neglītākās, kuras parasti ir apdomīgākas. Katra no agrākām Edmunda meitenēm, sēžoties žigulī, cerēja iegūt tiesības visu mūžu vizināties viņa mašīnā, bet Edmunds bija apdomīgs vārdos. Mīlestības un mūžīgas uzticības apzvērēšanu gluži labi var aizstāt apgalvojums:
— Tu esi tik skaista. Es no tevis esmu pilnīgi bez prāta.
Un viņš tikās un šķīrās, sev sirdssāpes nesagādājot, b&t
par atstātām meitenēm neraizējās. Edmunds atzina, ka viņa smadzenēm pietiek pilnas slodzes, domājot tikai pašam par sevi.
* * *
Pēc pieteikšanās dzimtsarakstu nodaļā Luters pret Lindu izturējās kā kungs un pavēlnieks, protams, viņš pieklājīgi sacīja: mēs darīsim to un to, bet aiz šī «mēs» veikli nomaskējis Edmunda «es». It kā gribēdams atgūt velti iepriekš zaudēto laiku, viņš katru sestdienu un svētdienu, arī kādu darbdienas vakaru, kad izdevās ātrāk izrauties no darbc, savā mašīnā vadāja Lindu pa Latvijas skaistākajām vietām, vienmēr atrodot arī klusākus stūrīšus. Un tieši šie klusākie stūrīši padarīja Lindu aklu pret dabas skaistumu. Izbailes
Kangaru kalnu pļaviņā un uzmācība Edmunda glāstus viņai bija padarījusi pretīgus, un domas par tuvajām kāzām neko negrozīja.
Kāzas tika lepni nosvinētas, bet vīra dāvinātais maigi zilais, caurspīdīgais naktskrekls un balti klātā gulta Edmundu mīļāku nepārvērta.
Kaut Linda nāca no šaurības, viņu nepārsteidza Edmunda bagāti iekārtotais dzīvoklis un vasarnīca. Viņa taču labi pazina Sandras māju, kur bija gadījies ēst no smalkiem porcelāna traukiem, kafijā cukuru maisīt ar sudraba tējkaroti, dzert limonādi no kristāla glāzes, skatīties ziedus kristāla vāzē, staigāt pa dārgu tepiķi. Tur viņa bija ciemiņš, bet arī te, Edmunda mājā, jutās tāpat — paciemojusies un laiks iet prom. Sākumā pret viņu arī izturējās kā pret ciemiņu. Edmunda māte runāja tik izmeklēti pieklājīgiem vārdiem, ka Linda nevarēja saprast, vai viņa vīramātei ir patīkama, na- tīkama vai vienaldzīga. Bet trešajā dienā pēc kāzām Irēna Lutere uzsāka intīmākas sarunas ar vedeklu. Viņa ierādīja Lindai istabu, mierinoši noglāstīja plecus un laipni sacīja:
— Bērns, nebēdājies, ka es tev lieku gulēt atsevišķā istabā. Laulātiem, ja tas vien iespējams, vajag katram savu istabu, tad ilgāk saglabājas romantika un tik drīz neiestājas apnikums.
— PaldiesI — Linda patiešām bija bezgala pateicīga vīramātei, tomēr apvaldījās un klaji savu prieku neizrādīja.
5im priekam bija īss mūžs. Atsevišķā istaba viņu nebūt nepasargāja no Edmunda nakts apciemojumiem. Linda centās sevi pārliecināt — tam tā jābūt un par to nav jāgudro, bet jāsāk domāt par tuvajiem iestāju eksāmeniem ķīmijas fakultātē. Viņa pajautāja, vai Edmunds pa ceļam no darba nevarētu iegriezties pie mātes un paņemt mācību grāmatas. Edmunds labu brīdi dziļdomīgi klusēja, tad apsolījās. Pievakarē viņš atveda Lindas māti, bet grāmatas ne. Savādi, ka māte, kura visu laiku bija mudinājusi Lindu mācīties, tagad ar Edmundu vienā balsī ņēmās iegalvot, ka vienu gadu varot padzīvot tāpat un atpūsties. Gads turp vai atpakaļ šai vecumā neko neizšķirot, īpaši jau sievietei. Un māte zīmīgi paskatījās Lindā. Kad Edmunds lūdza Lindas māti palīdzēt atrunāt meitu no iestāšanās augstskolā, viņa tūliņ iedomājās — droši vien znotam neērti stāstīt par gaidāmo bērnu, tad jau tāpat mācības paputēs.
Edmundam bija savi ieskati, kamēr vēl Linda viņam nav apnikusi, no darba pārbraucis, viņš to gribēja sev blakus, vienmēr pasaucamu, vienmēr gatavu iet visur līdzi, nevis tādu, kas atrunājas ar nevaļu vai nogurumu. Un no bērna Edmunds vairījās. Viņam nebūtu nekādi iebildumi paucināt mazu Edmundiņu vai Lindiņu, jā, bet ar vienu noteikumu: ja mazuli atnestu stārķis. Viņš nekādi nespēja iedomāties Lindai piebriedušu vidukli, sapampušas kājas, kā to bija redzējis savu paziņu sievām. Turklāt sievietes pēc bērna dažreiz izmainās. Viņam nebija vajadzīgs izkaltis žagars, ne arī apvēlušās muciņas mīklas mīkstumi, viņam vajadzēja Lindu tādu, kāda viņa ir tagad. Un arī tas vēl, bērns — tie ir jauni pienākumi. Par to būs ne tikai jāgādā, bet arī jādomā, jāraizējas.